Prenclavu dzirnavas – vienas no lielākajām dzirnavām, kuras joprojām iespējams aplūkot

Pirms Pirmā pasaule kara Latvijā bijušas aptuveni 700 vējdzirnavas. Līdz mūsdienām labi saglabājušās ap divdesmit, astoņas no tām atrodas valsts aizsardzībā. Viens no šādiem industriālā mantojuma objektiem, kas labi saglabājies līdz mūsdienām, atrodas Nīcas novadā. Kaut arī ēka palikusi bez spārniem, Prenclavu dzirnavas ir vienas no lielākajām dzirnavām, kuras joprojām iespējams aplūkot klātienē. 

Prenclavu dzirnavas – vienas no lielākajām dzirnavām, kuras joprojām iespējams aplūkotInga Ozola

Prenclavu dzirnavas var salīdzināt ar torni, kas izslējies pāri Nīcas puses plašajiem laukiem. Tās labi pamanāmas no ceļa - tās nav pussabrukušas vai ieaugušas garā zālē, kā tas daudzviet noticis ar vējdzirnavām Latvijā.

Prenclavu dzirnavu saimnieks Arnis Kupšis stāsta, kāda ir viņa saistība ar senajām dzirnavām, kas celtas tālajā 1885. gadā.

„No sievas puses mēs esam ceturtā paaudze... parādīšu fotogrāfiju – dzirnavas būvēja Johans Ernests Rūdolfs Prenclavs, kuram ir bijuši 11 bērni, pat vairāk, jo tā laika medicīna... Sākumā dzīvoja dzirnavās, vēlāk uzbūvēja māju.”

Arnis vel pats dzirnavās miltus malis līdz pat 2004. gadam. Tagad dzirnavas ir tūrisma objekts, kur viņš brīvdienās vai īpaši sarunājot izvadā ekskursijās interesentus.

„Visvairāk mala maizei, jo katrā mājā cepa maizi. Veda uz tirgu. Maizes cepēji stāsta, ka uz akmens malto miltu kvalitāte esot daudz labāka, jo esot cita rūgšana, briešana, arī lopbarības milti labāki nekā uz elektriskajām dzirnavām maltie.”

Klausoties Arņa stāstītajā par holandiešu tipa dzirnavām, rodas sajūta, ka pie durvīm tūlīt piestās rati ar graudu maisiem un milzīgie dzirnakmeņi sāks griezties.

„Te ir visa tā vēja iekārta. Otrajā stāvā ir centrālā ass, kas grieza spārnus. Dzirnavas ir ļoti lielas, ar sešiem spārniem un četriem malšanas gaņģiem. Varēja griezt pat četrus akmeņus, kad lielāks vējš.”

Dzirnavu saglabāšanai un uzturēšanai piesaistīti Valsts kultūrkapitāla fonda līdzekļi, rīkotas arī ziedošanas akcijas, stāsta saimnieks. Uzturēt šādu īpašumu, kuru ieskauj vēl priežu lubiņi un iekšpusē atrodas iespaidīgas koka konstrukcijas, nav viegls uzdevums. Latvijā līdz mūsdienām ir saglabājušās vēja, ūdens un tvaika dzirnavas, stāsta Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes arheoloģijas un vēstures daļas speciālists Arnis Āboltiņš.

„Labāk saglabājušās Latvijā ir 20 vējdzirnavas, astoņas no tām ir valsts aizsardzībā. Ūdensdzirnavas ir aptuveni 50, kas saglabājušās ar iekārtām, valsts aizsardzībā 19. Latvijā 1926. gadā bijušas aptuveni 680 dzirnavas. Pirms Pirmā pasaules kara bijušas 700 vējdzirnavas, no tām praktiski palikušas 20,” atklāj Āboltiņš.

Iespēju robežās vēl esošie objekti Latvijā tiek saglabāti. Situācijas ir dažādas, tāpat kā pašas dzirnavas. Valsts aizsardzībā esošajiem objektiem īpašniekiem ir iespējas un tiesības prasīt līdzekļus uzturēšanai.

„Tiek piešķirti līdzekļi restaurācijai un atjaunošanai. Šogad no glābšanas naudām ir rekonstruētas Pastaru dzirnavas Latgalē. Šie objekti ir saglabājami, lai ir, kur ņemt šo vēsturisko informāciju. Industriālie pieminekļi arī ir kultūras mantojums,” par saglabāšanas un uzturēšanas iespējām stāsta Arnis Āboltiņš.

Katrai no vējdzirnavām ir savs stāsts, savi saimnieki, kādā vēl cep maizi no samaltajiem miltiem un uzņem ekskursantus, citā neviens mehānisms nekad vairs netiks darbināts un paliks tikai kā muzeja eksponāts - liecība pa aizgājušiem laikiem, kas nav nemaz tik seni, ja raugāmies vienas simtgades nogrieznī.
 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Kultūrtelpa
Kultūra
Jaunākie
Interesanti