Kultūršoks

Kultūršoks: «Kultūras vērtību “Noasa šķirsts”»

Kultūršoks

Kultūršoks: «Uzvaras piemineklis kritīs? »

Kultūršoks: «Kultūras vērtību “Noasa šķirsts”»

Purvīti vai Rozentālu? Kuras kultūrvēsturiskās vērtības un kā Latvija glābtu X stundā

Latvijas nozīmīgākie kultūrvēsturiskā mantojuma glabātāji sākuši pārskatīt savas bagātības, kuras prioritāri glābt X stundā. Pagaidām Kultūras ministrijas izveidotajai darba grupai vēl nav skaidra risinājuma, ko kara apstākļos darīt ar Latvijas kultūrvēsturisko vērtību "Noasa šķirstu". Pašas kultūras mantojumu sargājošās iestādes uzskata, ka visdrošāk dārgumus slēpt savās mājās, nodrošinoties ar atbilstošām glabātuvēm. 

ĪSUMĀ:

Mākslinieki baidās par nākotni 

Gleznotāja Agate Apkalne iekārto savu izstādi Mežaparka Lielās estrādes ekspozīciju zālē, taču pēdējo piecu gadu nozīmīgāko darbu – dabas faktūru ciklu "Pajautājiet kalniem" viņa ir nosūtījusi uz Vāciju. Tur plānots piedalīties vērienīgā izstādē, bet gleznas nogādātas krietni ātrāk, jo gleznotāja negrib riskēt: "Jebkurš cilvēks, kurš strādā zem kāda, saņem savu mēnešalgu. Man šī dabas faktūru izstāde tika gatavota piecus gadus. Es šos darbus nevaru laist vējā, jo man tie vajadzīgi izstādē. Tas ir piecu gadu ieguldījums. Bet, ja paskatās mazliet plašākā mērogā, es domāju, ka katram cilvēkam ir savs likteņa ceļš, no kā nevar izbēgt un, ja tur ierakstīts, ka viss jāzaudē, tad viss jāzaudē. Ne pirmais karš."

Brutālais karš Ukrainā un ziņas, kā ukraiņi cenšas no posta glābt savas kultūrvēsturiskās vērtības, licis ne tikai pašiem māksliniekiem domāt, kā pasargāt savus darbus. Latvijas kultūras mantojuma glabātāji ķērušies pie jaunu rīcības plānu gatavošanas X stundai.

Līdz šim muzejiem, bibliotēkām bija jābūt rīcības plānam, ko darīt ugunsgrēku, plūdu vai citu dabas stihiju gadījumā.

Tagad tiek domāts par rīcību kara apstākļos.

Muzeji un bibliotēkas sāk veidot prioritāri glābjamo vērtību sarakstus

Latvijas Nacionālais mākslas muzejs X stundas gadījumā plāno atbrīvot visas ekspozīciju zāles, demontēt pastāvīgās ekspozīcijas un mākslas darbus maksimāli paslēpt paša muzeja telpās. Muzeja prioritārais saraksts vēl nav gatavs. Muzeja direktore Māra Lāce stāsta, ka šobrīd atlases darbā iesaistīti visi speciālisti, lai no 100 tūkstošiem darbu izvēlētos 100 pašus vērtīgākos: "Mums šobrīd top ļoti minimāls saraksts – 100 darbi, kurus būtu nepieciešami saglabāt mūžībai.

Tā izvēle ir vienkārši dramatiska, bet mēs mēģinām to darīt."

Ir zināms, ka Latvijas Nacionālās mākslas muzejs savā "Noasa šķirstā" liktu Jaņa Rozentāla diplomdarbu "No baznīcas", Vilhelma Purvīša ''Maestoso'' ainavu (Pavasara ūdeņi), Jūlija Federa "Gaujas leju", Kārļa Padega "Madonnu ar ložmetēju".

Mākslas vēsturniece Edvarda Šmite atzīst, ka negribētu būt šo lēmumu pieņēmēja: "Neviena muzeja kolekcija nepastāv tikai no absolūtiem, nenoliedzamiem šedevriem, un katrā muzeja kolekcijā, protams, ir arī lietas un eksponāti, bez kuriem mēs varētu dzīvot.

Bet uzņemties to lomu un pateikt – šos mēs metam laukā un šos glabājam, tas ir ļoti riskanti, jo mākslas vēsturē īsto skatījumu mēs iegūstam tikai ar laiku."

LNMM Mūsdienu vizuālās mākslas kolekcijas glabātuve Muzeju krātuvē. Rīga, 2021.

Iepriekšējos karos nav izdevies daudz ko izglābt 

Latvijas līdzšinējā pieredze ar kultūrvēsturiskā mantojuma saglābšanu kara apstākļos ir skarba. Zaudētās vērtības nav iespējams uzskaitīt kopējos sarakstos. Rundāles pils muzeja direktore Laura Lūse zaudējumu sarakstu sāk ar 1812. gadu un Napoleona karagājienu uz Krieviju, kad pilī mitinājās prūšu armija: "No Zubova pundurīša atmiņām zinām, ka grāfs Zubovs esot ļoti pārdzīvojis to, ka ir iznīcināta viņa bibliotēka, ko viņam bija dāvinājusi Katrīna II. Grāmatas vienkārši sadedzinātas, tāpat arī ļoti daudzas lietas no pils interjera izmantotas kā kurināmais materiāls. Pirmā pasaules kara laikā, kad šeit bija arī kara hospitālis, tad daudzas lietas tika pabojātas – sadauzīti spoguļi, noņemti sienas paneļi, izmantoti arī kā kurināmais, aprakstītas sienas. Kad sākās padomju okupācija, un pirmos gadus līdz pat 50. gadu vidum, kad īsti nezināja, ko īsti iesākt ar pili, to sāka izmantot ļoti utilitāriem mērķiem, piemēram, graudu glabāšanai."

Bijusī hercoga ēdamzāle skolas aiziešanas brīdī (1979)

Latvijas Nacionālās bibliotēkas Letonikas un Baltijas centra vadītāja Kristīne Zaļuma stāsta, ka vislielākais posts piedzīvots Otrā pasaules kara laikā, kad tika nodedzināts Rīgas Rātsnams: "Nodega Rātsnama bibliotēka, aiznesot pelnos faktiski visu kolekciju – ap 800 tūkstošiem vienību. Saglabātas tika ļoti retas grāmatas. Jo pagrabos vecajos bankas seifos bija iespēja kaut ko pārvietot. Tāda stratēģija vai – ko mēs darīsim – cilvēkiem tajā brīdī nebija ienākusi prātā. Mēs zaudējām visu latviešu seniespiedumu kolekciju, periodiku, visas Rīgas teātru afišas no 1780. gada, zaudējām kartogrāfisko kolekciju. 1941. gadā nodega arī Kamarina nams, un mums nepalika neviena medicīnas grāmata, kas būtu no 16.–17. gadsimta. Tiešām nesaglabājās nekas."

Mākslas vēsturniece Edvarda Šmite kā lielāko zaudējumu min zaudēto Vilhelma Purvīša mantojumu: "Es domāju – tā ir vislielākā nelaime, ko Otrais pasaules karš atnesa latviešu mākslai. Purvītis saprot, ka pēc tam, kad viņu 1940. gadā izmet no Mākslas akadēmijas, viņam no Sarkanās armijas atnākšanas nekas labs nav gaidāms. Visi mākslas darbi tiek sapakoti. Domāju, ka viņš nepakoja ne ar apakšrāmjiem, ne virsrāmjiem. 20 kastes ar audekliem.

Man ir šausmas iedomāties, cik to darbu bija, un neviens jau nezina, kur viņi ir palikuši."

Kultūras ministrijai vēl domā, kur un kā lielākos dārgumus glabāt

Pagaidām Kultūras ministrijas izveidotajai darba grupai vēl nav skaidra risinājuma, ko kara apstākļos darīt ar Latvijas kultūrvēsturisko vērtību "Noasa šķirstu." Kultūras ministrijas Valsts sekretāres vietnieks kultūrpolitikas jautājumos Uldis Zariņš norāda, ka pagaidām vēl tiek vērtēts, vai vērtības vajadzētu centralizēti pārvietot  un uzglabāt, vai no tā vajadzētu izvairīties: "Pirmais viedoklis droši vien ir tāds, ka salikt visas olas vienā groziņā arī nebūtu prāta darbs. Arī, ja mēs runājam par tādiem jautājumiem, kā pašu nozīmīgāko vērtību evakuācija ārpus valsts, tad arī ir ļoti kritiski jāizvērtē, vai tas šīs mantojuma vērtības neapdraud vēl vairāk nekā gadījumā, ja mēs viņas vienkārši noglabātu, paslēptu kaut kur tuvāk pie katras institūcijas." 

Latvijas Nacionālās bibliotēkas darbinieki uzskata, ka X stundā Gaismas pilī esošās vērtības vislabāk nekur nepārvietot. Latvijas Nacionālās bibliotēkas Attīstības departamenta direktore Katrīna Kukaine stāsta, ka

Gaismas pils būvēta tā, lai krājums tajā būtu pasargāts pat gadījumā, ja tiek uzspridzināts Rīgas HES:

"Izanalizējot savus apdraudējumus un visus riskus, nonācām pie secinājuma, ka principā jaunajā ēkā viss jau ir būvēts tā, lai krājums būtu drošībā. Nav drošākas vietas krājumam kā šeit, jo tās krātuves jau ir kā iekapsulētas. Tādos gadījumos te viss ir ciet un neviens tam netiek klāt." 

Tautas grāmatu plaukts Nacionālajā bibliotēkā

Nacionālās bibliotēkas krājums ir 4 miljoni vienību, un speciālisti apzinās, ka to nav iespējams pārvietot. "Tāpēc mēs strādājam ar glābšanas prioritātēm – kas varētu būt prioritāri glābjamais un, nedod Dievs, ja tas jāpārvieto no šejienes, zināt, kur tās prioritātes atrodas," atzīst Katrīna Kukaine.

Arī Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktore Māra Lāce uzskata, ka vislabāk krīzes situācijā vērtības nepārvietot ārpus ēkas:

"Mēs esam piedzīvojuši, ka tas, kas tiek pārvietots kaut kur, var ļoti bieži var arī aiziet zudībā.

Latvijas Nacionālā muzeja galvenā ēka ar glabātuvēm atrodas blakus Aizsardzības ministrijai, ļoti tuvu Ministru kabinetam, stratēģisku objektu tuvumā. Tas, protams, rada zināmu nemieru."

Līdzīgs viedoklis ir arī Rundāles muzeja direktorei Laurai Lūsei: "Rundāles pilī ir pietiekami daudz pagrabzonā telpu, kuras vēl aizvien var izmantot ārkārtas glabāšanas nolūkos. Tās ir pietiekami stabili noslēgtas, tādas, kurām ir mazāks militārais apdraudējums. Protams, ka būtu jāveic vēl kaut kādi uzlabojumi, bet doma ir tāda, ka tās vērtības, kas ir, mēs glabājam šeit pat – uz vietas."

Neviena no kultūras institūcijām nedomā par savu vērtību ierakšanu zemē vai iegremdēšanu kādā ūdenstilpnē. Mākslas vēsturniece Edvarda Šmite stāsta par vairākiem gadījumiem Otrā pasaules karā, kad darbi tika tā pazaudēti: "Tad, kad bija karš un Kārlis Padegs bija jau miris, viņa darbi, tai skaitā arī viens no Doriana Greja portretiem, ko cilvēki, kas bija redzējuši, atcerējās līdz mūža galam, tika norakti kaut kur Ogres pusē, kur viņiem bija lauku mājas. Viss. Pēc kara tos nevarēja atrast.

Ar to norakšanu karā, tas vienmēr ir ļoti riskanti.

Mana vectēva un manas mammas ģimene arī pirms braukšanas no Kurzemes visu noraka zemē, viss aizgāja pazušanā."

Svarīgs arī darbu glābšanas rīcības plāns 

Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktore Māra Lāce direktore uzskata – vissvarīgākais krīzes situācijā personālam un atbildīgajām institūcijām zināt, kas katram jādara, lai izvairītos no haosa, ko viņa pati pieredzējusi Rīgas pils ugunsgrēka gadījumā, lai vērtību glābšana nebūtu atkarīga tikai no nākotnes Mēriju Grīnbergu entuziasma: "Es redzēju, kā notiek darbs. Redzēju, cik profesionāli un cik tajā situācijā veiksmīgi darbojās ugunsdzēsēji, bet redzēju arī to, ka tad, kad mēģināju teikt, ka tur iekšā ir milzīgas nacionālās vērtības, tad saņēmu jautājumu – vai tad tiešām tās vēl tur atrodas un nav izvestas? Tajā brīdī man nolaidās rokas, es domāju – ja to nezina Iekšlietu ministrijas vadošie darbinieki, tad ko mēs vispār varam gaidīt. Beigās jau tie 100 nacionālie dārgumi no degošā Latvijas Nacionāla vēstures muzeja tika iznesti laukā, bet, lai to panāktu, bija jāpārvar milzīga pretestība. Šī koordinācija ir ārkārtīgi būtiska."

Koordinācija varētu nelīdzēt glābt kultūrvēsturisko arhitektūras mantojumu un Latvijai dārgus pieminekļus, ja X stundā ienaidnieks neņems vērā neko. Kultūras ministrijas pārstāvis Uldis Zariņš neslēpj, ka vienīgais šo vērtību sargs būs atšķirības zīmes: "Pieminekļus apzīmē ar zili balto vairogu, kādi redzēti daudzviet pie pieminekļu ēkām.

Tas uzdevums ir militārajam agresoram skaidri redzamā veidā parādīt to, ka šis objekts ir kultūras piemineklis, ko saskaņā ar Hāgas konvenciju nevajadzētu apdraudēt."

Mākslas vēsturniece Edvarda Šmite šajos apstākļos aicina visas kultūras vērtības perfekti dokumentēt digitālā formātā: "Mēs esam visus pēckara gadus un arī neatkarības gadus esam dzīvojuši tādā naivā pārliecībā, ka viss jau būs labi. Tagad mēs redzam, ka tik labi nebūs."

Gleznotāja Agate Apkalne rod mierinājumu tajā, ka visdārgāko un vērtīgāko nespēj iznīcināt pat karš: "Mēs nevaram paredzēt visas variācijas telpas. Principā šis laiks mums māca ieklausīties sevī, attīstīt savu intuīciju. Mums jāmācās ļauties. Var atņemt mantas un pat dzīvību, bet ne dvēseli." 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt