Plēnumā divās paneļdiskusijās, ko vadīja Zaiga Pūce un Orests Silabriedis, piedalījās režisors Valters Sīlis, ekonomists Pēteris Strautiņš, literatūrzinātniece Ieva Struka, režisore Krista Burāne, dzejnieks un tulkotājs Jānis Vādons, tēlnieks Igors Dobičins, režisors Dāvis Sīmanis un ekonomists Vjačeslavs Dombrovskis, Radošo Savienību padomes vārdā informēja Asnate Siliņa.
Paneļdiskusijās runātāji pieskārās vairākiem neērtiem jautājumiem, piemēram, čekas maisu atvēršanai, mākslinieka un citu profesiju pārstāvju salīdzinājumam un pretnostatījumam, vai latviešu valodas statusam, kas nenovēršami raisīja pretrunīgas diskusijas. Plēnums noslēdzās ar rezolūciju.
Rezolūcija
Latvijas simtgades gadā, 28 gadus pēc neatkarības atgūšanas, Latvija līdzīgi pārējām Austrumeiropas bloka valstīm saskaras ar virkni nozīmīgu sociālu un ekonomisku problēmu, kas ietekmēs tās pastāvēšanu tuvākajā nākotnē – depopulācija, augsts korupcijas līmenis un aplokšņu algas, pasivitāte vēlēšanās, tendence ierobežot vārda brīvību, humanitārās izglītības nozīmes samazināšanās. Mēs, Radošo savienību plēnuma dalībnieki, Latvijas Radošo savienību biedri, vēlamies vērst sabiedrības uzmanību uz vairākiem būtiskiem jautājumiem.
1. Par cenzūru un pašcenzūru
Latvijā tāpat kā citur demokrātiskā pasaulē, kur valda brīvais tirgus, demokrātija un sociālie mediji, dominē sabiedriski pieņemtais viedoklis par lietu kārtību. Politkorektums, ekonomiskā atkarība no fondiem un projektu finansētājiem, bailes tikt izstumtam no profesionālās un sabiedriskās vides dažkārt tuvojas cenzūrai, kas rosina mākslinieku pašcenzūru.
Runas brīvība ir fundamentālas tiesības, kas pienākas ikvienam demokrātiskas valsts pilsonim. Taču radošajai inteliģencei un kultūras darbiniekiem ir pienākums saglabāt domas brīvību un īstenot savu runas brīvību – paužot viedokli arī par sabiedriski svarīgām, neviennozīmīgām tēmām un riskējot ar nosodījumu un sankcijām.
2. Par nevalstisko organizāciju un pilsoniskās sabiedrības nozīmi
Pašorganizēšanās princips ir pamats organizētai pilsoniskai sabiedrībai un demokrātiskai iekārtai. 2017. gadā tika pieņemts “Radošo personu statusa un profesionālo radošo organizāciju likums”. Tas bija nozīmīgs valstisks apliecinājums, ka radošās organizācijas ir būtiskas, veidojot kultūras vidi Latvijā un pārstāvot radošo personu intereses.
Vienlaikus kultūras nevalstisko organizāciju (NVO) un biedrību situācija vispār Latvijā pēdējos gados ir pasliktinājusies. Dažādie nodokļu izmaiņu piedāvājumi, striktāki NVO saimnieciskās darbības ierobežojumi, mainītais ziedošanas regulējums – NVO sektora viedoklis par šīm būtiskajām pārmaiņām netika ņemts vērā.
Tas vairo neticību, ka rezultāti ir sasniedzami konstruktīva dialoga un racionālas argumentācijas ceļā. Lai demokrātija nekļūtu dekoratīva, ierēdniecībai pēc būtības ir jāvērtē, vai un kā likumdošanas iniciatīvas ietekmēs NVO sektoru, un jāuzklausa sabiedrība.
3. Kultūras un kultūrizglītības nozīme
Kultūras vieta vispārējās izglītības sistēmā samazinās. Prasmēs un kompetencēs balstīta izglītība, iespējams, daudz labāk sagatavos jauniešus darba tirgum, taču humanitārā izglītība un kultūrizglītība ir nepieciešama, lai izaugtu spriestspējīga, uz vērtībām orientēta un emocionāli attīstīta cilvēciska būtne. Valstij, apzinoties daļas sabiedrības ierobežotās ekonomiskās iespējas, ir jānodrošina kultūras izglītības pieejamība bērniem un pusaudžiem.
Dažkārt šķiet, ka ir aizmirsta mūsu Satversmē definētā Latvijas valsts pastāvēšanas jēga, ka Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem.
4. Par brīvību kultūras jaunradē
Lai saglabātu latviešu nāciju, latviešu valodu un valstgribu nākamajiem 30 gadiem, ir nepieciešams valsts atbalsts kultūrai. Ir nepieciešams stiprināt kultūras nozari, tās pašapziņu, ko būtiski ietekmē arī cilvēka cienīgs atalgojums valsts, pašvaldību kultūras institūcijās un kultūras NVO.
Valsts atbalsts nepieciešams ne tikai dekoratīvai un ideoloģiski pareizai mākslai – bet tieši jaunradei, estētiskiem meklējumiem un sociāli aktīvai mākslai. Tāpēc ir būtiski atjaunot Valsts Kultūrkapitāla fonda (VKKF) neatkarību un nodrošināt VKKF finansējumu līdzvērtīgā apjomā kā tuvākajās kaimiņvalstīs Lietuvā un Igaunijā.
