Kongresu namu agrāk pazina ar nosaukumu Politiskās izglītības nams. Tur saimniekoja vienīgā un visuvarenā Komunistiskā partija. Tomēr – tieši šeit risinājās kas tāds, kas tobrīd klātesošajiem šķita kā lielākais notikums pēckara Latvijas dzīvē. “Latvijā īpaši aktuāla ir pamatnācijas situācija, kas izveidojusies neapskaužama. Tauta pati savā etnoģeogrāfiskajā teritorijā pārvēršas par minoritāti (..) Ja inteliģence tiek uzskatīta par tautas sirdsapziņu, tad sirdsapziņai šodien ir jārunā!” tagad saka viens no toreizējiem sabiedrības līderiem Jānis Peters.
Rakstnieku savienības galvam Peteram pie labās rokas toreiz Latvijas ietekmīgākais cilvēks – Kompartijas Centrālkomitejas priekšsēdis Boriss Pugo. Pie kreisās – Mākslinieku savienības vadītāja Džemma Skulme.
Peters un Skulme vēlāk būs starp Tautas frontes veidotājiem ceļā uz neatkarīgu Latviju. Bet Pugo Maskavā līdz nāvei aizstāvēs padomju impērijas saglabāšanu, rīkojot puču un beigās izdarot pašnāvību. Toreiz visi vēl sēž līdzās. Skaļi tiek runāts par gadu desmitiem noklusētām lietām. “Samocīta industrija ar ievestu darbaspēku un ievestām izejvielām. Bez kādas atbildības tiek ķimizēta vide. Nepamatota pārapdzīvotība izjaukusi ekoloģisko līdzsvaru,” toreiz sacīja dzejnieks Imants Ziedonis.
Visnospriegotākais brīdis tolaik bija moments, kad vēsturnieks un publicists Mavriks Vulfsons pasaka – Latviju okupēja pēc Staļina un Hitlera slepenas vienošanās, kam sekoja Maskavas ultimāts Rīgai. “Es citēju: “bez kavēšanās nodrošināt padomju karaspēka daļu brīvu ielaišanu Latvijas teritorijā.” Notā bija teikts, ka atbilde jādod 8-9 stundu laikā. “Ja līdz 20.00 nebūs saņemta pozitīva atbilde, Sarkanā Armija tāpat ieies Latvijā.” Starptautisko normu rupjais pārkāpums. Viss ir skaidrs. Un – runājot varbūt svešā valodā – Latvijas varmācīga okupācija!” teica Vulfsons.
Tas bija Trešās Atmodas sākuma laiks un ceļš uz valsts neatkarības atjaunošanu vēl tikai priekšā. Bet kāda ir inteliģences loma mūsdienās, par to diskusija notika piektdien. “Radošie līderu pozīcijas atdeva jaunās valsts materiālo vērtību cēlējiem un pārdalītājiem, uzskatot, ka savu ir padarījuši,” tā uzskata literatūrzinātniece Ieva Struka, atzīstot, ka
drosmes trūkums sabiedrībai ir aktuāls arī tagad.
“Drosme nosaukt vārdā tos 28 000 cilvēku, kas dažādā kapacitātē sadarbojās ar drošības dienestiem. Jo – nedarot to, mēs padarām par aizdomās turamiem visus pārējos Latvijas iedzīvotājus, kam 1990.gadā bija vairāk, nekā 18 gadi,” stāsta Struka.
Drosmes trūkums, samierināšanās ar meliem un nespēja katram just atbildību par valsti, tika raksturota, pārfrazējot iepriekšējo plēnumu runas.
“Oligarhu, kā arī partiju diktatūras būtība nav meklējama maniakāla varmākas personā, bet šī maniaka ģeniāli radītajā klimatā. Augsnē, kurā mazi “ainārīši”, “aivariņi” un “andruki” [atsauce uz Latvijā par oligarhiem dēvētajiem Ainaru Šleseru, Aivaru Lembergu un Andri Šķēli] dzimst inkubatoriski – tūkstošiem, paši no sevis,” norāda režisore Krista Burāne.
Skanēja aicinājumi sargāt demokrātiju un kritika premjeram Mārim Kučinskim (Zaļo un Zemnieku savienība), kurš divus gadus nav atradis laiku, lai satiktos ar Nevalstisko organizāciju aliansi. Tika izteiktas arī rūgtas atziņas par inteliģences lomas izzušanu un iemesliem – kāpēc tā. “Ir arī jāsaprot, ka pieprasījums pēc šādām hipernegatīvām pozīcijām – apokaliptiski sāpīgi žēlīgām arī nav īsti… Nav vairs sabiedrībā pēc tā,” komentē ekonomists Pēteris Strautiņš. Viņu papildina režisors Dāvis Sīmanis: “Var izrādīties, ka tauta ir vienkārši pārāk tumsonīga un nedomājoša, lai kaut kādā veidā šos te signālus uztvertu”.
Izglītības nozīmes samazināšanās, arī pasivitāte vēlēšanās, depopulācija un augsts korupcijas līmenis ir starp problēmām, kas uzskaitītas rezolūcijas projektā.
