Konferencē, kas ir viens no centrālajiem notikumiem gan Raiņa un Aspazijas 150.jubilejas gadā, gan Eiropas Savienības prezidentūras kultūras programmā, sagaidāmi gan akadēmiski lasījumi, gan spraigas diskusijas par autoru un varas sarežģītajām attiecībām vēsturē un mūsdienās.
Iespējams, mēs šodien pārāk maz apzināmies, ka tieši rakstnieki dažādos vēstures posmos bijuši galvenie patiesības aizstāvji, uzskata viens no konferences rīkotājiem, Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošais pētnieks Gustavs Strenga.
Intervijā Latvijas Radio Gustavs Strenga atgādina par padomju laiku situāciju, kad vara izvēlējās rakstniekus, „kurus vajadzētu lasīt un kurus nevajadzētu lasīt. Tad ir divas iespējas – viņu grāmatas iznīcināt un aizliegt pavisam vai arī ievietot specfondā, kurā piekļuve šīm grāmatām bija tikai cilvēkiem, kuri tika uzskatīti par lojāliem, vai kuriem vienkārši nejaušības dēļ izdevās iegūt atļauju lasīt šīs grāmatas.”
Šis autoru un varas attiecību jautājums ir aktuāls arī šodien, norāda Strenga: „Ja mēs paskatāmies uz ģeopolitisko situāciju, mēs ieraugām, ka mums kaimiņos ir divas valstis, kurās vara kontrolē kultūru. Tāda klasiska literatūras cenzūra nepastāv, taču ir skaidrs, ka rakstnieki - ne tikai šodien, bet arī vēsturē – ir bijuši personas, kas noteiktos brīžos ir nostājušies nevis varas, bet patiesības pusē. Un īstenībā ir ļoti daudz riskējuši. Spilgts piemērs ir Rainis un Aspazija, kuri 19.gadsimta beigās un 20.gadsimta sākumā skaidri apzinājās, ka tās patiesības dēļ, kuru viņi aizstāvēja, viņi ir gatavi ziedot visu.”
Konferences pamatideja ir paskatīties uz rakstniekiem ne tikai kā uz literātiem, bet kā uz cilvēkiem, kas ir „gatavi rīkoties, kas vienā brīdī no rakstniekiem kļūst par politiskiem aktīvistiem”, sacīja Strenga.
