Stāsti

Ko darīt, lai tveicē nepārkarstu

Stāsti

Gan «čāpotājiem», gan sportistiem - pārgājiens Carnikavā spēcinās izturību

Pētniece: "Zeltenītes" tēls latviešu kultūrā izauga kā reakcija uz sieviešu emancipāciju

Pētniece: «Zeltenītes» tēls latviešu kultūrā izauga kā reakcija uz sieviešu emancipāciju

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 5 gadiem.

Vai esat kādreiz aizdomājušies, kā latviešu valodā savulaik ienācis vārds „zeltene” un kas tieši ar to savulaik saprasts? Atbildes uz to zina literatūrzinātniece Eva Eglāja-Kristsone, kura pētījusi, kā 19. un 20. gadsimta mijā vīriešu rakstītos tekstos ticis konstruēts sievietes tēls. Zeltenīte kā ideālās sievietes koncepts latviešu kultūrā iepriekšējā gadsimtu mijā būs centrālais temats Evas Eglājas-Kristsonei lekcijai trešdien, 18.jūlijā, vakarā Mūkusalas mākslas salonā, kur nesen atklāta „zeltenes” tēlam ļoti tuva izstāde – „Tautumeitas un tautudēli”.

Vārds „zeltene” šodien jau tā iegājies latviešu valodā, ka diez vai pat aizdomājamies par tā sākotnējo izcelsmi un nozīmi 19. gadsimta septiņdesmito gadu beigās, kad latviešu prese mērķtiecīgi sāk konstruēt jaunu „ideālās sievietes” tēlu, uz ko būtu jātiecas katrai jaunai meitai.

Tas saistīts ar laiku, kad arvien aktuālāks kļūst sieviešu izglītības jautājums un parādās pirmās meiteņu skolas, pastāstīja Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētniece Eva Eglāja-Kristsone.

LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošā pētniece Eva Eglāja-Kristsone
LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošā pētniece Eva Eglāja-Kristsone
„Bet interesantais ir tas, ka tomēr mēģina ierobežot, cik apmēram sievietei ir vajadzīga šī izglītība. Lai to izdarītu, izveido šo „ideālās latviešu sievietes” konceptu, šo „zeltenīti”, kurā mēģina ielikt visu, kas latviešu sievietei nepieciešams. Tur ir šī izglītība - bet ierobežotās devās;  čaklums, tikumība… Ļoti daudz par to tajā laikā tiek rakstīts presē, tiek apcerēts viss, kas šai „zeltenītei” ir nepieciešams,” stāstīja pētniece.

Zeltenes vārdu attīsta no latvju meitu dzeltenajām bizēm un zelta kā dārga un cēla metāla. Zeltenes tēls tiek konstruēts arī vizuāli.

„Zeltenītes” parādās, piemēram, uz „Mājas Viesa” mēnešraksta un pat īpašā „Saimnieču un zelteņu” kalendārā.

„Uz šiem žurnālu vākiem parādās gudrības dieviete un latviešu zeltenīte, kura pazemīgi uz viņu skatās. Te satiekas latviešu sievietes un gudrības motīvs, bet tajā pašā laikā viņa paliek šī tautumeita,” stāstīja Eglāja-Kristsone.

“Skaidrs, ka 19.gadsimta astoņdesmitajos – deviņdesmitajos gados parādās jauna tipa sievietes, kuras grib būt daudz neatkarīgākas, daudz vairāk izglītoties, nekā tikai meiteņu skolās. Un savā ziņā tas ir tāds kā apdraudējums vīriešu izveidotajai sabiedrībai. Un vīrieši sāk uzmodelēt „ideālo sievieti”. Tas, manuprāt, ir dabiski jebkurā laikmetā,”  sacīja pētniece.

Eva Eglāja-Kristsone šo „zelteņu” laikmetu 19. un 20.gadsimta mijas latviešu kultūrā pētījusi, rakstot par vīriešu konstruētajiem sieviešu tēliem tā laika literatūrā.

Šis pētījums ir daļa no nesen iznākušās kolektīvās monogrāfijas „Fin de siècle literārā kultūra Latvijā”. Tas ieinteresējis arī izstādes „Tautumeitas un tautudēli” veidotājus, jo, „tiek uzsvērts, ka zeltenei tomēr ir jāsaglabā tautastērps, ka ir ļoti jauki, ka latviešu sievietes ar pieticīgiem līdzekļiem iemācījušās ģērbties kā franču vai britu dāmas, tomēr tautastērps būtu jāpatur kā galvenais un ideālais apģērbs”.

“Manuprāt, tas atkal ļoti ienāk pirmās brīvvalsts laikā – tautumeitas kā ideālās sievietes tēls,”  atzina pētniece.

No kurienes nāk „tautumeita”? Tas ir arī jautājums, uz ko atbildi meklē pašlaik Mūkusalas mākslas salonā skatāmā izstāde „Tautumeitas un tautudēli”, kurā trešdien vakarā skanēs literatūrzinātnieces Evas Eglājas-Kristsones lekcija par „zeltenes” tēlu latviešu kultūrā.

Izstāde pēta, kā šo latviešu sievietes arhetipu apspēlē dažādu laikmetu mākslinieki – Džemma Skulme, Hilda Vīka, Maija Tabaka, Niklāvs Strunke, Ernests Kļaviņš un citi. Kuratore Diāna Barčevska uzsvēra, ka šis tēls latviešu mākslā un kultūrā joprojām ir aktuāls un laikmetīgs.

„Tautumeitas jau arī ir dažādas, tāpat kā sievietes, bet savā ziņā tas ir tāds sievietes dailes un gudrības simbols. Saprotu, ka tas skan diezgan banāli, bet tās ir tās pamatvērtības, bez kurām, es domāju, nevar iztikt. Katrā nācijā šādi arhetipi ir atrodami,” sacīja Barčevska.

“Mākslinieki, varbūt pat negribot un nedomājot, tomēr formulē nacionālo identitāti caur savu vizuālo mākslu. (..) Katrā ziņā man šis iznāca kā tāds antropoloģisks pētījums uz vizuālās mākslas bāzes,” atzina Barčevska.

Izstāde „Tautumeitas un tautudēli” Mūkusalas mākslas salonā būs apskatāma līdz 1.septembrim, bet literatūrzinātnieces Evas Eglājas-Kristsones lekcija tajā notiks 18.jūlijā sešos vakarā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti