Daudzo notikumu vidū svētkos bija arī kāda bibliotēkas nākotnei svarīga diskusija, kurā sprieda, kā apvienot bibliotēkas kā tradīciju glabātājas un digitālas sabiedrības iedvesmotājas lomas. Kā nacionālās bibliotēkas pašlaik tiek galā ar identitātes krīzi un kā tām nezaudēt lasītāju interneta šķietami bezgalīgās informācijas laikmetā?
Nacionālās bibliotēkas simtgades svinībās Gaismas pilī rosība bija kā bišu stropā – ātrijā spēlē Mediņa skolas jaunie mūziķi, pie sevis aicina bibliotēkas direktors un centrālā jubilejas izstāde „Neredzamās bibliotēkas”, bet citā izstāžu zālē iekārtojušies tie, kas grib kopīgi domāt par bibliotēkas nākotni.
Žurnālistes Ritas Rudušas vadībā uz sarunu aicināti vēsturnieks Gustavs Strenga, sociālās psiholoģijas pētnieks Ivars Austers, radošā direktore Una Rozenbauma, literatūrzinātnieks Ivars Šteinbergs un dizainere Jeļena Solovjova. 
„Nacionālajai bibliotēkai kā parādībai ir milzīgs resurss, kāda nav publiskajām un universitāšu vai vienkārši pētniecības bibliotēkām," uzsvēra Strenga. "Tā pārzina gan bibliotēku nozari valstī kopumā, gan arī tai ir iespēja iegūt obligāto eksemplāru no visiem. Tā kaut kādā ziņā ir kā tāda bibliotēku galva.”
Vēsturnieks Strenga uzsver, ka Latvijas Nacionālās bibliotēkas jaunā ēka savā ziņā ir simbols tām pārmaiņām, ko šodien piedzīvo nacionālās bibliotēkas visā pasaulē.
Tā ir ēka ar lielām lasītavām laikā, kad lasīšanas ieradumi strauji mainās.
Arī bibliotēka ir digitāla un vairs nav tikai vieta, kur lasīt. Tai jādod iespēja kvalitatīvi risināt problēmas. Īpaši laikā, kad daudzi uzskata – kam man bibliotēka, visu var atrast internetā.
„Tādēļ es kā pirmo Nacionālās bibliotēkas nākotnes funkciju izvirzītu spēju būt zināšanu kuratoram," paskaidroja Strenga. "Spēju zināšanas organizēt un pasniegt saprotamā veidā. Jo to var izdarīt tikai institūcija, kas pastāv ilgtermiņā un kurai ir ilgtermiņa skatījums gan uz krāšanu, gan zināšanu sistematizēšanu. Jo nekas nav nepārskatāmāks kā milzīgs grāmatu plaukts.”
Tikpat svarīgs ir arī bibliotēkas lietošanas ērtums kā klātienē, tā digitālajā vidē,
aicina aizdomāties dizainere Solovjova.
„Tik ilgi, kamēr „Google” ar visām savām nelaimīgajām reklāmām būs ērtāk lietojama nekā bibliotēku kopkatalogs, lai cik ļoti es novērtēju tā esamību, es izmantošu „Google”. Tā ir mana subjektīva replika, bet lietošanas ērtumam ir liela nozīme,” atzina Solovjova.
Sarunas dalībnieki ir vienisprātis – bibliotēka vairs nav tikai atmiņu krātuve. Tā ir pieredze, kuru pagaidām nespēj aizstāt neviens interneta meklētājs, uzsver literatūrzinātnieks Šteinbergs.
„Sākot ar to, ka tur ir klusas telpas bez reklāmām, un beidzot ar to, ka tieši tur tev beidzot ir iespēja klātienē apskatīt to 16.gadsimta manuskriptu un rakstīt par nedigitalizējamām lietām,” teica Šteinbergs.
Pieredze un līdzdarbošanās ir atslēgvārdi, kas diskusijā par rītdienas bibliotēku izskan atkal un atkal. Iespēja pašiem radīt saturu, mācīties jaunas prasmes un pieredzēt bibliotēku kā vietu mūžizglītībai. Tas principā ir nacionālais „co-working” jeb koprade plašākā nozīmē.
Radošā direktore Una Rozenbauma cer, ka "bibliotēka kļūs par vidi, kur cilvēki varēs nākt un pieredzēt lietas, ko mēs darām šodien". Ka tā būs nevis grāmatu, bet pieredzes bibliotēka, kur tiks krātas lietas, ko var arī apēst vai iedzert.
Vēl kāds šodien šķietami paradoksāls skats uz bibliotēkas nākotni - pretstatā šodien aktuālajām digitālajām prasmēm, nākotnes lasītājam bibliotēkai var nākties mācīt tieši analogās prasmes. Principā – vienkārši darbu ar papīru.
