Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Adrešu maiņa Latvijā: glābējiem prieks, iedzīvotājiem – rūgtums un neizpratne

Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Latvija ceļā uz bāriņtiesu reformu: Lietuvas piemērs

Radošās savienības 30 gadus pēc leģendārā plēnuma: ietekmīgas vai nesaprastas?

Radošās savienības mūsdienās: ietekmīga tribīne vai politiķu nesaprastas arodbiedrības?

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 5 gadiem.

30 gadus pirms leģendārā plēnuma radošās savienības bija ietekmīga tribīne un veidoja pavērsiena punktu ceļā uz Latvijas neatkarību. Kā mainījusies to loma mūsdienās? Atbildi uz šo jautājumu meklēja “Īstenības izteiksme”.

“Ir pienācis lielu jautājumu laiks. Uz mūsu, radošās inteliģences, pleciem, gulst tūkstošiem “Kāpēc?”, “Kā?”, “Kad?”, “Cik ilgi?”, “Kādā veidā?” – ar šiem Rakstnieku savienības priekšsēdētāja, dzejnieka Jāņa Petera vārdiem 1988.gada 1.jūnijā Rīgā, Kongresu namā, sākās divu dienu sanāksme, kas kļuva par vienu no lielākajiem Atmodas notikumiem. Pilnā nosaukumā – “Latvijas PSR Rakstnieku savienības valdes plēnums ar Arhitektu, Dizaineru, Kinematogrāfistu, Komponistu, Mākslinieku, Teātra darbinieku, Žurnālistu savienību vadītāju un ekspertu piedalīšanos”. Vēsturē tas iegājis vienkārši kā Radošo savienību plēnums.

 

Vēsturisks pagrieziena punkts

“Tikai tāpēc jau mēs esam šodien apvienojušies. Mēs, mākslinieciskā inteliģence un eksperti no gandrīz visām cilvēku dzīves nozarēm, esam apvienojušies, lai atrastu kopīgu viedokli brīdī, kad revolucionārās situācijas līkne valstī tuvojas savam zenītam – PSKP [Padomju Savienības komunistiskās partijas] 19.Vissavienības konferencei, kurā izšķirsies pārkārtošanās nākotne,” savā uzrunā sacīja Jānis Peters.

Par plēnuma kulmināciju kļuva profesora Mavrika Vulfsona runa plēnuma otrajā dienā, kurā viņš atklāti paziņoja, ka Latvija bija okupēta.

TIEŠRAIDE

Radošo savienību plēnumu skaties 1. jūnijā, LSM.lv tiešraidē no plkst. 15:00 – 17:00. 

Politologs Ivars Ījabs atzina, ka Vulfsons ar savu personību, protams, ir radījis pietiekami lielu furoru. 

"Iedomājieties – viens ebreju komunists, pirmās republikas laika nelegālists, iznāk tribīnē un sāk stāstīt par Molotova-Ribentropa pakta slepenajiem protokoliem… Tas bija pietiekoši liels šoks,” teica Ījabs.

Šokējošs valdībai, domājams, bija viss plēnuma gars – varas lolotās un ilgus gadus “piebarotās” radošās savienības pēkšņi pagriezās pret valdošo varu.

Komunisti bija apsēsti ar idejām, līdz ar to ļoti stingri kontrolēja šo ideju – gan estētisku, gan zinātnisku, gan filozofisku ideju – ražošanu. Radošās savienības faktiski bija vienkārši kontroles instruments, caur kurām kontrolēt visus radošos, uzsvēra Ījabs.

“Varu atsaukties uz gleznotāju Juri Dimiteru, kurš sacīja, ka “mēs jau vēl pirms Atmodas diezgan stipri kodām tajā rokā, kas mūs baroja”. Un tā baroja pietiekoši dāsni,” norādīja politologs.

Radošo savienību plēnums lielā mērā stiprināja nereti joprojām valdošo pārliecību, ka tieši radošajai inteliģencei jābūt pārmaiņu priekšgalā, uzskata Ivars Ījabs.

Mūsdienās radošās savienības aizstāv biedru tiesības

“Nepieciešamība pēc humanitārās inteliģences iesaistīšanās politikā ir tur, kur nav reālu reprezentācijas iespēju, nav reālu vēlēšanu, politiskās konkurences, demokrātijas. Latvijā, es atvainojos, var daudz kas nepatikt, un pamatoti nepatikt, bet Latvija ir funkcionējoša demokrātija.

Jūs varat nomainīt varu nākamajās vēlēšanās. (..) Līdz ar to, es domāju, ka radošās savienības, kādas tās ir, ir nepieciešamas kā rakstnieku, mākslinieku arodbiedrības,” secina Ījabs.

To, ka mūsdienās radošajām savienībām ir pilnīgi cita loma, par pozitīvu iezīmi atzina muzikoloģe Dace Bluķe, kura jau sesto gadu vada Latvijas Radošo savienību padomi.

“1988.gadā Latvija vēl bija PSRS sastāvā, kur radošo savienību loma nebūt nebija tā jaukākā un labākā. Tā patiesībā bija uzraugoša institūcija, bez kuras mākslinieks savu profesionālo karjeru vispār nevarēja veidot.

Es strādāju ar studentiem, un, kad es viņiem stāstu, ka Komponistu savienība bija tā, kas savam biedram, komponistam Imantam Kalniņam, lika pārrakstīt Ceturtās simfonijas pēdējo daļu, jo tā, redz, bija neatbilstoša, tad šodien jaunie cilvēki par to brīnās. Viņi vispār nevar iedomāties, kā tas ir, ka simfoniskā mūzika var neatbilst kaut kādiem ideoloģiskiem kritērijiem,” stāstīja Buķe.

Radošo savienību plēnuma laikā Dace Bluķe gatavojās stāties mūzikas vidusskolā un labi atceras tā brīža noskaņu. Šodien viņas vadītā Radošo savienību padome ir lielākā kultūras nozares nevalstiskā organizācija Latvijā, kas aptver deviņas radošās savienības un vairāk nekā 3000 individuālo biedru. Tās mērķis – pārstāvēt kultūras nozarē strādājošo profesionālās, sociālās un ekonomiskās tiesības un intereses.

Lai arī, salīdzinot ar 1988.gadu, sabiedrībā radošo savienību ietekme vairs nav tik liela, ir vesela virkne lietu, kas pēdējos gados ir paveiktas, kas bez savienībām noteikti nebūtu,

piemēram, mūža stipendijas māksliniekiem Valsts Kultūrkapitāla fondā (VKKF).

“Bez Komponistu savienības VKKF nebūtu latviešu oriģinālmūzikas programmas komponistiem,” uzsvēra Bluķe. “Šogad sāka strādāt atbalsta programma trūcīgiem māksliniekiem, mēs esam arī izcīnījuši Izcilības balvu kultūrā, vairākās nozarēs savienības rūpējas arī par savu profesionālo izvērtējumu. Piemēram, teātrī tā ir “Spēlmaņu nakts”, kino – “Lielais Kristaps”. Tās ir lietas, ko dara savienības.”

Atšķirībā no laika pirms 30 gadiem, radošie ļaudis brīvi var strādāt arī bez dalības radošajās savienībās, un jaunākās paaudzes mākslinieki to bieži izmanto.

Kā secinājusi padomes priekšsēdētāja, lielāko daļu radošo savienību biedru tomēr veido vecākās paaudzes pārstāvji, kuri iestājušies savienībās vēl padomju laikā.

Viens no jaunajiem, kas radošajās savienībās tomēr iestājās, ir animācijas režisors Reinis Kalnaellis. Pirms pieciem gadiem viņš sevi pieteica kā Latvijas Kinematogrāfistu savienības vadītājs. Amatam esot piekritis pēc lielām pārdomām. Tobrīd viņam bija 27. Taču pēc diviem gadiem amatā atgriezās iepriekšējā ilggadējā vadītāja, un šodien Kalnaellis, sazvanīts Luksemburgā, par radošo savienību darbu ir skeptisks.

“Manuprāt, tie mērķi un uzdevumi, kas daudzām no savienībām ir pat rakstīti, dzīvē netiek realizēti,” uzskata Kalnaellis.

Kā vienu no sasniegumiem Kalnaellis izceļ nesen pēc daudzu gadu cīņas pieņemto Radošo personu atbalsta likumu, tomēr uzskata, ka radošās savienības varētu daudz aktīvāk iesaistīties sabiedriskās domas veidošanā un veicināt diskusijas par izglītības kvalitāti un konkurētspēju.

“Viens no pamata iemesliem, kāpēc es iestājos Kinematogrāfistu savienībā, bija tāda cerība vai ilūzija, ka tā ir vieta, kur notiek diskusijas, satiekas cilvēki, regulāri tiek apspriesti dažādi jautājumi – gan sociāli, gan ekonomiski. Bet es neizjūtu, ka mēs diskutētu par šiem attīstības virzieniem, lai mēs pēc 5–10 gadiem būtu konkurētspējīgi ar citām mazām Eiropas valstiņām,” sprieda jaunais režisors.

Kalnaellis secināja, ka viņa kā vadītāja redzējums un ambīciju vēriens atšķīries no plašās astoņu cilvēku valdes. Jautāts, vai šodien ar gūtajām mācībām un lielāku pieredzi viņš būtu ar mieru mēģināt vēlreiz, režisors atbildēja – noteikti ne.

“Nonācu pie slēdziena, ka būtu pareizāk veidot kaut ko jaunu. Diemžēl, kā tajā latviešu teicienā – kur divi latvieši, tur trīs partijas… Bet esošajā situācijā es noteikti nekandidētu kā priekšsēdētājs,” viņš pārliecināti skaidroja.

Jācīnās par iespēju tikt uzklausītiem politiskajā vidē

Citas pārdomas – ne tik daudz par mērķu atšķirībām savienību iekšienē, bet gan par savienību spēju tikt uzklausītām šodienas politiskajā vidē – ir teātra zinātniecei Ievai Strukai, kura no 2011. līdz 2013.gadam bija Radošo savienību padomes vadītāja.

“Es īsti nekandidēju, mani pierunāja, lai es tur nāku. Bet faktiski tas ir saistīts ar šo pirmo [1988.gada] plēnumu – tā sapratne, kas nāk ar gadiem, ka principā, ja tu neko nedarīsi, tad arī nekas nenotiks,” viņa skaidroja, kādēļ toreiz piekrita šim piedāvājumam.

“Tu nevari visu laiku sēdēt kā virtuvē un vārīties, ka valstī kaut kas nenotiek, kā vajag, vai ar kultūrpolitiku kaut kas nav kārtībā. Tas ir mūsu pašu rokās – paust savu attieksmi un cīnīties par, manuprāt, būtiskām lietām. Toreiz man konkrēti tie bija trīs mērķi,” uzskaitīja Struka.

Pirmais mērķis – izkustināt iestrēgušo Radošo personu atbalsta likumu – tolaik neizdevās. Otrais – atbalsts kultūras periodikai – tika atrisināts daļēji, trešo – krīzes laikā iesaldēto mūža stipendiju programmu Valsts Kultūrkapitāla fondā – izdevās atkausēt.

Struka uzsvēra, ka viņas pozitīvā pieredze liecina – tieši pateicoties lielajam biedru skaitam, radošās savienības ir ļoti nozīmīgs kultūras jomas spēlētājs un ideālajā variantā pilda tādu kā arodbiedrību funkciju.

“Tajā brīdī, kad tu runā vairāku tūkstošu vārdā, tad tu vari iegūt balsi, ar kuru vismaz sarunājas. Jā, nepiekrīt, strīdas, uzskata varbūt par…ak, es nezinu, dīvainiem cilvēkiem, kāda nereti ir attieksme pret radošiem cilvēkiem, bet vienalga tas ir kaut kāds cilvēku kopums, ar to ir grūtāk nerēķināties nekā ar vienu vai diviem. Tā negatīvā pieredze savukārt ir tā, ka es sapratu, ka ir ārkārtīgi daudz politiķu, kuru kultūras līmenis ir vienkārši katastrofāls. Tas ir neaptverami,” nopūtās Struka.

Radošo savienību padomi viņa vadīja divus gadus un turpināt vadīt nākamo termiņu vairs nepiekrita. Struka to skaidroja ar likumdevēju negatīvo attieksmi.

Atrodoties šajā amatā, visvairāk viņu sarūgtinājis tas, ka likumu pieņēmēji uzskata – ja cilvēkam darbs sagādā gandarījumu, kāpēc gan lai par to tiktu arī maksāts.

“Man liekas, tas ir tik tuvredzīgi…” Struka piezīmēja.

Pašlaik Ieva Struka turpina būt divu radošo savienību – Rakstnieku un Teātra darbinieku savienības – biedre. Domājot par radošo savienību lomu šodien, viņa teic – priecātos, ja tās aktīvāk izmantotu savu trumpi: paust nepolitisku, brīvu un sadzirdētu viedokli un spēju domāt ilgtermiņā.

“Pēc sava radošā aicinājuma un profesijas izvēles tu nevari nedomāt tālu uz priekšu. Bet ikdiena nomāc mazliet par daudz,” noslēdza Struka.

Brīvā Latvijā faktiski funkcionē kā arodbiedrība

“Radošā savienība brīvā Latvijā ir kaut kas pavisam, pavisam prozaisks, bez īpašas nopūtas balsī un bez īpaša patosa,” radošo savienību lomas maiņu mūsdienās rezumēja politologs Ivars ījabs.

“Tā ir vienkārši viena garlaicīga organizācija, kurai ir jāiet piedalīties visādās birokrātu sanāksmēs un jāmēģina panākt, ka viņu intereses tiek pārstāvētas. Tajos laikos tas bija veidojums ar zināmu universālistisku pretenziju, ka mēs cīnāmies pret šo idiotisko komunistisko iekārtu, kura šeit pietiekoši vardarbīgi un represīvi valdīja jau kopš 1940.gada,” skaidroja Ījabs.

Piektdien, 1.jūnijā, Radošo savienību padome rīkos plēnuma trīsdesmitgadei veltītu sanāksmi Lielajā ģildē, aicinot diskutēt, kāda tad ir inteliģences loma mūsdienās un kādi ir tai svarīgie jautājumi.

Divu dienu vietā gan pasākums noritēs vien divas stundas, paneļdiskusijās uzstājoties režisoriem, valodniekiem, literatūrzinātniekiem un ekonomistiem. Paralēli pie Krievijas vēstniecības notiks Kinematogrāfistu savienības atbalstīts pikets par atbalstu ukraiņu režisoram Oļegam Sencovam, kurš sācis badastreiku pēc Krievijas tiesas piespriestā 20 gadu cietumsoda un kura stāsts sāpīgi atgādina, kāpēc varam priecāties, ka Latvijā radošās organizācijas šodien ir vien “prozaiskas arodbiedrības”.

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti