Laikmeta krustpunktā

Otra tāda mums, latviešiem, nav. "Laikmeta krustpunktā" pirmais viesis – Raimonds Pauls

Laikmeta krustpunktā

Raimonds Pauls sagādā pārsteigumu Jānim Peteram

Publiciste un žurnāliste Marina Kosteņecka. Viņas gaitas cieši saistītas ar Latvijas Radio

Publiciste, žurnāliste Marina Kosteņecka: Daudz kas ir pieredzēts, un šo to vēl jāpaspēj atstāt vēsturei

"Marina ir viena no visdrosmīgākajām rakstniecēm, lai gan augumā sīka. Viņas darbi sapurina, tāpat kā viņas rokas spiediens," tā par rakstnieci, publicisti un Atmodas laika politiķi Marinu Kosteņecku izteicies rakstnieks Ēriks Hānbergs. Marina Kosteņecka ne tikai aktīvi cīnījās par Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanu, bet arī devusies aiz polārā loka tundrā, gan palīdzējusi latviešiem Černobiļā atgūt dzīvessparu. 

Marinas Kosteņeckas, kas ir bijusi arī PSRS Augstākās Padomes deputāte no Latvijas Tautas frontes saraksta, atdeve Latvijai savulaik novērtēta ar Triju Zvaigžņu ordeni, bet pats galvenais – ar cilvēku cieņu. Rakstniece Latvijas Radio raidījumā "Laikmeta krustpunktā" stāsta, ka viņa vienmēr ir bijusi optimiste: “Es cenšos sevī uzturēt možo garu un vēl turpinu radoši strādāt, jo jāsaved kārtībā viss savs arhīvs. Ļoti daudz kas ir pieredzēts, un es uzskatu, ka šo to vēl ir jāpaspēj atstāt arī Latvijas vēsturei, aizpildot baltos plankumus, jo es daudz ko esmu redzējusi  dzīvē.”

Rakstnieces Marinas Kosteņeckas tēvs nāca no Ukrainas un bija pareizticīgo mācītāja dēls, tāpēc jau no sākta gala viņš ticis uzskatīts par padomju varas ienaidnieku. Mēnesi pirms Marinas Kosteņeckas dzimšanas viņas tēvs tika apcietināts, un desmit gadus viņš pavadīja Gulaga nometnē.

"Tagad es varu godīgi pateikt, kāpēc devos uz tālo čukču zemi. Padomju laikā es to sedzu ar romantiku. Īstenībā es gribēju kaut cik izbaudīt uz savas ādas to, ko izbaudīja mans tēvs.

Es neprātīgi mīlēju tēvu, bet vienlaikus kautrējos no viņa, jo viņš atgriezās no Gulaga. Tad, kad es sāku lasīt vēstules, ko mamma rakstījusi tēvam tos desmit gadus, es gandrīz sajuku prātā, izlasīt līdz galam es tās nevarēju. Un tad es sacīju – man jābrauc, jāpiedod savam tēvam, man jānonāk tur, kur bija viņš. Tēvs bija Gulagā, es biju klejojošā brigādē kā jauna meitene. Tie, protams, bija neiedomājami apstākļi. Lai uzvārītu tēju, vajadzēja ledu sazāģēt uz upes, ar brieža ragiem kurinājām ugunskurus, bet man tas bija – lūdzu, piedod man, tēvs," stāsta Marina Kosteņecka. 

No 1966. līdz 1967. gadam Marina Kosteņecka strādāja Čukotkas Autonomā apvidus Beringa rajona Mainopiļginas ciemā par skolotāju, piedzīvojot klejojošo briežkopju skarbo ikdienu. "Mani skolnieki bija pat mana tēva un vectēva vecumā. Man vajadzēja viņus iemācīt rakstīt un pierakstīt ciparus uz papīra, lai gan viņi ļoti labi mācēja skaitīt savā valodā mutiski savus briežus," atmiņās dalās rakstniece.

Marinai Kosteņeckai kontakts ar čukčiem daudzo gadu laikā bija pazudis, taču tieši pirms gada publiciste saņēma e-pastu no kāda čukča, kurš jautāja, vai rakstniece viņu atceroties: "Pēc 50 gadiem viņš mani atrada. Es biju tik laimīga! Jā, protams, ka es viņu atceros. Viņš ir klejojošo briežkopju pēcnācējs, kas man saka: "Mēs jūs atceramies, jūs esat leģenda, un tundra jūsu vārdu atceras!"

Un viņš jautā: "Vai jums ir telefonā "WhatsApp", un vai es varu jums sūtīt bildes?" Es biju šokā. Čukča no tundras man prasa, vai mums Rīgā ir "WhatsApp". Un tā viņš sūta man bildes."

Marina Kosteņecka

Marina Kosteņecka arī strādājusi Maskavā PSRS Augstākajā Padomē, aizstāvot Latvijas intereses un cīnoties par Latvijas neatkarību. Viņa kopā ar citiem ievēlētajiem PSRS Tautas deputātiem, kas veidoja apvienoto baltiešu parlamentāro grupu, kļuva par pirmo legālo opozīciju padomju režīmam Kremlī. Marina Kosteņecka uzskata, ka šis posms bijis ļoti svarīgs Latvijas neatkarības atgūšanai – panākt Latvijas interešu uzvaru Maskavā tā sauktajā vissavienības līmenī, lai gan bieži vien to cenšoties noklusēt. 

"Kad moris savu bija padarījis, moris varēja iet prom," tā par šo laiku izsakās rakstniece.

Kosteņecka atzīst, ka neliels rūgtums ir palicis, tomēr "vairāk tas ir instruments rīcībai, ir jāpasaka tas, ko mēģināja noklusēt". Viņa vēlas atstāt pēc sevis to, ko noklusēja eiforijā, kad tika atjaunota Latvijas Republika. 

"Es to darīju, nodibinot PSRS Tautas deputātu klubu "Neatkarība", tā kā mazliet pretsvarā tiem deputātiem, kas šeit, Latvijā, 4. maijā balsoja par Latvijas neatkarību. Jo mēs, PSRS Tautas deputāti, bijām atstāti novārtā. 

Un tad es tā sacīju – nu ja visi tie Lāčplēši, kas Maskavā cīnījās, vīrieši, latvieši, klusē, nekas cits neatliek, kā man kā sievietei un krievietei ņemt grožus savās rokās," stāsta Marina Kosteņecka.

Viņas dibinātais Tautas deputātu klubs "Neatkarība" veica trīs lietas, ko Marina Kosteņecka izceļ kā būtiskas. Pirmkārt, tika izdota grāmata "Tas bija tautas laiks", kas bija kā atskaite, ko PSRS tautas deputāti izdarīja Maskavā, cīnoties par Latvijas neatkarību. Otrkārt, viņi panāca, ka tiek piešķirti Triju Zvaigžņu ordeņi diviem Krievijas demokrātiem – Aleksandram Jakovļevam un Jurijam Afanasjevam, pateicoties kuriem, kā skaidro Kosteņecka, tika pieņemti svarīgi lēmumi Kremlī par labu Latvijas valstij, lai tā varētu kļūt atkal neatkarīga. Un, treškārt, tika panākts, ka PSRS Tautas deputāti tika pielīdzināti tiem deputātiem, kas 4. maijā Latvijā balsoja par Latvijas neatkarību. "Līdz ar to Džemma Skulme, Vilens Tolpežņikovs, Jānis Peters saņēma cienījamu pensiju – tādu pašu kā tie deputāti. Viņiem tas bija ļoti nozīmīgi. Jo šodien mums būtu kauns viņiem skatīties acīs, tāda maza pensija, kāda viņiem bija piešķirta," saka  Marina Kosteņecka.

Ļoti būtiska daļa no rakstnieces Marinas Kosteņeckas dzīves ir laiks, kuru viņa veltīja bērniem no nelabvēlīgām ģimenēm, bērnunamiem, mazgadīgo cietumiem, palīgskolām bērniem ar garīgās veselības traucējumiem. "Tie bija mani zelta laiki, jo es uzskatu, varbūt tas skan ļoti tā pašpārliecināti, bet es Padomju Savienībā biju pirmā, kura par šo tēmu sāku runāt – par "bērnu gulagu". Visas tās "salas" tajā gulagā presei sāku atklāt es Latvijā. Latviešu presē redaktori ļoti bieži riskēja un publicēja šos rakstus. Sabiedrība pēc pirmā raksta bija tā pacelta spārnos – kaut ko tādu uzzināt, ka Padomju Savienībā pastāv bērnunami. Mums tikai stāstīja, ka šeit bērni ir vislaimīgākie visā pasaulē. Bet pēkšņi izrādās, ka mums ir tāds "gulags".

Cilvēki brauca uz bērnunamiem, veda dāvanas, adoptēja bērnus un ņēma bērnus uz ziemas brīvdienām. Tas bija tāds pacēlums!

Tauta, izrādās, bija izslāpusi pēc labdarības. Cilvēki pēc savas dabas tomēr bija cilvēki, bet viņi vienkārši nezināja," stāsta Marina Kosteņecka.

Marina Kosteņecka

No radošās inteliģences cilvēkiem Kosteņecka bija pirmā sieviete, kura devās pie tiem Latvijas iedzīvotājiem, kuri bija nosūtīti likvidēt Černobiļas katastrofas sekas. Latvijas pulks, kas tur bija pavadījis jau sešus mēnešus, bija nonācis depresīvā stāvoklī, tādēļ rakstnieks Uldis Bērziņš, žurnālists Andris Sproģis un Marina Kosteņecka brīvprātīgi devās uzmundrināt savus tautiešus.

Es tā lepni teicu, ka esmu vienīgā sieviete šeit. Bet viņi: "Nē, mums vēl viena kuce ir." Viņiem bija uzdevums iznīcināt visus klaiņojošos suņus, un viņiem roka nepacēlās, lai iznīcinātu to vienu kuci. Divas sievietes bija – viena kuce un Marina Kosteņecka tajā pulkā," ar smaidu atceras rakstniece.

Černobiļā Marinai Kosteņeckai nācās atgriezties vēlreiz, un viņa tur pavadīja divas nedēļas. Šobrīd publiciste ir oficiāli atzīta par Černobiļas katastrofā cietušo, taču nevienā mirklī viņa neskumst, ka ir jāpavada ikdiena ratiņkrēslā:  

"Es neko nenožēloju, es esmu ļoti laimīga, ka es tur biju. Es lepojos, ka es tajā brīdī varēju uzturēt garu un atbalstīt mūsu zaldātus tur."

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt