Ieva Skrebele uzskata, ka mūsu himnas melodija ir aizgūta no vāciešiem. Pirmais plaģiātisma pierādījums - vācu tautasdziesma “Ja es būtu putniņš”. Otrais - Vācijas pilsētas Oldenburgas neoficiālā himna. Tās pamatā ir iepriekšminētā tautasdziesma.
Rūdolfs Balodis: Kāpēc tev ir tik liela pārliecība, ka Baumaņu Kārlis patiešām nospēris šo dziesmu?
Ieva Skrebele: Es pieļauju, ka tā nevar būt sagadīšanās, jo tajā laikā bija ļoti spēcīga baltvācu kultūra. Visi Latvijā dzīvojošie cilvēki bija dzirdējuši populārās vācu dziesmas. Līdz ar to nav iespējams, ka, dzīvojot Latvijā, protot vācu valodu, esot šajā kultūrā, kāds cilvēks būtu varējis to palaist garām.
No vācu kultūras tiešām aizguva daudz. Tas nav Ievas Skrebeles izdomājums. To viņa uzzinājusi no sava pasniedzēja, Baltijas ģermānistikas centra pētnieka Kārļa Cīruļa.
Kārlis Cīrulis: Svarīgi, ka šajā laikā topošās latviešu nācijas kultūras krājumā strauji bija nepieciešams aizpildīt robos vai tukšumus. Latviešu oriģināldziesmas, protams, vēl nav sarakstītas, un arī himna nav sarakstīta, jo te ir runa par laiku, kur meklējami latviešu kormūzikas aizsākumi.
Pētnieks Kārlis Cīrulis par spilgtāko aizguvumu no vāciešiem sauc Dziesmu svētkus. Iespaidošanos par likumsakarīgu uzskata arī muzikologs Armands Znotiņš.
Armands Znotiņš: Aplūkojot tos trīs nošu materiālus, var vērot, ka šis tematisms ir cēlies no vācu korāļu melodikas un stila. Tur tie motīvi un intonācijas migrē no viena skaņdarba uz otru, jo tas pamats ir viens un tas pats. Un tur grūti būtu iedomāties kaut ko pavisam atšķirīgu un diametrāli pretēju melodisko līniju zīmējumā, it īpaši, ja ir runa par melodiskajām līnijām, kuras ir tikai sekstas diapazonā - himnai nekas vairāk nav. Vācu tautas dziesma vispār ir tikai tīras kvintas apjomā. Tad jājautā, cik tad liela starpība tur varētu būt, it īpaši tad, ja ir klaja diatonika, nekas vairāk - tikai kombinācijas no piecām notīm.
Ieva Skrebele atzīst, ka nav mūzikas eksperte. Tas gan viņai neliedz “Dievs, svētī Latviju” pārliecinoši nosaukt par zādzību.
Rūdolfs Balodis: Tev neliekas, ka tu esi uzdrošinājies pateikt vairāk, nekā tu patiesībā zini?
Ieva Skrebele: Tas ir mans viedoklis. Man tā likās, klausoties dziesmas. Ja kāds cits cilvēks domā citādāk un viņam šķiet, ka sakrīt pārāk maz nošu, tad man nav iebildumu, katrs cilvēks var izdarīt savus secinājumus, un es apzinos, ka tas ir sarežģīts jautājums, cik daudz notīm divās dziesmās jāsakrīt, lai to atzītu par plaģiātu.
Muzikologam Armandam Znotiņam tas nav sarežģīts jautājums.
Armands Znotiņš: Plaģiāta definīcija ir pavisam skaidra, ka tur vismaz četras taktis no vietas jāskan tai pašai melodiskajai līnijai, vēl pie tam tādās pašās harmonijās un ar to pašu ritmisko zīmējumu kā oriģinālā.
Latvijas Republikas himnas “Dievs, Svētī Latviju” pirmās 4 taktis. Taktsmērs 4/4.
Armands Znotiņš: Te ir sākuma motīvs, turklāt mainītā ritmiskā zīmējumā.
Vācu tautasdziesma “Ja es būtu putniņš” pirmās četras taktis. Taktsmērs ¾.
Armands Znotiņš: Bet pēc tam mūzika aiziet bez jebkādas augšupejošas sekvences kā tālāk, pavisam citādā melodiskā zīmējumā.
Iespējamā plaģiātisma pierādījumā nr. 2 - Oldenburgas neoficiālajā himnā - ritmiskais zīmējums un melodiskā līnija ir tieši tāda pati kā mūsu himnai.
Tas gan neturpinās pārāk ilgi - tikai pirmās divas taktis.
Armands Znotiņš: Tālāk mūzika aiziet pavisam savādāk.
Ja līdzīgs ir tikai viens motīvs, to nevar saukt pat par apzinātu ietekmēšanos.
Kur nu vēl par plaģiātu. Plaģiāts tas notiekti nav.
Kļūdainais apvainojums plaģiātismā gan nav bijis patiesais Ievas Skrebeles raksta temats.
Kārlis Cīrulis: Skrebeles kundzes raksta galvenais mērķis, šķiet, ir pamatot nepieciešamību mainīt Latvijas valsts himnu, un tas viennozīmīgi pauž autores subjektīvo skatījumu un pārliecību, un tamdēļ rakstā dominē pavisam citi uzsvari, vērtējumi un secinājumi par šiem faktiem, un ar šo ievirzi es nespēšu identificēties vai lielai daļai no rakstītā piekrist.
Ieva Skrebele pārmet, ka mūsu himna ir naiva un vienkārša. Vents Zvaigzne, vēstures entuziasts un bijušais žurnāla “Ilustrētā Zinātne” redaktors, to nenoliedz. Lai atklāti paustu Latvijas vārdu, 1873. gadā skaņdarbam vajadzēja atgādināt nevainīgu lūgšanu un tautasdziesmiņu.
Vents Zvaigzne: “Kur latvju dēli dzied, / Kur latvju meitas zied, / Laid mūs tur laimē diet, / Mūs Latvijā!”. Tas ir tāds Stendera vienkāršs pantiņš, un tur ļoti grūti cenzūrai atrast kaut ko, kas varētu būt pretvalstisks. Ja salīdzinām ar Ausekļa dzejoļiem, par “Gaismas pili” uzreiz jautātu: “Ko jums nozīmē tā Gaismas pils? Un kāpēc tā nogrimst? Un ko tad tautas dēli tagad uzmin? Kādu svētumu? Un tad tā pils ceļas augšā…” Skaidrs, cenzūra to aizliegtu. Dziesmā ir tikai viens dumpīgs vārds, un tas ir “Latvija”.
Portālā “Manabalss.lv” vāc parakstus, lai himnu mainītu uz “Saule, pērkons, Daugava”. Divarpus gadu laikā parakstījušies 1700 cilvēku. Vai himnu var tik viegli nomainīt? Tiesību zinātņu doktors Jānis Pleps ir skeptisks, tomēr iespējamība pastāv, jo himna nav noteikta Satversmē.
Jānis Pleps: Tās problēmas raisīja vārds “Dievs” šajā himnā un tas, ka tā bija formulēta kā tautas lūgšana. 30. gados Saeimas sēdēs svinīgos gadījumos, kad vajadzēja dziedāt himnu, sociāldemokrātu frakcija nedziedāja, jo viņi neatzina šo dziesmu par valsts himnu. Memuāros ir saglabājušās deputātu atmiņas, ka tādos gadījumos Saeima aicināja kori, kas ieņēma vietu aiz sociāldemokrātiem, lai tā skaņa būtu viendabīgāka, lai tas kontrasts nebūtu tik uzskatāms, ka viena puse dzied, otra puse nedzied.
Arī Ieva Skrebele iebilst pret vārdu “Dievs”.
Rūdolfs Balodis: Tu arī savā rakstā minēji, ka tu izvairies no pasākumiem, kuros būtu jādzied himna. Tu tā patiešām – uzzini, ka būs himna un neej?
Ieva Skrebele: Jā. Skolā man piespiedu kārtā lika šo dziesmiņu dziedāt. Es nepārbaudīju, kas notiktu, ja es skolotājai pateiktu: “Ejiet jūs pupās!” Un es uzskatu, ka man ir visas tiesības izvairīties no lūgšanas skaitīšanas vai dziedāšanas, ja es to negribu darīt.
Rūdolfs Balodis: Ja tev būtu vienpersoniski iespējams izlemt, tu nomainītu himnu?
Ieva Skrebele: Jā.
Rūdolfs Balodis: Un tevi neuztrauktu, ka daudziem tas būtu nepieņemami?
Ieva Skrebele: Jebkurā sabiedrība vienmēr kādam kaut kas būs nepieņemami. Man ir nepieņemami, ka sekulārā valstī tiek pieļauti izņēmumi. Citam cilvēkam kaut kas cits ir nepieņemami. Tāda ir dzīve.
Apgalvojums “himna ir plaģiāts” ir aplams, tomēr tas nenozīmē, ka diskutēt par himnu “nepiedienas”, norāda Pieci.lv žurnālisti.
