Latvijas Universitātes Lībiešu institūta pētnieks Uldis Balodis kopš 2013. gada ir pētījis Ludzas igauņu valodu un devies uz Ludzas novada ciemiem, kur senāk dzīvojuši Ludzas igauņi. Ludzas igauņi te ieceļojuši pirms vairākiem gadsimtiem, kas varētu būt pirms vairāk nekā 300 gadiem, un ir ļoti ilgi saglabājuši arī savu valodu. Kā domā pētnieks, ieceļošana bijusi viļņveidīga, taču tā joprojām ir liela jautājuma zīme: "Mums ir zināms, pateicoties igauņu pētnieka Oskara Kallasa 1893. gada pētniecības ekspedīcijai, ka tajā laikā dzīvoja šādi cilvēki 53 ciemos uz ziemeļiem, dienvidiem un austrumiem no Ludzas, tā laika Mērdzenes, Nirzas, Pildas un Briģu pagastā. Ludzas igauņi paši ir stāstījuši, ka viņi esot bijuši kara bēgļi, saistītu ar Lielo Ziemeļu karu, citi stāstījuši, ka viņi ienākuši šajā Latvijas daļā tad, kad esot bijis mēris un liela daļa no iepriekšējiem iedzīvotājiem izmiruši. Un savos pētniecības braucienos es esmu redzējis, piemēram, no 19. gadsimta izrakstus no Zemes grāmatām, kas liecina par to, ka, iespējams, arī daudz vēlāk ienāca igauņi – vēl 19. gadsimtā. Vēstures arhīvos nav nekādu pierādījumu, ka būtu viena liela migrācija jebkad bijusi, tādēļ es domāju, ka tas notika viļņveidīgi. Droši vien no Igaunijas, no igauniski runājošām teritorijām, gadsimtu gaitā nāca cilvēki uz Latviju. Un noteikti viņi arī nāca uz tādām vietām, kur nerunāja viņu valodā, un tur viņi noteikti asimilējās. Bet pie Ludzas laikam jau kaut kad senāk bija nodibinājusies viena kopiena, kas runāja tā saucamajā dienvidigauņu valodā, kas ir tā valoda, kurā runā Dienvidaustrumigaunijā."
Par šo mazzināmo Latvijas kultūrvēsturiskā mantojuma daļu, kā secinājis Uldis Balodis, zina arvien vairāk cilvēku, un to ir veicinājusi arī, piemēram, Ciblas folkloras kopa "Ilža", kurā vairāki dalībnieki ir Ludzas igauņu pēcteči. Un pirms pāris gadiem viņi ir ierakstījuši kompaktdisku, kurā ir dzirdamas Ludzas igauņu dziesmas. Uldis Balodis tāsta par pēdējiem Ludzas igauņu valodas pratējiem: "Tie cilvēki, kas to valodu kaut kādā veidā vēl prata, lielākoties bija apzināti to mācījušies. Un iemesls, ka Ludzas igauņu valoda nodzīvoja vēl vienu paaudzi, pateicoties viena cilvēka darbam, kas bija Antonīna Nikonova, kas bija pēdējais cilvēks, kas varēja tiešām brīvi sarunāties šajā valodā. Viņa dzīvoja Lielo Tjapšu ciemā, kas ir gan mūsdienu, gan pirmskara Pildas pagastā. Visu valodnieku un folkloristu pierakstos ir teikts, ka viņa ļoti centās un priecājās lietot Ludzas igauņu valodu, un viņa sarunājās tajā ar savu mazdēlu – Nikolaju Nikonovu. Antoņina aizgāja mūžībā jau 1983. gadā, bet Nikolajs 2006. gadā. Cilvēks, kas varēja samērā brīvi sarunāties Ludzas igauņu valodā vēl dzīvoja 21. gadsimtā. Un viņa sieva arī bija Ludzas igauniete, un viņu es vēl satiku, jo viņa aizgāja mūžībā 2014. gadā, un viņa vēl saprata visai daudz vārdu un arī atcerējās daudz vārdu, un dažus teikumiņus."
Ludzas igauņu valodu vēsturiski lietoja tikai savstarpējai saziņai, tādēļ tai nepastāvēja standartizēta rakstība.
2020. gadā ir izdota "Ludzas igauņu ābece", tas ir Ulda Baloža pētījums par Ludzas igauņu valodu, tās kādreizējiem zinātājiem un viņu apdzīvotajiem ciemiem Ludzas apkārtnē.
Par Ludzas igauņiem vairāk var uzzināt arī Igauņu un somugru valodniecības zinātniskā žurnāla "ESUKA/JEFUL" speciālnumurā, kur lasāms par dienvidigauņu valodas salām (Ludzas igauņiem, leiviem, Krāsnas igauņiem), kas ir pirmais krājums angļu valodā par šīm kopienām.
