Pēc inspekcijas rosinājuma nākotnē kultūras pieminekļu sarakstā varētu iekļaut arī pavisam nesen celtas arhitektūras pērles, bet Rīgai, iespējams, nāksies atjaunot savulaik likvidēto pašvaldības kultūras pieminekļu inspekciju.
Ar mērķi izcelt kopīgās vērtības, vēsturi un kultūru Eiropas institūcijas šo pasludinājušas Eiropas Kultūras mantojuma gadu. Tā mērķis – vairot izpratni par kultūras mantojuma lielo ekonomisko un sociālo ietekmi. Nupat Davosā kultūras ministri parakstīja deklarāciju par kvalitatīvu būvniecības kultūru. Šai kontekstā jaunu nozares attīstības stratēģiju izstrādājusi arī Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija, un tai līdzi nāk virkne likuma grozījumu, ko pašlaik skata Saeimā un valdībā.
„Pamatuzdevums ir mantojuma dienestam kļūt draudzīgākam, vairāk uz dialogu ar kultūras pieminekļu saimniekiem orientētam un pēc iespējas mazināt birokrātiju,” stāsta Juris Dambis.
Inspekcijas vadītājs Juris Dambis stāsta, ka nolemts sekot daudzu Eiropas valstu piemēram un pārdēvēt inspekciju par Nacionālo kultūras mantojuma pārvaldi. Bet kultūras pieminekļu aizsardzības likumā, kas pašlaik atvērts Saeimā, līdzās nosaukuma maiņai ir vairāki būtiski grozījumi, piemēram, pilnīgs aizliegums tirgoties ar arheoloģiskām senlietām, kas ļautu policijai vieglāk apturēt kultūras vērtību postītājus. Vēl kāds grozījums liktu Rīgai atjaunot savu kultūras pieminekļu aizsardzības institūciju, kāda darbojās jau no 60.gadiem, bet pēdējos gados ir likvidēta, stāsta Juris Dambis:
„Ja kādā vietā kultūras mantojuma koncentrācija ir tādā pakāpē, kas ļoti būtiski atšķiras no citām vietām Latvijā, piemēram, Rīga, kur vēsturiskais centrs ir iekļauts UNESCO pasaules mantojuma sarakstā, kur ir tik daudz valsts aizsargājamu kultūras pieminekļu, tad pašvaldībai būtu pienākums izveidot arī savu mantojuma dienestu, kas rūpējas un seko līdzi. Lai nebūtu tikai atsevišķi darbinieki kādās citās institūcijās, bet lai tā ir profesionāla organizācija.”
„Ir jāatjauno tas, kas, maigi izsakoties, ļoti nepārdomātā veidā pirms pāris gadiem tika iznīcināts,” ieceri komentē arhitekts un viens no zinošākajiem kultūras mantojuma ekspertiem Latvijā Pēteris Blūms.
Viņš velta skarbus vārdus Rīgas pašvaldības attieksmei pret kultūras mantojumu atšķirībā, piemēram, no Kuldīgas:
„Tur ir tāds līmenis sasniegts, par kādu pārējās Latvijas pilsētas, sevišķi Rīga, var tikai gaudot uz Mēnesi. Ir jābrīnās, ka vienā tik mazā valstiņā var būt tik diametrāli pretējas izpratnes par kultūras mantojumu. (..) Pirmkārt par mantojumu ir atbildīga nevis Pieminekļu aizsardzības inspekcija, bet pašvaldība, kurā šīs vērtības atrodas.”
Tam, ka Rīgai būtu jāpastiprina uzraudzība pār savu kultūras mantojumu, piekrīt arī Rīgas pieminekļu aģentūras direktors Guntis Gailītis, kuru mērs Nils Ušakovs pēc Latvijas Radio lūgtā komentāra deleģē paust pašvaldības viedokli. Gailītis uzskata – būtu jāveido atsevišķs departaments, kurā iekļautos arī viņa vadītā aģentūra:
„Tāda nodaļa savā laikā bija pie būvvaldes, par ko arī daži kolēģi uztraucās, kur tā palika un kāpēc tika likvidēta. (..) Kur tā problēma bija, vai tie bija vadītāji… Es zinu, ka tur darbojās lieli speciālisti, un, kad viņi aizgāja, tad varbūt lielā vadība kaut kā domāja, ka tas ir nesvarīgs faktors. Bet tas ir ļoti svarīgs faktors! Tas ir labi, ka šis jautājums aktualizējas.”
Vēl kādas būtiskas izmaiņas saistāmas ar ēku iekļaušanu kultūras pieminekļu sarakstā. Pašlaik tam kvalificējas vien būves, kas ir vecākas par 50 gadiem. Tā kā pret pārveidojumiem visneaizsargātākā ir tieši jaunākā arhitektūra,
grozījumi paredz iespēju kultūras pieminekļa statusu piešķirt arī jaunuzceltām ēkām, ja eksperti tās atzīst par izcilu vērtību, skaidro inspekcijas vadītājs Juris Dambis.
„[Eiropā] arvien vairāk mantojuma speciālisti skatās arī uz pavisam nesen radītām vērtībām. Kā labs piemērs varētu būt Oslo opera Norvēģijā, kas tika iekļauta kultūras pieminekļu sarakstā uzreiz pēc uzbūvēšanas. (..) Ja ēka tiek iekļauta valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā, to nedrīkst nojaukt. Tā ir jāsaglabā ar visām īpašajām vērtībām, kas iekļaušanas brīdī ir noteiktas. Bet tas nenozīmē, ka ar šo ēku neko nedrīkstēs darīt. Ēkā varēs veikt pārveidojumus, ko diktē laiks, bet raksturīgais, kas ir šīs ēkas vērtība, būs jāsaglabā,” viņš stāsta.
Konkrētus piemērus Dambis pagaidām atturas nosaukt, bet neoficiāli zināms, ka viens no apsvērtajiem objektiem ir Gunāra Birkerta projektētā Gaismas pils. Arhitekts Pēteris Blūms uzskata – jo ātrāk ekspertu atzīta jaunā arhitektūra tiek pasargāta no pārsteidzīgām izmaiņām, jo labāk.
„To, cik mēs vārgi spējam pasargāt labu arhitektūru, kas nav arhitektūras piemineklis, no sačakarēšanas, var redzēt pilsētā. Varu uzskaitīt desmitiem ēku, kur kāds izdomā [kaut ko mainīt], iedod projektu un [atbildīgās institūcijas] nevar neko teikt pretī. Un forša māja pusgada laikā tiek izkropļota," pauž Blūms.
Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas rosinātās vērienīgās izmaiņas Latvijas kultūras mantojuma aizsardzības politikā vēl jāapstiprina Saeimā un valdībā.
