Radošais kvartāls Tallinā rāda piemēru pasaulei. Saruna ar Telliskivi vadītāju

Aizgājusī Tallinas Mūzikas nedēļa (“Tallinn Music Week”) savu galveno mājvietu rada Telliskivi radošajā kvartālā, kas kādreizējo fabrikas darba dunu nomainījis pret vidi, kurā ir brīva vaļa izpausties. Kvartāla īpašnieks un izveidotājs Jānus Juss (Jaanus Juss) gan atzīst, ka pašam mūzikas festivālu izdevies izbaudīt tikai tik, "cik turpat birojā pa atvērto logu varu saklausīt.” Telliskivi radošais kvartāls Tallinā, kā uzsver pats Juss, ir viens no lielākajiem šādiem kvartāliem pasaulē un kalpojis par piemēru un modeli līdzīgām iniciatīvām citās valstīs.

Jānis Lipšāns: Gribēju sākt ar jautājumu par tavu bērnību un jaunības gadiem – vai tu biji tāds kā pilsētas puika? Vai arī nāc no piepilsētas, vai laukiem?

Es uzaugu mazā pilsētiņā Tallinas pievārtē, kas padomju laikos kaut kādā brīdī sasniedza 5000 iedzīvotāju skaitu un ieguva pilsētas statusu – tās bija lielas ziņas mums tur un notikums, kuru es ļoti labi atceros, bet vispār jau nekas no tā īsti neizmainījās. Uz Tallinu mēs ar ģimeni atbraucām varbūt kādas divas reizes gadā.

Un kurā brīdī tu uz Tallinu pārcēlies pastāvīgai dzīvei, kādi bija tavi pirmie iespaidi par lielpilsētu?

Man bija kādi 16 gadi, kad es pārvācos, bet es šeit sāku iet skolā jau no kādas 7. klases, braucot uz skolu ar vilcienu. Var teikt, ka šī pārvākšanās uz lielpilsētu man nāca pakāpeniski un tāda liela pārsteiguma nebija.

Kas tevi pamudināja ķerties klāt Telliskivi un kā tas iesākās?

Tas, kā es esmu attapies šeit, īstenībā ir garāks stāsts, taču īsumā – tiku strādājis dažādus darbus un kādā brīdī nokļuvu nekustamo īpašumu investīciju fondā, ko dažus gadus vadīju. Mēs iegādājāmies šo teritoriju ar sākotnējo ideju būvēt šeit daudzdzīvokļu namus, uzsākām detaļplānojuma izstrādi. Un tad – šis stāsts ir jau vecāks par pasauli [smaida] – es aizbraucu uz Berlīnes maratonu. Pēcāk, pavadot laiku pamestajās pilsētas mājās, kas skaitījās tāda forša vide, kur uzturēties – lai arī viss nolaists un izskatījās briesmīgi, tomēr tai videi piemita tāds patīkams smeķis un tur vienkārši bija laba sajūta – tas lika aizdomāties, vai kaut ko līdzīgu varētu izveidot Tallinā.

Proti, nevis gaidīt, kamēr mākslinieki ienāktu un sāktu apgūt teritoriju no nulles pēc savas iniciatīvas, bet gan savā ziņā izveidotu kaut ko, var teikt, mākslīgā veidā.

Finanšu krīze arī “palīdzēja”, nobremzējot attīstības projekta gaitu, un mēs ķērāmies no jauna klāt esošajam plānam, meklējot pirmos īrniekus no radošo industriju vides, un, manuprāt, kopš tā brīža mēs tā arī neesam atskatījušies atpakaļ. Vienīgais, kas ir mainījies šo gadu laikā, ir juridiskais statuss, kad ap 2013. gadu, man aizejot prom un nekustamo īpašumu investīciju fondam beidzot pastāvēt, es izpirku šo teritoriju un ieguvu to īpašumā. Koncepta ziņā tas, kas šeit ir redzams tagad, ir apmēram 95% tā, kā mēs to bijām iecerējuši, bet, ja godīgi – mums vienkārši ir paveicies, ka viss tā ir sanācis.

Citkārt mēs noteikti būtu nopelnījuši daudz vairāk naudas, bet es šeit vēlos uzsvērt to pozitīvo, kādu iespaidu tas ir atstājis uz pilsētvidi un sabiedrību kopumā. Es domāju, ka Telliskivi ir viens no lielākajiem radošajiem kvartāliem visā pasaulē [aptuveni 35 000 kvadrātmetru], mēs paši esam īpašnieki, un tas pat nav tik daudz par kvadrātmetriem, cik par visiem tiem radošajiem, kas šeit strādā katru dienu – vairāk nekā 1500 cilvēki – un tā ir tā mēraukla priekš mums. Beigu beigās, cilvēka kapitāls ir tas, kas mums ir svarīgs, jo ēkas šeit būs vienmēr.

Telliskivi radošais kvartāls "Tallin Music Week" festivāla laikā

Kāda sociālās demogrāfijas aina šeit atklājas?

Mēs esam radošā pilsēta un pieeja, kādu mēs esam izvēlējušies, ir bezkompromisā balstīta ideju nesēju un realizētāju atbalstīšana, tāpēc mēs nebalstāmies uz stingriem īres maksu nosacījumiem. Nav nozīmes, vai kāds šeit vēlas ievākties ofisā vai vienkārši atvērt darbnīcu – ar spēju un gatavību maksāt 10 reizes virs vidējā –, mēs tam nepievēršam uzmanību un varam atļauties noraidīt šādus potenciālos prospektus. Ap 85% īrnieku šobrīd nāk no radošajām industrijām, atlikušie 15% sastāv no startapiem, bāriem, kafejnīcām, restorāniem un dizaina veikaliem.

Šie biznesi ļauj mums īres maksu līmeni pārējiem radošo industriju pārstāvjiem kvartālā turēt mākslīgi zemu, un tas ir apmēram par pusi mazāk, cik viņi maksātu blakus rajonos esošajās telpās.

Tātad mākslīgi zemu nolaistās īres cenas radošajiem tiek subsidētas no pārējo biznesu īres ieņēmumiem.

Šādi mēs izbalansējam biznesu ar pienesumu no kultūras jomas pārstāvjiem. Viens otru papildina. Mēs nekad neņemtu īrnieku tikai tāpēc, ka tas būtu gatavs maksāt augstāku cenu.

No visiem radošo jomu pārstāvjiem, kas šeit kultivē un rada – tev personīgi, vai ir kādi gala produkta piemēri, ko tu gribētu izcelt un par ko esi visvairāk lepns?

Ir daudzas idejas, kurām kājas ir augušas šeit, un es negribētu īpaši kādu izcelt. Jo vairāk, es nekādā gadījumā negribētu saņemt par to jelkādu atzinību. Mēs esam lepni un sevi redzam kā fundamentālu platformu, kas ļauj cilvēkiem realizēt savas radošās idejas, kurām citkārt, iespējams, nebūtu lemts piedzīvot dienas gaismu.

Tas, kas man pēdējos gados ir kļuvis interesants, ir tas, kādu iespaidu šis kvartāls ir atstājis uz Tallinas pilsētu tādā plašākā nozīmē.

Vismaz pirms pāris gadiem Telliskivi bija nr. 1 galamērķis Igaunijā pēc “Uber” pakalpojuma izmantotāju rādītājā. Un tas ir, ņemot vērā faktu, ka kādreiz vakara stundās šī nebija tā pievilcīgākā pilsētas daļa. Jo vairāk, tā ir ieinteresētība no cilvēkiem no visas pasaules apmeklēt šo vietu un ko uzskata par modeli tam, kā atdzīvināt nolaistus pilsētu kvartālus. Tu vari paņemt jebkuru modernu Eiropas pilsētu – to pārstāvji ir bijuši šeit, lai redzētu šo visu dzīvajā un paņemtu kaut ko sev, lai gan man ir grūti izsekot tam, ko kurš ir ieviesis dzīvē savās pilsētās. Ir bijuši aicinājumi atbraukt uz, piemēram, Londonu un lūkot palīdzēt viņiem ar padomiem, kā kaut ko līdzīgu izveidot tur Londonas ziemeļos, kas atpaliek no pilsētas Austrumu daļas tādā kontekstā. Tartu ir vēl viena vieta, kur ir izdevies kas līdzīgs, un tur strādā tieši tāds pats koncepts. Lai kā, pašreiz esmu ļoti aizņemts ar citām lietām, kam aiziet viss mans laiks.

Telliskivi radošais kvartāls "Tallin Music Week" laikā

Un, likumsakarīgi, te nav rūmes, kur izplesties, bet gan domāt par pašsaglabāšanos tādā veidolā, kāds tas ir tagad. Saki, lūdzu, kādu tu redzi attīstību šeit nākotnē?

Laimīgā kārtā mums ir gana daudz telpu, kas vēl ir tukšas un būtu jāatjauno, tāpēc te ir, kur vēl izplesties un ko apgūt, tālab redzu – mēs būsim darbu pilnām rokām vēl tuvākos 5-10 gadus, bet kas sekos pēc tam – es īsti nezinu. Ticam, ka šai vietai vajadzētu palikt kā radošajam kvartālam nākamos 50 gadus. Bet pie tā mums ir jāturpina strādāt kopā ar vietējo pašvaldību, ar kuru cīnāmies jau izsenis.

Tas, kā pilsētas tiek plānotas, tiek balstīts vairāk uz īstermiņa rādītājiem, savukārt mēs esam tendēti uz vērtības pienesumu ilgtermiņā.

Un te rodas konflikts, sākot jau ar vismazākajām niansēm.

Cilvēki pie varas nāk un iet. Kā jums ir izdevies pieturēties pie savas vīzijas un nodrošināt savu autonomiju?

Tā ir tāda savāda savstarpējo attiecību dinamika, kāda savstarpēji ir izveidojusies. Pat neatceros, kad pēdējo reizi esmu ticies ar kādu no pašvaldības, un mums nav diez ko cieša komunikācija. Tas ir savādi – piemēram, kad Tallinā ierodas ārzemju delegācijas – teiksim, Norvēģijas kroņprincis, ārvalstu prezidenti vai kāds cits augsta ranga viesis – tad viena no pirmajām vietām, ko viņi vēlas apmeklēt, ir šis radošais kvartāls.

Un tad, teiksim, kultūras ministrs vai kāda cita augsta Igaunijas amatpersona ir izbrīnīti par to, kāpēc viņi grib ierasties apskatīt šo vietu.

Kad viņi lēnām sāka apmeklēt šo kvartālu pirms pāris gadiem, tad pirms ierašanās šeit lūkoja ierasties arī tie, kas šīs uzņemšanas vizītes gatavo, lai mēģinātu pielāgot šo vietu pēc saviem standartiem – izlikt ziedus, norādīt uz nepieciešamību nokrāsot kādu ēku, lai tas izskatītos pieklājīgāk. (smejas) Bet mēs sakām – visam jāpaliek, kā ir – tā ir jūsu brīva izvēle nākt šeit vai nenākt. Pāris gadus vēlāk, šķiet, viņi saprot, ka tas, kā tas izskatās tagad, ir tieši tas iemesls, kāpēc viņi vēlas apmeklēt šo vietu. Domāju, ka tā ir vecākās paaudzes izpratne par lietām, un šeit es negribu apgalvot, ka to cilvēku vērtības ir kaut kādā veidā nevietā. Vienkārši – pie mums ir tā!

Kas ir pateicīgākais šādai vietai no tava skatpunkta?

Mēs esam maza komanda, varam būt gana spējīgi pielāgoties, jo galvenais mūsu spēks ir tas, ka esam pilnībā neatkarīgi, kas padara lietas daudz vieglākas, un mums nevienam nav jāatskaitās.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Kultūrtelpa
Kultūra
Jaunākie
Interesanti