Raiņa un Aspazijas memoriālās vietas: Baložu iela 14 – pirmā dzīvesvieta pēc atgriešanās

Īpašs periods Raiņa un Aspazijas dzīvē ir atgriešanās no trimdas 1920.gada aprīlī. Par dzejnieku pirmo dzīvesvietu pēc atgriešanās no Šveices kļuva dzīvoklis Rīgā, Baložu ielā 14. No Šveices dzejniekus sagaidīja kā varoņus un viņu pirmajai dzīvesvietai bija vākti sabiedrības līdzekļi - Tautas balva. Tajā pašā laikā pie Baložu ielas nama Latvijas Radio neizdevās atrast pat dzejniekiem veltītu piemiņas plāksni. Mūsdienās Baložu ielā 14 atrodas Rīgas pilsētas Zemgales priekšpilsētas tiesa. 

Raiņa dzejolis, kas sarakstīts neilgi pirms atgriešanās no trimdas Šveicē:

No ziemas uz ziedoni,
No paltīm uz jūru,
No trimdas uz mājām!
Uz galu aiziet tas tumšais laiks.

Šogad ir Raiņa un Aspazijas 150 jubilejas gads. Tomēr joprojām ir daudz nezināma par dzejniekiem. Tādēļ Latvijas radio pēta Raiņa un Aspazijas pirmo dzīvesvietu pēc atgriešanās no trimdas – Baložu ielu 14. Mūsdienās šeit atrodas Rīgas pilsētas Zemgales priekšpilsētas tiesa. Tā ir pelēka, nedaudz apbružāta trīs ar pusi stāvu ēka ar oranžu dakstiņu jumtu un baltām logu rūtīm.

Viedokļi par dzīvesvietu atšķīrās

No Šveices, kur dzejnieki pavadīja 14 gadus, viņi atgriezās 1920.gada aprīlī. Literatūrzinātniece Gundega Grīnuma stāsta, kā Latvijā gatavojās Raiņa un Aspazijas sagaidīšanai: „Jau 1919.gada septembrī nesen nodibinātais Raiņa klubs sasauca īpašu sapulci, kurā tika lemts, kā sagaidīt Raini, un tika pieņemts lēmums arī dibināt īpašu fondu – Tautas balvu, lai vāktu līdzekļus ne tikai Raiņa sagaidīšanas pasākumam kā tādam, bet arī viņu pirmajam Rīgas mājoklim. Par to, protams, tika daudz domāts un spriests – kur viņus izmitināt un kā. Un, bez šaubām, notika arī sarakstīšanās ar pašu Raini un Aspaziju.”

Rezultātā tika izlemts, ka Raiņa un Aspazijas sagaidīšanai Latvijā no Šveices jānotiek svinīgā atmosfērā ar rūpīgi sagatavotu programmu. Savukārt par naudas vākšanu„Tautas balvai zināms visai maz, stāsta Gundega Grīnuma.

Nauda tika vākta, un Rainim jautāja, kur viņš ar Aspaziju vēloties dzīvot. Par mājokli Latvijā Rainim un Aspazijai viedokļi esot atšķīrušies.

„Viņš nevēlējās, lai viņiem iegādājas īpašu namu Rīgā vai arī ārpus Rīgas – Jūrmalā, jo arī tāda doma bija sagaidīšanas komisijai un arī Tautas balvas fondam. Viņa princips bija tāds: tas īsti neatbilst viņa pamatnostādnēm attiecībā pret privātīpašumu un viņa statusu brīvās Latvijas sabiedrībā, kādu viņš pats vēlējās veidot un par kādu viņš stipri domāja, braucot uz Latviju. Viņš rakstīja Robertam Ivanovam, ka, ja viņš pieņemtu šādu piedāvājumu - pirkt māju par tautas līdzekļiem, tad tas zināmā mērā disonētu ar viņa demokrāta pamatpozīciju, jo tad viņš arī kļūtu par personieku vai privātīpašnieku, kas īsti neatbilda viņa principiem," stāsta Grīnuma.

Aspazijai par mājokli Rīgā bija cits viedoklis, stāsta Gundega Grīnuma: „Savukārt Aspazijai bija atšķirīga pozīcija. Viņa 1930. gadu sākumā ļoti konsekventi uzsver, ka viņa gan būtu vēlējusies, lai viņiem iegādātos māju. Viņai pat bija ļoti konkrēts nomērķējums uz viņas dzimtajām mājām "Daukšām". Tad, kad viņa uzzināja par Baložu ielas 14 piešķīrumu, arī tad viņai bija doma, ka turpat uz Baložu ielas ir vēl kāda neliela mājiņa, Švarcvaldes stilā būvēta, kas viņai arī bija patīkams stils. Viņa labprāt vēlētos, lai šo mājiņu par savākto naudu iegādātos. Bet tā nenotika.”

Atgriešanās kā svētki

„Visu sagaidīšanas aculiecinieku liecības sakrīt: divu dzejnieku ierašanos Rīgā gaidīja kā svētkus,” par Raiņa un Aspazijas atgriešanos Rīgā 1920.gadā no trimdas Šveicē raksta Rolands Dobrovenskis.

Uz pili Raini un Aspaziju neatveda. Zināmā mērā tā viņiem esot bijusi vilšanās. „Viņus veda pāri koka tiltam uz nezināmu vietu, un galu galā viņi nokļuva Baložu ielā 14. Viņiem sekoja milzīgs ļaužu pūlis visā garajā ceļā no stacijas līdz Pārdaugavai. Arī tur abās ielas pusēs stāvēja sagaidītāji. Viņus uz rokām uznesa trešajā nama stāvā. Nams bija respektabls. Trīs stāvu ēka. Viņu septiņu istabu dzīvoklis bija mansardstāvā. Tas viss bija ļoti skaisti, cildeni un pagodinoši. Galvenokārt aktieri, kuri viņus pavadīja līdz pat jaunā dzīvokļa slieksnim, esot dziedājuši „Pūt vējiņi”, tas viss bijis ļoti aizkustinoši un arī tas, ka dzīvoklis jau ir iekārtots un ka viņus sagaidīja mājkalpotāja Emīlija Aveniņa, kura ir par visu it kā parūpējusies: dzīvoklis ir mēbelēts un, kā viņa pati saka, ligzda iekārtota. Tas viss bija ļoti mīļi un ļoti sirsnīgi, un katrā ziņā sākumā, protams, eiforiskās un jūsmīgās izjūtas, bet tas diemžēl neturpinājās ilgi," stāsta Grīnuma.

Dzīvokļa piešķiršana Baložu ielā 14 Rainim un Aspazijai esot bijis pārsteigums. Dzejnieki patiesi domāja, ka pēc triumfālās sagaidīšanas viņus vedīs uz Rīgas pili, norāda literatūrzinātniece Gundega Grīnuma, atsaucoties uz Saulcerīti Viesi.

„Rainis par pili, gan garām ejot, ļoti taktiski ir ieminējies vienā no vēstulēm jau pieminētajam Raiņa kluba pārstāvim Robertam Ivanovam: „Mūsu vēlmes ir ļoti pieticīgas, mēs vēlamies ne vairāk kā divas vai trīs dzīvojamās telpas, dažas saimniecības telpas, virtuvi un istabu manām un Aspazijas grāmatām. Un tādas telpas varbūt būtu atrodamas pilī.” Tā kā viņš šo vārdu „pils” piemin. Tas nav no zila gaisa grābts, jo kur tad tas jautājums radās, kādēļ Aspazija esot it kā viņam vaicājusi pārsteigumā: „Kā? Vai tad mūs nevedīs uz pili?””

Klosteris, piebūve, tiesu nams

Iepriekš Baložu ielā 14 atradās klosteris, savukārt jau padomju laika no mājokļa labās puses slejas sarkanu ķieģeļu piebūve. Piemiņas plāksne, kas pielikta pie tiesas nama, nav veltīta Rainim un Aspazijai, bet gan kādam sportistam.

Par to, ka Baložu ielā 14 dzīvojuši tautas dižgari, liecina tikai skopi tiesas darbinieku nostāsti.
„Trešajā stāvā balkons ir bijis viņu dzīvoklī?”
„Viņi tur ir runājuši, vai viņš tur ir runu lasījis, bet tās ir tikai baumas. ”
„Kur Jūs esiet to dzirdējusi?”
„Kāds kaut kur teicis. Tādas baumas kaut kur ir klīdušas par trešā stāva balkonu. Vai viņi tur dzīvojuši, vai viņš tur runu teica. Ko viņš tur ir darījis, mēs īsti nezinām.”

Sastaptā tiesas apsardzes darbiniece Ivrita stāsta par izmaiņām, kas skārušas 1910.gadā būvēto ēku: „Te viss bija citādāk, šī te daļa sarkanā – tā ir piebūvēta... ” Apsardzes darbiniece tāpat zina stāstīt par māju, kas atrodas pretī tiesas namam: „Un šeit pretī brūnā māja, šeit Rainim bija tipogrāfija. Tur, kur tās skrejlapas viņi bija taisījuši.”

Savukārt cits apsardzes darbinieks atzīmē, ka cilvēki nāk un taujā par ēku kā Raiņa dzīvesvietu: „Par Raini interesējās, par plāksni interesējās.”

„Tiesa nevar to izlemt, vai to plāksnīti izvietot," saka tiesas priekšsēdētājas palīdze Jeļena Tretjakova un atzīst, ka neko daudz nezina par Raiņa un Aspazijas dzīves gaitām Baložu ielā 14. „Mums bija Ziemassvētku pasākums, kur bija pieminēts tas fakts, nebija nekas daudz par to, bet tāds fakts bija pieminēts.”

Ne dāvinājums, bet paliela īres nauda

Trešā stāva 4. dzīvoklītis esot bijis auksts un nepatīkams. Sajūsmas vilnis norimst, savā grāmatā raksta Elga Gintere un Ilga Salma. Tik svinīgi piešķirtā „tautas balva” – dzīvoklis brāļu Moricu namā Baložu ielā – nav vis dāvāta. Dzejnieki godīgi maksā palielu īres naudu.

Gundega Grīnuma stāsta par Aspazijas atmiņām: „Viņa pēc tam uzsvēra, ka cilvēki, turklāt daudzi, ir domājuši, ka viņu dzīvoklis modernā, respektablā Moricu namā ir uzdāvināts, ka tas viņiem pieder, bet viņa ar dziļu nožēlu rakstīja, ka pat soliņš, uz kura viņi sēdēja, nav bijis viņu īpašums.”

„Aspazija raksta: „Nu jā, redz, kā ir, es jau tevi brīdināju par atgriešanās rūgtumu, kas neizbēgami tevi sagaidīs.” Viņa izteicās pat daudz stiprāk: „Man jau tajā brīdī, kad mūs tur godināja, slavināja un mums uzgavilēja, man bija tāda sajūta, ka tas ir tavs bēru gājiens.” Viņa runāja tieši par Raini, jo viņš bija tas, kurš ar lielākām ilūzijām un cerībām arī uz savu vietu jaunizveidotās Latvijas politiskajā dzīvē atgriezās ar lielām cerībām.”

Raiņa un Aspazijas pētniece Gundega Grīnuma norāda, ka dzejnieku dzīve Baložu ielā nesaistās tikai un vienīgi ar nepatīkamām atmiņām. Viņi tikās ar inteliģences pārstāvjiem un juta, ka vismaz šai sabiedrības daļai viņi nozīmē daudz.

„Jāņem vērā, ka Baložu ielas 14 lielajās istabās bieži notika dažādas sanāksmes, sapulces. Tur viņus ielenca aktieri, kuri bija tēlojuši viņu lugās, kuras paši viņi nebija redzējuši uz skatuves. Viņi apmainījās domās, kādam turpmāk ir jāveidojas Nacionālajam teātrim, Dailes teātrim, kādu māksliniecisko atdevi viņi gaida no Raiņa un Aspazijas. Protams, tas bija ļoti interesanti un svarīgi viņiem abiem. Tāpēc nevar viennozīmīgi teikt, ka tā viennozīmīgi bija vilšanās un rūgtums," saka Grīnuma.

Dzejolis no krājuma „Adio Bella” sarakstīts periodā, kad Rainis ar Aspaziju dzīvojis Baložu ielā. Visintensīvāk Rainis pie šī krājuma strādāja 1920.gada septembrī. Visdrīzāk oktobrī viņš to pabeidza, jo tā paša gada novembrī savā dienasgrāmatā Rainis raksta par darbu tikai pie krājuma „Uz mājām”.

Rainis un Aspazija dzīvoklī Baložu ielā 14 nodzīvoja vien pusgadu – no 1920.gada aprīļa līdz oktobrim. Vēlāk dzejnieki pārcēlās uz mēbelētām istabām dzīvoklī Muitas ielā 4.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt