Mariona šogad 27. februārī svinēja savu simto dzimšanas dienu, saņemot apsveikumu arī no ASV prezidenta. Tieši Amerikā ritēja Marionas dzīve. Tur viņa satika savu Borisu, dzimušu rīdzinieku. Un tur viņa nodzīvoja labu un skaistu mūžu.
Fonda "Viegli" pārstāvēm izdevās satikt Marionu veco ļaužu aprūpes namā. Arī gultā un ratiņkrēslā sirmā kundze bija neticami moža. Ilgi un skaļi smējās. Un centās runāt latviski, lai gan šajā valodā ilgi nebija runājusi.
Šoruden Mariona devās mūžībā. Izpildot viņas gribu, Purvīša meitas un viņas vīra pīšļi tiks guldīti blakus Marionas vecākiem – Vilhelmam un Karolīnai Purvīšiem Rīgas 1. Meža kapos.
Solījums Ziedonim
Vilhelma Purvīša dzimtajās mājās, Zaubes pagasta "Vecjaužos", vējš dzenā rudenīgās lapas. Ābeļdārzā zeme ābolu pilna. Tas bija Vilhelma un viņa vectēva Jēkaba dārzs. Pati māja ir vēsa. Ikdienā tur pagaidām ir kluss.
Cauri istabām izvadā Žanete Grende, fonda "Viegli" padomes priekšsēdētāja un Vilhelma Purvīša mājas-muzeja vadītāja: "Šobrīd māja ir iztīrīta no sadzīves, viss ir tīrs un skaidrs, var redzēt vecākos mājas elementus. Mēs nevaram ne par vienu priekšmetu pateikt, ka to ir lietojis tieši mazais Vilhelms. Bet mēs daudz ko varam pateikt par laikmetu, kurā viņš dzīvoja, – ka varēja būt šādi slēģi, šāds soliņš un šāda soma kādam. No tiem laikiem saglabājusies maizes krāsns un lize, ar kuru šāva kukulīšus iekšā. Un šie krēsli ir no Jaunpiebalgas, jo Purvīši šeit ir ienācēji."
Daudzi šeit uzdodot jautājumu, kāpēc Purvītim nav muzeja. "Man ir viena versija. Es esmu novērojusi, ka visiem dižgariem, kuri 1944. gadā aizbrauca no Latvijas, muzeju nav," saka Grende. Iespējams, tā bija padomju ideoloģijas vēlme aizmirst šos cilvēkus. Nepieminēt.
Purvīti nepieminēt nav iespējams. "Šobrīd notiek karš Ukrainā, un tas savā ziņā ir Otrā pasaules kara noslēgums. Un mēs joprojām izjūtam tā sekas. Ka šie lielie cilvēki tika aizmirsti. Tie, kuri nesimpatizēja padomju varai. Mums viņi ir jāceļ. Tas ir mūsu mantojums. Un tas mums ir svēts," saka fonda padomes vadītāja.
Bet kas vieno Ziedoni un Purvīti? "Purvītim ir izcila glezna "Ziedonī"," Grende smejas, "bet, ja nopietni, pie Purvīša mūs atveda Krišjānis Barons. Mēs gājām Barona ceļu, no Tartu līdz Dundagai. Un lūdzām šeit naktsmājas."
Tobrīd Purvīša māja piederēja Margarētai Lestrādenai, Nīderlandes pilsonei. "Margarētai Lestrādenai patika, kā ir izveidots Ziedoņa muzejs. Viņai patika, kā darbojas fonds "Viegli". Viņa man piezvanīja un prasīja: vai jūs negribat šo māju paņemt? Viņa pati bija jau piekususi. Viņai bija miris vīrs un nebija spēka te darboties," pastāstīja Grende.
Redzot plašo apkārtni, hektāru hektārus, fondā "Viegli" labi saprata, ka viegli nebūs. "Bet mēs Ziedonim apsolījām Latvijā izveidot starptautiski atzītu radošuma centru. Un sapratām, ka līdz Ziedoņa simtgadei (nākamgad viņam būs deviņdesmit) soli pa solim mēs to varam izveidot šeit. Mēs to apņēmāmies. Mēs parakstījām šo apņemšanos. Un mēs esam gatavi to izdarīt!" apliecina fonda vadītāja.
Atrodas Mariona
Tieši šī apņemšanās aizveda pie pēdējā dzīvā cilvēka no Vilhelma Purvīša ģimenes. Pie meitas Marionas.
"Pirmajā sapulcē, tas bija janvāra vidū, viena no mūsu misonārēm teica: klausieties, es atradu, ka Vilhelma Purvīša audžumeita nav nomirusi. Tātad viņa ir dzīva!" atceras Žanete Grende, kura ir arī biedrības "Vilhelms Purvītis māja-muzejs" vadītāja.
Grende stāsta, ka trimdā latviešus viņa meklējot caur vietējām latviešu draudzēm. Un tieši tā Ohaio atrasta arī Mariona. Tas bija traks laiks. Pasauli plosīja kovids. Bet vienalga tika nopirktas biļetes, un Grende kopā ar Elīnu Kursīti devās, var teikt, nezināmajā.
Viņas satika vitālu, tobrīd 99 gadus vecu kundzi, kurai bija neticami lipīgi smiekli un sākumā liela neticība, ka abas tiešām braukušas no Rīgas pie viņas.
"Tā metode, kā mēs sarunājāmies ar Marionu, bija šāda: mēs rādījām fotogrāfijas, un viņa stāstīja, kas tajās redzams. Kas ir šie cilvēki. Un vēl es rakstīju jautājumus latviski, tad viņa arī atbildēja latviski. Tas ir neticami, ka no Purvīša tuvinieka var saņemt atbalstu: "Dariet!"," stāsta Grende.
Visas sarunas ar Marionu ir nofilmētas. Sarunāties palīdzēja arī bijusī Marionas kaimiņiene.
Pēc Marionas teiktā, tik striktais un prasīgais tētis pret savējiem bijis neticami maigs. Visu mūžu Marionai pietrūka dzimtenes. Bērzu birzis, rīta miglas un vakara dūmakas. Latvijas pavasara baltos ābeļziedos. Un Latvijas rudens aizlidojošu dzērvju kāšos.
Lielais lūgums
"Es mīlu savu valsti," teica Mariona Vitans.
"Vai tev patika būt kopā ar savu tēti, kad viņš gleznoja? Pastāsti to mums. Latviski!" uzmundrināja kaimiņiene.
"Man bija ļoti jauks laiks Latvijā!" skaidrā latviešu valodā teica Mariona. "Un es to ļoti labi pazīstu. Man bija ļoti daudzas draudzenes. Es biju ļoti laimīga."
Nedēļu pavadot ar Marionu, viņas piesardzība pagaisusi. "Viņa paņēma manu roku un teica: mans tētis ir ļoti labs cilvēks, uztaisiet viņam labu muzeju!" stāsta Grende.
Un tieši šajās sarunās izskanējusi vēl kāda Marionas vēlme. "Viņa man tādā amerikāņu stilā teica," atceras Grende, "sakiet, ja tas nav pārāk komplicēti, vai nevaram sarunāt, ka manus pelnus aprok blakus tētim un mammai? Un Kolumbusa kapu kolumbārijā ir mana vīra Borisa Vitana pelni. Lūdzu, mūs abus apglabājiet Latvijā." Grende apsolīja. Un rudenī saņēma ziņu, ka Mariona aizmigusi mūža miegā.
Marionai un Borisam bērnu nebija. Šis dzimtas zars ar Marionas nāvi ir aizlūzis.
Marionas kremācija ASV jau notikusi. Tagad tiek kārtotas formalitātes, lai viņas un vīra pelnus atvestu šurp. Uz dzimteni. Un tieši veļu laikā, kad biezā rīta migla dažkārt aizsedz gan dzeltenās bērzu birzis, gan tumšo ūdeņu pilnās upes, Purvīša meita atgriezīsies Latvijā uz visiem laikiem.
Arī tāds iezīmējas Vilhelma Purvīša 150. jubilejas gads. Ar mājās pārnākšanu. Bet ne Imanta Ziedoņa, ne Vilhelma Purvīša muzejs joprojām nesaņem pastāvīgu valsts finansējumu un pastāv, pateicoties dažādu projektu un "deputātu kvotu" līdzekļiem.
