Raidījums "Grāmatai pa pēdām" – par kādu īpašu grāmatu, kas latviešu valodā dienasgaismu ieraudzīja pirms trīssimt vienpadsmit gadiem – 1711. gadā. Tā ir pirmā grāmata, kas domāta tieši latviešu sievietēm – vācu dzejnieka un izdevēja Johana Kundīzija “Garīga pērļu rota”, ko latviskojis Smiltenes mācītājs un trīspadsmit bērnu tēvs, baltvācietis Svante Gustavs Dīcs.
1667. gadā Kundīzijs ir tipogrāfs Gerlicā un publicē kabatas izmēra grāmatu sievietēm Geistlicher Perlen Schmuck ("Garīga pērļu rota"). Viņš ir ienācējs no Merseburgas un Gerlicā dzīvo kopš 1656. gada. Kundīzijs tirgo grāmatas, iegūst pilsoņa tiesības un strādā par izdevēju, kā arī sacer garīgas dziesmas, tomēr vislielāko popularitāti viņš iegūst ar savām garīga satura lūgšanu un dziesmu grāmatām: Bet-, Buß-, Beicht und Speise- Kämmerlein (Lūgšanu, grēku nožēlas un dievgalda grāmatiņa; 1668, 1671, 1672, 1674, 1677, 1683,1695?, 1715), kas piedzīvo 8 atkārtotus izdevumus; Frommer Christen Tägliches Bet- Kämmerlein (Dievbijīga kristieša ikdienas lūgšanu grāmatiņa 1669) izdota vienreiz; Andächtiges Teutsches Hand-Büchlein: Mit lateinischen Schrift für sonderbare Liebhaber dieser Schrifften (Vācu svētbrīžu grāmatiņa latīņu šriftā, 1672, 1672, 1695) ar trim izdevumiem, bet vispopulārākā ir sievietēm domātā "Garīga pērļu rota", kas piedzīvo 15 atkārtotus izdevumus (1667, 1669, 1673, 1677,1686,1688, 1694,1695,1696, 1700, 1713, 1720, 1724, 1734,1749), pēdējo – 1749. gadā. Visas Kundīzija grāmatas pirmizdevumā ir publicētas Gerlicā, bet "Garīga pērļu rota" vairākkārt ir izdota arī Hamburgā, Vismārā un Ķīlē, Nirnbergā un Stadē.
Ieskats "Garīgas pērļu rotas" vācu oriģinālā
"Garīga pērļu rota" ir laikmetam raksturīgs celsmes literatūras paraugs. Tā ir domāta vidusslāņa sievietēm un sastāv no lūgšanām, garīgajām dziesmām un meditācijām, kas pārņemtas no dažādiem sava laika krājumiem, kā arī baznīcas tēvu un Mārtiņa Lutera rakstiem. Celsmes literatūru lasa mājas svētbrīžos. 17. gadsimta otro pusi mēdz dēvēt arī par otro reformāciju jeb dzīves reformāciju, uz kuru jau aicinājis Luters – reformāciju sevī. Tā ir vērsta uz indivīda atdzimšanu garā. Otrās reformācijas aizstāvji norāda uz baznīcas liturģijas otršķirīgumu salīdzinājumā ar iekšējas dievbijības kopšanu. Šajā laikā Eiropas vācvalodīgajā telpā celsmīgie teksti veido aptuveni pusi no visiem teoloģiska satura rakstiem un ceturto daļu no grāmatu kopējā tirgus[1]. Celsmes literatūras rašanās sākotnēji ir saistīta ar teologu vidi, tās mērķauditorija – sabiedrības vidusslānis. Tomēr šo tekstu vienkāršā un skaidrā valoda ir viegli uztverama arī trūcīgāk izglītotiem lauciniekiem. Celsmes literatūras lasīšana sekmē pāreju no klausīšanās kultūras baznīcā uz lasīšanas kultūru mājās. Tā stiprina dievbijību, palīdz orientēties pasaulē un tikt galā ar pārdzīvojumiem sarežģītos dzīves brīžos – smagā slimībā un tuvinieku nāves reizē. Tās kopīga lasīšana un dziesmu dziedāšana saliedē ģimeni, saimi, radu un draugu loku. Celsmes literatūras patērētāju vidū ir daudz sieviešu.
Luteriskā ortodoksija atstumj sievieti no baznīcas pārvaldes un audzināšanas iestādēm, ierobežojot viņas dzīves telpu ar mājām un norādot uz viņas dzīves mērķi – bērnu audzināšanu un līdzsvarotas laulības nodrošināšanu.
No vienas puses, atbilstoši Lutera sludinātajam ģimenes ideālam, tiek popularizēta sievietes un vīrieša līdztiesība ģimenē bērnu audzināšanas jautājumos, no otras puses – arvien skaļāk skan atgādinājumi par sievietes pakārtoto lomu, pakļaujoties vīra vārdam un varai īsti patriarhālā garā. Ierobežojot sievietes dzīvi ar saimniecības vadīšanu, viņai netiek dota iespēja pelnīt naudu ārpus mājas. To respektējot, celsmes literatūra atrašanos ārpus mājas attēlo kā draudu tikumībai nedrošā, briesmu pilna pasaulē, izmantojot alegoriju – bieza mūra ieskauts dārzs, aiz kura sienām valda haoss un šausmas. Celsmīgo tekstu galvenais uzdevums ir, ievērojot kristīgu dzīvesveidu, vedināt meitenes uz tikumīgu dzīvi līdz kāzām, kā arī dot padomus pilnvērtīgai līgavas, sievas un mātes dzīvei. Sieviete ir vīrieša pretstats: neprecēta meitene ir šķīsta, nevainīga un paklausīga pretstatā spēkam un aktivitātei, kas ir raksturo puisi[2].
Arī Kundīzija "Garīgajā pērļu rotā" ievietotās lūgšanas un garīgas dziesmas ir domātas lasīšanai, pārdomām un dziedāšanai vienatnē vai šaurā mājas lokā. Grāmatā iekļautie sadzīves padomi atgādina par garīgās un materiālās dzīves kopsakarībām un palīdz kristīgas dzīves principus īstenot ikdienā. Par baroka laikmeta klātbūtni liecina grāmatas noformējums – titullapa un ilustrācijas, kā arī tekstu poētika – dziesmās, sprediķu fragmentos un lūgšanās bieži izmantotas augu un dzīvnieku valsts alegorijas, pretstati, metaforas, skaņu rotaļas, kā arī memento mori, vanitas, carpe diem! motīvi.
Kundīzija "Garīga pērļu rota" sastāv no astoņām nodaļām jeb pērļu virknēm – septiņas no tām izseko dažādiem dzīves posmiem un satur garīgus tekstus teju katram dzīves gadījumam. Latviešu kultūrvēsturnieks Jānis Krēsliņš jun. šo grāmatu trāpīgi nodēvējis par savdabīgu 17. gadsimta sieviešu klēpjdatoru[3]. Vācu oriģinālizdevumā katru no astoņām nodaļām ievada atsevišķa ilustrācija – barokam raksturīgā trīsdaļīgā emblēma jeb simbolisks zīmējums ar pavadošu tekstu: augšējā malā ir nodaļas nosaukums un gandrīz vienmēr arī nodaļas atslēgvārds, t.s. lemma jeb moto, kas ietverts kaklarotas kulonā; zem tā ir t.s. pictura jeb ilustrācija un attēlu noslēdz t.s. subscriptio jeb kodolīga četrrinde tā apakšējā daļā.
Pirmās nodaļas moto ir ticība, to apliecina arī attēls un četrrinde tulkojumā: "Ticībai piemīt cēls spēks, / To, eņģeļu sargātu, sagādā Dievs. / – Kas nedzīvo dievbijīgi un šķīsti,/ to aplido tumsas eņģelis". Ilustrācijā redzama meitene un dzīvžogs, aiz tā – pasaulīgie kārdinājumi – alegoriskā veidolā – pūķis, kā arī četrrindē pieminētais tumsības eņģelis. Sirds uz kapa plāksnes atgādina par mīlestības nepārejamību, meitenes rokās vēdeklis – par noslēpumu jeb jaunavību, kas glabājama līdz laulības brīdim.
Otrajā nodaļā ir ievietotas lūgšanas ikdienas gaitām – rītos ceļoties un vakaros gulēt ejot, uzsākot darbu, pateicoties par dienišķo ēdienu utml. Arī šīs nodaļas ievada ilustrācijā uzsvērta dievbijība. Pērļu rotas kulons atgādina par Kristus mīlestību un viņa klātbūtni kārdinājumu pārvarēšanas ceļā. To pašu vēlreiz apliecina arī četrrinde: "Kur valda eņģeļu spēks, / tur nespēj kaitēt elles vara, - / Tāpēc vienmēr mīli Dievu, / Tad viņš tevi apbalvos ar svētību."
Trešajā pērļu virknē ievietotas galvenokārt lūgšanas, bet dziesmu ir salīdzinoši maz. Šī nodaļa ir noderīga dažādu sociālu lomu pildīšanai – pārdomām par attiecībām ar vecākiem, ar kaimiņiem, ar sasirgušajiem, ar kalpotājiem utml. Arī šādos gadījumos lielisks balsts ir ticība, par to vēsta attēls un četrrinde: "Krusta sūtīta bulta skar mūsu sirdi/ Ikviens jūt sāpes. / Kas aizvien ir nomodā, / To stiprina Svētā Gara spēks."
Ceturtā pērļu rota ir domāta līgavām un jaunlaulātajām, kā arī sievietēm, kas gaida bērniņu, un atraitnēm. Kulonā redzams brieža attēls, nodaļas moto ir `šķīstība`. Brieža figūra, iespējams, ir saistīta ar 42. psalmu: "Kā briedis brēc pēc ūdens upēm, tā mana dvēsele pēc tevis, Dievs". Četrrinde atgādina par šķīstību kā vienu no galvenajiem sievietes tikumiem: "Tikumam jābūt svētbijīgam, / Līgavai savā sirdī - tīrai. / Krusta nesēju sauc Dievs, / Atraitne skumst pēc sava vīra." Attēls ir sadalīts četrās daļās, viena no tām rāda meiteni mājas darbos: čaklas meitenes rokas nekad nestāv mierā, darbs attīsta strādīgumu un stiprina pacietību un lēnprātību. Otrajā attēlā redzams laulību brīdis, trešajā – dzemdību gulta, ceturtajā – atraitnes bēdas. Šajā nodaļā ievietotie teksti – lielākā daļa lūgšanu, dziesmu un praktisku padomu – ir saistīti ar ģimeni un bērna gaidībām, neiztiekot bez skarbās realitātes klātbūtnes – sāpēm un ciešanām, kā arī mierinājuma vārdiem bērna, jaunās mātes un vīra nāves gadījumā. Kā norāda Judīte P. Aikina, Kundīzija grāmata patīkami atšķiras no vairuma citām līdzīga satura grāmatām. Viņš gandrīz nemoralizē un neatgādina par sievietes grēcīgumu un dzemdību ciešanām kā likumsakarīgu sodu, bet uzsver, ka bērna nākšana pasaulē ir saistīta ar prieku[4]. Kundīzijs Dīca tulkojumā raksta: "Visām mātēm, kas iekš radības bēdām cītās / tomēr pēc savādas iepriecināšanas pieder, ka pēc tās dažas kaukšanas, brēkšanas un vaidēšanas / tām būs atkal smieties, gavilēt un priecīgi kliegt /un pēc tādām gaužām sāpēm / ar priecīgu ieraudzīšanu ielīksminātām tapt".[5] Viņa rakstītais saskan ar Bībeli un Jāņa evaņģēliju (16:21): "Kad sieva dzemdē, tad tā noskumusi, jo viņas stunda nākusi, bet kad tai tas bērns dzimis, nepiemin tā vairs tās sāpes, tās līksmības dēļ, ka tas cilvēks pasaulē dzimis".[6] Judīte P. Aikina Kundīzija labvēlīgo attieksmi pret sievieti skaidro ar viņa nodarbošanos – atšķirībā no vairuma viņa spalvas brāļu teologu Kundīzijs ir grāmatu izdevējs un dzejnieks.
Piektā pērļu virkne ietver tekstus grēksūdzei un dievgaldam, tās moto – "bailes Dieva priekšā", to pašu apliecina arī četrrinde: "Tu Jēzu, esi vienīgais durvis / Manām patiesajām bailēm Dieva priekšā, / Ak, pieņem vienu grēcīgu sirdi, / Kas nevar lūgt neko citu kā žēlastību."
Sestā pērļu virkne domāta sievietēm, kas atrodas ārpus mājas. Tās moto ietver enkuru jeb cerības simbolu un par cerību atgādina arī četrrinde: "Cerības enkurs ir tik labs, /Ka mums nekāds krusts nedara sāpes,/ Mēs tādēļ ceram uz to taku, / Pa kuru eņģelis mums norādīs ceļu." Jau minēju baroka laikmetam raksturīgo priekšstatu par pasauli ārpus mājas kā naidīgu, briesmu un ļaunu vilinājumu pilnu. Dodoties ceļā, garīgu tekstu lasīšana var palīdzēt pārvarēt bailes un tikt galā arī ar kārdinājumiem, izbīli un paniku.
Septītā pērļu virkne ietver tekstus, kas lasāmi slimībā un nāves priekšvakarā jeb "iekš neveselības vai arī kad [tām] šī pasaule jāatstāj". Nodaļas moto – "svētītam mirt" izskaidrots arī četrrindē: "Kungs, māci mani pastāvīgi domāt, / Kā es varu patiesi svētīgi mirt, / Pacel nogurušās dvēsles garu, / kad tā ceļas pie tevis." Attēls un paraksts vedina apgūt miršanas mākslu – domāt par nāvi jau tagad. Attēlā par nāvi atgādina skelets ar smilšu pulksteni un fonā redzamie kapi, savukārt - par Dieva svētītu miršanu – mazā baznīciņa. Šajā nodaļā ir visvairāk tekstu, kas domāti lasīšanai sāpēs, ciešanās un nāves priekšā. Kā norāda Rūdolfs Šenda, baroka literatūrai piemīt arī terapeitiska funkcija, kas paredz sāpju pārvarēšanu organizētā sociālā ietvarā. Vājinieces, tāpat kā dzemdētājas istaba 17. gadsimtā ir publiska telpa, kurā pulcējas ģimenes locekļi, radi, kaimiņi, lai ne tikai ziņkārīgi sekotu sirdzējas un varbūt pat aizgājējas ciešanām, bet mierinātu, dziedot, skaitot lūgšanas un priekšā lasot. Tādējādi līdzās trūcīgajām medicīniskajām iespējām tieši garīgs atbalsts kļūst par galveno sāpju pārvarēšanā laikā, kurā vēl nav nekādu citu iedarbīgu līdzekļu.[7] Grāmatā ievietoti arī īpaši klātesošajiem cilvēkiem domāti teksti – "Apkārt stāvošo sieviešu nopūtas", "Apkārt stāvošo sievu aizkustinoša dziesma" utml.
Astotā nodaļa jeb pērļu virkne ir dziesmu grāmata. Nodaļas moto ietver arfu – ķēniņa Dāvida mūzikas instrumentu, kas ir arī visbiežāk izmantotais simbols psalmu un garīgu dziesmu grāmatu titullapās. Attēlā redzamas arī baroka laikmetam raksturīgās portatīvās ērģeles un lauta. Četrrinde vēsta: "Ja dziedi pilns karstas svētbijības,/ Un savam Dievam nes vienu dziesmiņu, / Tad tici - Jēzus Kristus / Kopā ar saviem eņģeļiem ir pie tevis." Šī nodaļa ietver 72, tai skaitā Johana Kundīzija sacerētas, dziesmas.
Kundīzija "Garīgas pērļu rotas" vācu oriģināla saturs, kaut arī laikam ejot piedzīvojis daudzus atkārtotus izdevumus, paliek nemainīgs, toties ilustrācijas mainās – mainās sieviešu apģērbs, frizūras un nedaudz arī aksesuāri; askētiskāka kļūst attēla perifērija, t.sk. attēlotās mājas interjers. Jūtamu lēcienu laikā piedzīvo viena – septītās pērļu virknes ilustrācija. Ja iepriekš attēls ar divām meitenēm, kas satiek nāvi ar smilšu pulksteni rokās, ir statisks, tad sākot ar 1713. gada izdevumu tajā jaušama ekspresivitāte. Vairs nav runas par miršanas mākslas apguvi, bet gan par cilvēku nāves priekšā – skelets jau izstiepis savu bultu nāvējošam cirtieniem sievietes galvā. Smilšu pulkstenis, nobīdīts perifērijā, ir tikko pamanāms. Šajā attēlā, salīdzinājumā ar cilvēka un nāves attiecību atklāsmi 17. gadsimta otrās puses izdevumā (1667) iespējams vislabāk redzams ceļš, kādu veic cilvēka gara dzīve no baroka laikmeta līdz apgaismībai. Kā raksta Filips Ariē, "sākot ar 18. gadsimtu, cilvēks rietumu sabiedrībā centās piešķirt nāvei jaunu nozīmi. Viņš pret to izturējās eksaltēti, sabiezināja krāsas un uzskatīja to par neapmierināmu un rijīgu. Viņu mazāk satrauca viņš pats, kā citu nāve, kura zaudējums un piemiņa 19. un 20. gadsimtā iedvesmoja jaunu kapu un kapsētu kultūru, kā arī romatisku un retorisku nāves interpretāciju"[8]. 1720. gada "Garīgas pērļu rotas" izdevumā šīs nodaļas sākumā attēlotas vairākas personas – vienu, kura jau ir mirusi un dus zem kapa plāksnes, otru – vecāku sievieti, kura ir atnākusi aizgājušo apraudzīt, un ir izplūdusi asarās, un trešo, kura acīmredzot apraudās veco sievieti, kura vēl ir dzīva, bet nāve jau viņu skar.
"Garīgas pērļu rotas" tulkojumi zviedriski un latviski
"Garīgas pērļu rotas" pirmizdevums zviedru valodā Stokholmā nāk klajā 1696. gadā, atkārtots izdevums – 1709. gadā. Nevienā no šīm grāmatām nav ilustrāciju. Arī titullapa ir askētiska, bez vācu oriģinālā redzamās kaklarotas, bet krājuma struktūra kopumā un arī saturs ir identisks Johana Kundīzija vācu izdevumam.
1711. gadā Johana Kundīzija "Garīgā pērļu rota" nāk klajā arī latviešu valodā. Vairāk nekā 100 gadus vēlāk Jelgavā, piētisma uzplaukuma laikā 1847. un 1867. gadā seko divi atkārtoti izdevumi. Latviešu pirmizdevums ar barokāli garu izskaidrojošu nosaukumu "Garīga pērļu rota jeb tās teicamas kristīgas sievišķas kārtas Dieva un labo tikumo mīļotājas visu dārgais miesas un dvēseles glītums, pastāvēdams iekš izlasītām Dieva lūgšanām, Dieva raksto gabaliņiem, atskaņām un daudz jaukām, līdz šim nedriķētām garīgām dziesmām, astoņās savādās virknēs jeb nodaļās saņemts, un vāces valodās priekš šim kopā sarakstīts no Johann Cundisius: Dievam par godu un tai latviešu draudzei par labu šās zemes valodā iztulkāts un ar vajadzīgām lūgšanām vairots" ir pirmā latviešu sievietēm domātā grāmata.
Šajā laikā vairums latviešu ir zemnieki un dzīvo laukos vai arī strādā pilsētās zemākos amatos, viņu izglītības līmenis ir zems. Grāmatas latviešu valodā gatavo un publicē valdošās elites pārstāvji – vācu mācītāji. Arī "Garīga pērļu rota" ir mācītāja Svantes Gustava Dīca tulkota. Dīcs pirmo izglītību ir ieguvis Rīgas licejā (1681-1687), pēc tam ir studējis teoloģiju Leipcigas un Jēnas universitātēs un saņēmis maģistra grādu. Gandrīz viss Dīca mūžs aizrit t.s. zviedru laikā, kad mūsdienu Vidzeme atrodas Ziedrijas lielvalsts sastāvā (1629-1721). Kopš 1693. gada Dīcs kalpo Smiltenes draudzē, kopš 1712. gada viņš ir arī Kokneses iecirkņa prāvests. Ziemeļu kara gados, 18. gadsimta sākumā, iespējams, vairākus gadus Dīcs ir pavadījis Rīgā. Viņa kapa vieta nav zināma, visticamāk Dīcs ir apbedīts Smiltenes baznīcā. Dīca tulkojumā pirmoreiz ir publicēta zviedru garīgā literatūra un līdz ar to – pirmoreiz zviedru teksti latviski. Dīcs ir pārtulkojis zviedru baznīcas rokasgrāmatu (1708), kā arī pāris desmitus zviedru garīgo dziesmu. Kopumā latviešu valodā Dīcs galvenokārt no vācu valodas ir atdzejojis nepilnus divus simtus dziesmu, meistarības ziņā tuvojoties Kurzemes izcilā dzejnieka Kristofa Fīrekera (1612-1685?) līmenim. Tāpat kā Fīrekera, arī Dīca dziesmas joprojām ir iekļautas mūsdienu dziesmu grāmatās.
Dīca sagatavotais "Garīgas pērļu rotas" tulkojums ir labā, krāšņā barokālā valodā un tuvs vācu oriģinālam, izņemot astoto nodaļu jeb pērļu virkni. Tā ir kārtota pēc citiem principiem. Šajā nodaļā Dīcs iekļauj 43 iepriekš latviešu valodā netulkotas dziesmas, starp tām 11 Johana Kundīzija tekstu atdzejojumu, kā arī 23 dziesmu tulkojumus no zviedru valodas. 1711. gadā pēc gandrīz 100 gadu ilga piederības laika Zviedrijai Rīga un vēlāk visa Vidzeme nonāk Krievijas impērijas sastāvā.
"Garīgas pērļu rotas " zviedru un latviešu izdevuma titullapu nosacītā līdzība pirmajā brīdī vedina domāt, ka Dīcs grāmatu ir tulkojis no zviedru valodas, tomēr Rīgā LU Akadēmiskās bibliotēkas Retumu nodaļā saglabājušies Dīca manuskripti, t.sk. "Garīgas pērļu rotas" titullapas uzmetums, zīmēts ar Dīca paša roku[9], liecina, ka latviešu izdevuma sākotnējā iecere ir vācu izdevuma titullapas imitācija. Līdzīgi vācu pērļu rotai, arī pie katras latviešu pērles Dīcs ir nosaucis savu tikumu: ticība, cerība, dieva bijāšana, šķīstība, devīga roka, gods, mīlestība, pacietība, pastāvība, pazemība, pieticība, tikumība, godbijība un visbeidzot: tavs krusts – mans pestītājs. Latviešu izdevumā nav nevienas ilustrācijas. Iespējams, Kundīzija latviešu "Garīgās pērļu rotas" pieticīgais ietērps, ārēji līdzību ar oriģinālu saglabājot tikai garenformātā, ir saistīts ar kara un mēra epidēmijas radītajiem trūcīgajiem grāmatniecības apstākļiem 18. gadsimta sākumā.
Var tikai minēt, kas rosina Dīcu latviskot Kundīzija grāmatu – varbūt žanra un grāmatas popularitāte vācu un zviedru kultūrtelpā, bet varbūt līdzcietība un paša pieredze – Dīca ģimenē aug 13 bērni. "Garīgas pērļu rotas" manuskriptā – pie dziesmu kopas "No krusta un bēdām" ir īsa piezīme: "Barbara Beate nomira 12. martā 7 no rīta". Barbarai Beatai tai brīdī varētu būt deviņi gadi, un viņa ir Dīca meitiņa. Turpat blakus lasāms Dīca pārtulkotās dziesmas teksts: "Ak Dievs! man grūtas Bēdas spiež / Daudz vaidi ap man krājas; Tie manu sirdi apkārt griež, Tie apkārt man sastājas / Es raudādams tev piesaucu, ak, tētīt! Ak, paklausi man, Uz Tev es tomēr lūkoju / Lai sirds man nogurusi gan."
Iespējams, vēl viens iemesls meklējams arī laikmeta kontekstā. Kā raksta igauņu pētniece Merili Metsvahi, vēl 18. gadsimtā igauņu zemnieki līdz laulībām nepazīst stingrus seksuālus ierobežojumus, jo īpaši vasarā, kad ļaudis guļ staļļos, klētīs, siena šķūņos vai arī strādā zem klajas debess un turpat arī atpūšas. Stāšanās laulībā visbiežāk ir saistāma ar grūtniecību, bet tas var arī nebūt iemesls, lai precētos, ja, piemēram, meitenes tēvs iespējamo znotu neuzskata par labu diezgan vai arī meitene nevēlas ar bērna tēvu veidot ģimeni. Strādīgai sievietei ar ārlaulības bērnu nav lielu problēmu atrast vīru[10]. 17. gadsimta otrajā pusē tiek tulkoti pirmie likumi latviešu valodā. Satura ziņā tie sabalsojas ar šo pašu tēmu: "Ķēniņa sodu likums pret to bērno mušināšanu [t.i. nomušīšanu jeb nogalināšanu]" (1684), kas norāda, kā sodāmi tie, kas nogalinājuši jaundzimušo, kā arī likums "Pret nešķīstības grēkiem, kas svaiņu starpā notiek" (1699), kas grēkošanas gadījumā paredz nāves sodu. Arī no 155 mācītāju piezīmēm par Smiltenes draudzes zemniekiem laikā no 1697. līdz 1727. gadam 90 (vairāk nekā puse) ir saistītas ar ārpuslaulības sakariem. Arī Dīcs fiksējis ziņas par palaidnīgām meitām, pārāk vēlu reģistrētām laulībām, ārlaulībā dzimušiem bērniem un netikumības dēļ no amata atceltiem skolotājiem.
Un visbeidzot – literatūrzinātniece Silke Geča norāda: "Baznīcai bija liela interese vecos paradumus izskaust un pilnīgi aizstāt ar baznīcas institucionalizētiem svētkiem, ar saderināšanos un laulībām. (..) ilgtermiņā panākot savu, bija svarīgi noteikt skaidras un leģitīmas seksualitātes robežas salīdzinājumā ar tautas rituālu un šo robežu noteikšanu likumīgi saistīt tikai un vienīgi ar baznīcu. Ar saderināšanos un laulībām baznīcā bija viennozīmīgi un skaidri jādara zināms, ka zem četrām acīm noslēgtas laulības šaubu gadījumos un tiesas priekšā par likumīgām atzītas netiks. Ar vispārēju saderināšanās un laulību institūta uzspiešanu norisinājās arī šajā laukā agrajam jaunajam laikam raksturīgais tautas kultūras leģitimizēšanas process[11]".
16. un 17. gadsimtu Baltijā var saukt arī, Fuko vārdiem, par ķermeņa disciplinēšanas laiku un Kundīzija "Garīga pērļu rota" šajā kontekstā kalpo kā viens no instrumentiem.
Daži citāti no grāmatas latviešu tulkojuma
No ievada: "Dievs (..) iekš tiem bēdīgiem mēra laikiem daudz tūkstošus apsitis, kuru starpā gani ar ganāmiem Dieva smagu roku un asu rīksti gauži cietuši (..) dažs uzticams mācītājs caur laicīgu nāvi līdzi aizrauts un tā Ciānas meita palikusi ir kā būdiņa vīna dārzā, kā nakts lieveniņš krievāboļu dārzā, kā izpostīts pilsāts (..) Bet sevišķi rāda šī grāmatiņa visām Dieva un Kristus mīļotājām no sievišķas kārtas, ar kādu glītumu tām visuvairāk jāizrotājas, ja tās grib Dievam patikt un no viņa svētību gaidīt, proti, ne iekš sapītām bizām jeb zelt jeb pērlēm, jeb it dārgām drēbēm, bet iekš Dieva kalpošanas un labiem darbiem (I Tim. 2:9), ne iekš matu pīšanas un zelta aplikšanas jeb drēbju apvilkšanas, bet iekš tā neiznīcīga jaukuma tā lēna un klusa gara."
No "Savādas rīta lūgšanas kādas meitas, kas domā apvīrāties", t.i. iziet pie vīra:
"Esi man viena mīlestības pilna rīta rasa, ka es ziedu iekš visiem goda tikumiem kā viena jauka roze, ka es padzenos gādībā un godā, kā viena mīļa lilje, ka manas saknes izplaukst un mani zari izplatās kā palma koks, ka es tik veikla esmu kā eljes koks un ka mana smarža laba ir kā Libanus. Izrotā manu galvu ar goda kroni, kas godīgām meitām jānes, apvaiņago to ar to vaiņagu to kristīto tikumu, dod kā iekš tās atrasta top tā lilje tās godīgas mīlestības; tā roze tās saderīgas mīlestības; tā viole tās pazemīgas mīlestības; tā purpurnagliņa tās pieminēšanas to purpuraiņo asiņu tava mīļa dēla, kuras viņš no mīlestības par maniem grēkiem izlējis; tā zelta puķe tās taisnas pastāvīgas ticības; jā, tā saules puķe tās pastāvīgas paļaušanas un nodošanas mana prāta iekš tavas gribēšanas".
Padomi no ceturtās nodaļas:
"..jaunam puisim jāapdomā, ar viņš arīdzan tik daudz mācījies, ka viņš sievu, bērnus un saimi var ar taisnības un goda uzturēt, apgādāt un valdīt, meitai būs apdomāt, voi viņa tik daudz mācījusies, kā viņai vīru būs turēt, voi viņa tam padevīga un paklausīga grib būt, voi viņa prot godīgu dzīvi valdīt, ar vārīšanu, velēšanu, maizes cepšanu un tādām dzīves gādāšanām. Kas to ne prot, un ne var nedz grib darīt, lai nepieviļ godīgu ļaužu bērnus."
"Kā tas vīrs ir dzīves tēvs, tā ir viņa dzīves māte un saimniece, taisnais Dievs to māti, visiem dzirdot, līdzīgā godā ar tēvu licis. [Viņa] lai mācās klusa palikt, ne visu dzirdēt, ne visu redzēt un lai neatreijās savam vīram, lai ne ir vēlīga un asa iekš vārdiem, ne patgalvīga, cietprātīga, lepna un sirdīga pret savu vīru, lai nešņāc vīram pretī, it kā būtu viņa kundze un virsniece, gribēdama viņu munsturēt [ t.i. nopētīt] un visu pēc sava prāta darīt. (..) ir tavs vīrs dažkārt pabargs un ciesnējs [t.i. skops] pret tev, tad dari tam mīkstu prātu ar pazemošanu un mīlību iekš vārdiem, ierašām un darbiem, caur ko viena prātīga, lēnīga sieva dažkārt pabārga vīra sirdi uzvar un viņu, un tik daudz padara, ka viņam atkal pret šās jāturas, kā tā pati grib, un ka tā no viņa var dabūt, ko tā grib vien. (..) Tai būs pietikt ar mērenas uztures, barības, drēbēm un citas dzīves vajadzības, vīru nepostīt, nedz viņam vairāk noplēst, nekā viņš spē mādīt [t.i. spēj sagādāt]".
Raidījums "Grāmatai pa pēdām. Latviešu grāmatai 500"
Gatavojoties 2025. gadam, kad apritēs 500 gadu, kopš iespiesta pirmā grāmata latviešu valodā, Latvijas Radio 1 sadarbībā ar Latvijas Nacionālo bibliotēku (LNB) raidījumā "Grāmatai pa pēdām. Latviešu grāmatai 500" pēta, kā piecu gadsimtu garumā attīstījusies latviešu valoda un grāmatniecība, ietekmējot zināšanu, ideju un jaunrades dinamiku Latvijā un veicinot mūsu piederību Eiropas kultūrtelpai.
[1] Franz M.Eybl. Predigt / Erbauungsliteratur. In: Die Literatur des 17.Jahrhunderts. Hrsg.von Albert Meyer. – München: Deutscher Taschenbuch Verlag, 1999, S.409.
[2] Par celsmes literatūru sievietēm sīkāk: Ulrike Witt. "Wahres Christentum" und weibliche Erfahrung. Bildung und Frömmigkeit im Pietismus des 17. und beginnenden 18.Jahrhunderts. S.263-174; Renate Dürr. Von der Ausbildung zur Bildung. Erziehung zur Ehefrau und Hausmutter in der Frühen Neuzeit. In: Geschichte der Mädchen und Frauenbildung. Bd.1 Vom Mittelalter bis zur Aufklärung. – Fnakfurt, New York: Campus Verlag, 1996.
[3] Krēsliņš, J. Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties. Diena, 2004, 14.febr.
[4] Cundisius`scompilation seemsto be the least afflicted with the misogynistic theology of childbirth of any of those I have examined other than Aemilie Juliane`s, perhaps because he was a bookseller, not a theologian. In: Aikin, J.P. Gendered Theologies of Childbirth in Early Modern Germany and the Devotional Handbook for Pregnant Women by Aemelie Juliane, Countess of Schwarzburg-Rudolstadt (1683). In: Journal of Women´s History, Vol.15, nr.2 (Summer) 2003,p. 59, (p.40-67).
[5] GPR, 1711, 478-479.
[6] GPR 1711, 480.
[7] Rudolf Schenda.Leidensbewältigung durch christliche Andacht. Geistliche und soziale Therapie-Techniken in der Devotionalliteratur des 17. Und 18.Jahrhunderts. In: Der Umgang mit dem religiösem Buch. H.E.Bödeker, G.Chaix, P.Veit. Göttingen, 1991, S.400-401.
[8] Beginning with the eighteent century, man in western societies tended to give death a new meaning. He exalted, dramatized it, and thoght of it as disquieting and greedy. He was less concerned with his own person than with the death of the other, whose loss and memory inspired in the nineteenth and twentieth centuries the new cult of thombs and cemeteries and the romantic, rhetorical teratment of death. Philippe Ariès. Western Attitudes toward Death: from the Middle Ages to the Present. Baltimore, London: J.Hopkins University Press, 1974, p.55-56.
[9] LU Akadēmiskās bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu nodaļa LDB fonds, nr. 5337.
[10] Metsvahi, M. Description of the peasants’ sexual behaviour in August Wilhelm Hupel’s Topographical Messages in the context of the history of the Estonian family. In: Journal of Baltic Studies, 2016, Vol. 47, No. 3, pp. 301–323.
[11] Die Kirche hatte jedenfalls großes Interesse daran, die älteren Werbungsbräuche abzuschaffen und durch Kirchlich institutionalisierte Feiern, durch verlobung un Hochzeit zu ersetzen. Denn um die differente Bewertung von außerlicher und ehelicher Sexualität langfristig durchzusetzen, war es notwendig, den Zeitpunkt der Legalisierung zu vereindeutigen, das heißt die Grenze zwischen legitimer und illegitimer Sexualität über Rituale zu markieren und die Definitionsmacht auch rechtlich an die Kirche zu binden. Mit dem Zermoniell Verlobung und Heirat wurde Öffentlichkeit hergestellt, während die unter vier Augen gemachten Eheversprechen im Zweifel vor Gericht nicht beweisbar waren. Mit der allmählichen Durchsetzung von Verlobung und Hochzeit vollzog sich auch in diesem Bereich für die Frühe Neuzeit kennzeichende Prozeß der Verrechlichung der Volkskultur. In: Göttsch, S. Geschlechtsforschung und historische Volkskultur. Zur Re-
Konstruktion fruhneuzeitlicher Lebenswelten von Manner und Frauen. In:
Kohle-Hezinger, Ch., Scharfe, M. Brednich, R. W. (Hrsg.). Mannlich. Weiblich.
Zur Bedeutung der Kategorie Geschlecht in der Kultur. Munster, Munchen,
New York, Berlin: Waxmann, 1999, S. 12.
