Iestudējums vēsta par strēlnieku – dzejnieku un mākslinieku – kara situācijā pašu radīto "cilvēcisko patvērumu”, kad vakaros kādā lauku pirtiņā viņi pulcējās kopā, dzēra tēju, dziedāja un runāja par dzīvi un mākslu "viņpus” kara lauka. Mūzika – rudens lietus sanēšana uz jumta –, nebeidzama dziļa dabas spēle, kuras takti sita lielgabali caurām naktīm un kuru apgaismoja Latvijas sadegošo māju ugunsgrēki, cilādamies kā sarkani karogi…
“Nezina šos tekstus, ne dienasgrāmatas, ne dzeju. Varbūt speciālisti, bet arī viņi nezina kontekstu. Šķietami liekas, ka tā dzeja un proza ir drusciņ vājāka nekā Čaka “Mūžības skartie” vai Aleksandra Grīna “Dvēseļu putenis”,” Latvijas Radio raidījumā “Kultūras Rondo” par iestudējumu stāsta režisors Viktors Jansons.
1916. gada rudenī Jānis Akuraters, Kārlis Skalbe, Edvarts Virza brīvprātīgi iestājās Krievijas armijas sastāvā izveidotajos Latviešu strēlnieku pulkos.
“Šos trīs izcilos dzejniekus uzaicināja Jukums Vācietis 5. Zemgales strēlnieku pulkā. Uzaicināja ar nodomu, ka jums ir jānāk pirmajās rindās un jāskatās, kas notiek karalaukā. Jums jāredz, kā krīt karavīri, kā viņi tiek ievainoti, kā viņi mirst, jums jāuzraksta pēc tam savās dienasgrāmatās un dzejās, lai katrs saimnieks pēc kara varētu šos tekstus lasīt kā Svētos Rakstus saimei priekšā,” turpina Jansons.
“Manuprāt, tieši šis motīvs ir pats nozīmīgākais šajos tekstos, tajā, ko viņi ir izdarījuši. Tie ir apbrīnojami godīgi. Viņus iesauca 23. novembrī, jau 24. decembrī viņi izgāja kaujas laukā pirms Ziemassvētku kaujām, un viņi visu pieraksta dienasgrāmatās un dzejā.”
Iestudējuma mūzikas autors ir komponists Jānis Ķirsis.
“Tas nebija viegli, bet bija viegli strādāt kopā ar Viktoru. (..) Grūti, jo tēma un darbs pats par sevi neļāva vienkārši ņemt un rakstīt kādus meldiņus. Aktieru ierunātais materiāls bija tik patiess un skaudrs brīžiem,” atklāj Ķirsis.
Trīs dzejnieki fiksē izjūtas karalaukā, trīs aktieri – Kaspars Znotiņš, Vilis Daudziņš, Ģirts Krūmiņš – ierunājuši tekstu, trīs mūziķes – trio “Art-i-Shock” atskaņo partitūru.
“Tā savienība man bija taustāmi tik ļoti monumentāla, tāpēc uzrunāju trio “Art-i-Shock”, kas gāja kā trīs sargeņģeļi cauri. Tas saslēdzās kopā,” stāsta Ķirsis.
Ķirsis arī uzskata, ka šīs trīs dzejnieku rakstītās dienasgrāmatas un dzejas, kas ir publicētas tikai fragmentāri, ir vērts apkopot un izdot vienā grāmatā.
Vērtējot trīs dzejnieku uzrakstīto, Jansons atzīst, ka “jaudīgākais ir tas, ka viņi tika iesaukti vienā dienā, viņi gāja pa vieniem ceļiem, viņi bija kopā, kad notika kaujas”.
“Brīnišķīgi apraksta savu redzējumu Akuraters, un to pašu raksta Virza un Skalbe. Tikai ir nianses, kā viņi šo notikumu ierauga. Katram parādās mākslinieciskā spēja un jauda,” uzskata Jansons.
Jansons augstu vērtē un apbrīno to, ka viņi nerakstīja šausmas, bet rakstīja glezni un skaisti.
“Tās ir neiedomājami brīnumainas ainas, ko viņi ir uzrakstījuši. Tāpēc ir tik nozīmīgas. Uzrakstīt šausmas, pretīgumu, smakas, bet uzrakstīt to skaisti, kas tev tajā pašā laikā liek nodrebēt, ka tie ir bijuši savējie,” bilst Jansons.
Jansons arī skaidro, ka iestudējumu divās daļās veidojis, lai parādītu, kā mainās dzejnieku attieksme. "Sākotnēji trīs dzejnieki karu uzlūkoja kā pašpuikas, viņi ieraudzīja brīnišķīgas ainas – tur šauj, skrien, krīt, ir līķi... Pirmajā daļā ir mazliet bravūras, bet otrā daļa ataino to, ko dzejnieki ierauga apmēram pēc pusgada, kas ir noticis ar viņu Latvijas zemi – viņi atgādina, kā naktīs deg mājas, ko dedzina karavīri, lai sasildītos, bet tās ir latviešu mājas; viņi atgādina, kā tiek iznīcināta kultūras vide, kas bija muižniekiem," skaidro Jansons.
10. novembrī pulksten 17.05 Latvijas Radio 1 ēterā iestudējuma pirmā daļa “Elēģija sapnim”, 11. novembrī šajā pašā laikā otrā daļa – “Cafe Spleen”.
