Demo ieraksts skapī un darba intervijas tumšos kabinetos
Nora Rieksta: Kādi ir jūsu radio stāsti?
Jānis Heinsbergs: Radio manā dzīvē ienāca jau vidusskolā, intereses vadīts, aizgāju uz Kurzemes vietējo radio – radio "Skala". Atnākot uz Rīgu studēt, es skatījos pēc iespējām.
Mēs visi zinām, ka ar radio var saslimt. Radio iekrīt sirsniņā.
Biju dzirdējis par studentu radio, apjautājos par to pašpārvaldē, un tā mans ceļš aizveda uz Kultūras ministrijas tumšāko kabinetu, kur mijkrēslī pats ar sevi, pats ar savām domām sēdēja Madars [Štramdiers], kurš toreiz strādāja Kultūras ministrijā. Es bikli pieklauvēju, teicu: "Sveiks, es esmu strādājis radio un vēlētos to turpināt darīt Rīgā…" Man šķiet, ka man pat nebija jāiztur konkurss.
Jānis Kazulis: Man gan bija jāieraksta demo, lai tiktu uz pārrunām. [..] Es atceros, kā es to Iļģuciema dzīvoklī skapī rakstīju. Nez no kurienes man bija jēdzīgs mikrofons. Man toreiz likās, ka nevar tā pa vienkāršo un liku balsij virsū kaut kādu modulāciju, kas 90. gadu beigās bija pilnīgs vājprāts. Madars arī teica: "Mmm, tev tur tā interesanti skan balss. Vai tu gribi skanēt arī šādi ēterā?" Un tad bija Radio KNZ – no paša starta.
Kādas ir jūsu spilgtākās atmiņas no Radio KNZ perioda?
Jānis Kazulis: Klubā "Metro" Radio KNZ pusgada svinībās neviens negribēja teikt runu, un mani izgrūda uz skatuves, un tad es teicu runu.
Jānis Heinsbergs: Man laikam spilgtākie ir 2001. gada 11. septembra notikumi. Tajā dienā biju ēterā. Man bija 22 gadi, un es nebija tam gatavs, neviens no mums tam nebija gatavs. Un bija brīži, kad labāk bija, ka skan mūzika, nekā mēs cenšamies skaidrot notiekošo.
Jānis Kazulis: Man liekas, KNZ ēters bija šausmīgi intensīvs, varbūt tāpēc, ka mēs spēlējām no diskiem. Bija jāatlasa diski, jārunā, tad ziņu redaktors mums ienesa ziņas…
Piesien drāti pie antenas un klausies
Klausītāji, iespējams, bija tie, kuru dēļ varēja rasties "Radio Naba". Vai jūs atceraties kādu interakciju ar klausītajiem?
Jānis Kazulis: Ilgi pēc tam, kad vairs nepastāvēja Radio KNZ, es satiktu cilvēkus, kas savulaik bija Radio KNZ klausītāji, kuri reāli izmantoja mūsu doto padomu, ka vajag no radio antenas novilkt drāti līdz aizkara stangai, un tad radio būs dzirdams kaut kur pie Tukuma vai Bauskas. Raidījumos "Procedūru kabinets" mēs pat izvērtām veselas stāstu sērijas, kā uzlabot radio dzirdamību.
Aizraušanās ar mūzikas dažādību
Kāda bija jūsu motivācija darbībai radio?
Jānis Heinsbergs: Es nebiju no rītiem, un arī vēlos vakaros nebiju. Tas bija salāgots ar manu studiju grafiku. Kāpēc? Man tas vienmēr ir paticis. Esmu bijis gan ballīšu DJ, spēlējis ballīšu grupā un improvizācijas teātri spēlējis.
Pateicoties radio, esmu uz trim gadiem nokļuvis arī televīzijā. Tas mans radio stāsts ir vedis mani lielākos plašumos.
Atgriezties radio vienmēr ir patīkami. Kaut kādā ziņa arī jaunā mūzika. Kamēr es redzēju sevi kā radio cilvēku, man bija svarīgi zināt, ko es spēlēju un kāpēc. Tā bija iespēja "Nabā" savu muzikālo gaumi viennozīmīgi paplašināt, jo mani vienaudži un līdzcilvēki neklausījās to mūziku, kādu klausījos es. To var saukt arī par aizraušanos ar mūzikas dažādību, kuru es meklēju un kuru es atradu "Nabā".
Jānis Kazulis: Tev neliekas, ka tā stunda vai divas deva baigo enerģiju? Man ir bijis tā, ka ievelcies studijā kā tāda veca lupata, tad gribot negribot jāsaņemas, tad nostrādā savu ētera laiku, un tad ir ūuuu!
Jānis Heinbergs: Es par šo arī domāju, es vienmēr mēģināju iztēloties, kādi ir tie mani klausītāji un radīt viņam to noskaņu. Ja viņš ir darbā, tad radīt ko tādu, ko viņš vēlētos dzirdēt. Es savus ēterus vienmēr esmu centies veidot muzikāli dažādus, bet laikam mūzikā esmu vienmēr meklējis to melodisko.
Jānis Kazulis: Es gan laikam biju lielāks egoists. Man patika pašam kaut ko jaunu atrast.
Es domāju, ka tas, kas liek darboties radio – ir kaut kāds egoisms, kaut kāda vēlme eksponēties, bet tur iekšā ir arī milzīga misijas apziņa.
Katram cilvēkam no "Radio Naba" tas ir dažādās proporcijās sajaucies, kuram viens ir vairāk, kuram kas cits. Bet es domāju tur ir vesela gamma.
Jānis Heinsbergs: Atšķirība ir no dīdžejiem, kas nāca pa dienu, katru dienu – viņi bija tie, kas padarīja radio dzīvu. Bet es arvien atceros tās mirdzošās acis, ar kādām nāca dīdžeji reizi nedēļā vai divās uz savu autorraidījumu.
Viņi nāk kā uz templi. "Nabas" ēters viņiem ir tā vieta, kur viņi var nodoties savai sirdslietai.
Viņi var nodot vēstījumu savam klausītājam vai muzikālu, vai filozofisku. Ja mēs runājam, kam "Naba" ir, tad šiem entuziastiem, kas stāv un krīt par kādu konkrētu mūzikas žanru, tā attīstību Latvijā un vēsmām pasaulē. Tas ir superīgi, ka šī ir skatuve, kur viņi var to pastāstīt plašākai auditorijai.
Radio tiem, kas nav sabiedrības vairākums
Kazuli, pastāsti par gadījumu ar nodedzināto pulti!
Jānis Kazulis: Tas bija vēl Radio KNZ, es beidzu savu maiņu, un Roberts Līnis nāca uz naktsmaiņu, kā kārtīgs kolēģis es pagatavoju Robertam kafiju un sniedzu pāri pultij, un viņš to ļoti neveikli nepaņēma. No tā ir zelta mācība – nevienai pultij netuvoties ar kafiju vai jebkādu šķidrumu. Bet redzi, mēs ar Robertu Līni bijām pirmie cilvēki, kas izslēdza Radio KNZ. Nodega viss. Ēters beidzās.
Kāpēc Latvijas mediju vidē ir svarīga tāda radiostacija kā "Radio Naba"?
Jānis Heinsbergs: "Naba" ir pirmā sabiedriskā stacija, kas bija bez reklāmām. Reklāmas neesamība noņem to spiedienu, ka radio jāatskaņo to, ko grib 80–90% sabiedrības. Pastāv brīvība, un tas ir tiem atlikušajiem 15–20% sabiedrības, kas meklē ko citādāku.
Jānis Kazulis: "Radio Naba" ir unikāls fenomens radio Eiropas līmenī, tā ir pašu salikta, tajā entuziasma vadīti darbojas neskaitāmi autorraidījumi, tajā var atrast to, ko citur nevar atrast, un
es ceru, ka pienāks brīdis, kad "Radio Naba" būs Latvijas kultūras kanonā.
Es pat teiktu, ka "Naba" nav tikai radio, drīzāk ļoti jocīga sociāla parādība.
