Piedalīsies vairāk nekā 30 mākslinieku no 18 valstīm, piedāvājot izrādes, meistarklases un lekcijas. Pasaulē performances žanrs aizsācies pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados, bet Latvijā – 70.gadu sākumā, un par šī žanra pionieri pie mums uzskatāms mākslinieks Andris Grīnbergs.
Viena no festivāla rīkotājām Simona Orinska par performances mākslu pastāstīja: “Es neatceros, kurš tas bija no autoriem, bet viņš bija izteicies, ka performance ir kā pīļknābis, viņš dzīvo gan ūdenī, gan uz zemes, viņš ir tāds dzīvnieks hibrīds, ko grūti klasificēt.”
Pīļknābi abas festivāla organizatores Simona Orinska un Laine Kristberga uzskata par ļoti trāpīgu tēlu, lai raksturotu, kas ir performances māksla.
Tāpat kā pīļknābim ir gan putna, gan zīdītāja pazīmes, tā arī performancei – teātra, vizuālās mākslas un vēl citu mākslu pazīmes, un arī to ir grūti ierindot kādā vienā kategorijā.
Noteikti ļoti svarīgs aspekts – performance ir izteikti dzīvs process, kurā mākslinieks ir nepastarpinātā dialogā ar skatītājiem.
“Protams, performance atšķiras no citiem mākslas žanriem. Tās centrā ir mākslinieka ķermenis,” skaidroja Laine Kristberga. “Un svarīgs aspekts ir šis ciešais kontakts ar skatītāju. Tā iedarbība ir aktīvāka, ne tik pasīva. Performancē viss ir īsts, ja mēs griežam ar nazi, mēs to darām pa īstam, līdz ar to arī tas iedarbības moments ir daudz efektīvāks, jo bieži ir bijušas tādas performances, it sevišķi ar radikālu estētiku, kur skatītājiem ir milzīga empātija, viņi jūt līdzi, viņi raud.”
Pasaulē performances mākslas pirmsākumi meklējami piecdesmitajos un sešdesmitajos gados, kad sevi pieteica tā sauktie avangarda mākslinieki un kustības, Latvijā savukārt tie ir septiņdesmitie gadi, kad savus hepeningus uzsāka Andris Grīnbergs, arī Imants Lancmanis, vēlāk Hārdijs Lediņš un Juris Boiko ar savu “Nebijušu sajūtu restaurācijas darbnīcu”, kā arī Ivars Mailītis ar sievu Inesi Mailīti.
Simona Orinska savukārt līdz performancei nonākusi caur buto deju, kurā arī ļoti svarīga ir autentiskā pieredze, ko cilvēks pārraida caur savu ķermeni.
“Tur ir tā brīvības sajūta, ka tev nav jāizpaužas vienā stilā vai jārāda noteikta tehnika, bet tur tu vari, izmantojot savu pieredzi, radīt un dalīties ar citiem,” buto deju raksturoja Orinska.
Gadu gaitā performances māksla Latvijā attīstījusies nevienmērīgi, bet aizvadītais gads bijis īpaši auglīgs, jo pirmo reizi Latvijā izveidots performances mākslas kurss. Tā absolventu veikumi arī bijis pirmais impulss sarīkot festivālu, kas organizēšanas procesā izvērties daudz plašāks ar trīsdesmit māksliniekiem no 18 valstīm.
Performances būs tematiski un formas ziņā ļoti dažādas – mākslinieka ķermeņa valoda un citas izpausmes tajās tiks savienotas ar mūziku, filozofiju, dzeju, tēlniecību, deju un citiem žanriem. Arī materiāli, ar kuriem mākslinieki strādās, būs visdažādākie – piemēram, ģipsis, dzijas pavedieni, atkritumi, zāle un citi.
Būs performances, kas notiks tikai individuāliem skatītājiem, būs performances, kas būs veidotas kā lekcijas, izrādes un instalācijas, kā arī multimediāli darbi.
“Gribētos īpaši atzīmēt – pie mums brauks sāms Torgeirs Vasviks, kurš ir gan mūziķis, gan mākslinieks un kurš šeit prezentēs sāmu un laikmetīgās mūzikas sintēzi,” ar festivāla dalībniekiem iepazīstināja Orinska. “Vēl lielo izrādi piedāvās Karolīna Lunblada no Zviedrijas, kas ir buto māksliniece un ir izveidojusi dzīvās mākslas performanci, kurā sadarbojas ar elektronisko mūziķi. Un trešais lielais pieteikums ir no Anglijas. Divi angļu profesori ir izveidojuši darbu “Izdejot skumjas”, kas ir saistīts vairāk ar zinātnisku pētniecisku darbību. Konkrēti šai gadījumā viņi ir pētījuši depresiju.”
Pirmais Rīgas performances festivāls “Starptelpa” risināsies četrās vietās – Mākslinieku rezidences centrā MĀ telpa, Kaņepes Kultūras centrā, arhitektūras un mediju centrā H20 6, kā arī āra vidē. Festivāls notiks visu nākamo nedēļu - no 11. līdz 17.jūnijam.
