Darbs pie filmas sešu gadu garumā bijis ļoti personisks, jo 50.gadu sākumā pēc čekas pavēles nošāva viņa tēvu. Tagad, raugoties uz augošo publikas un vēsturnieku interesi par Stūra māju, režisors saka - galvenais ir brīva un atbildīga pētniecība, jo arvien netrūkst cilvēku, kas ieinteresēti to nepieļaut.
Pēteris Krilovs nule kā atgriezies no Sanfrancisko, kur Hūvera institūta konferencē rādīta arī viņa jaunākā filma „Uz spēles Latvija”. Kādreizējai čekas mītnei Stūra mājai filmā ir būtiska loma. Čekisti 1951.gadā nošāva Krilova tēvu - Latvijas Centrālās padomes sakarnieku Osvaldu Bīleskalnu.
„Par laimi, es tur nekad netiku izsaukts, lai gan bija interese un arī kolēģi atzinās, ka ir par mani iztaujāti. Domāju, ka čeka labi zināja manu biogrāfiju,” čekistu interesi padomju gados atceras Krilovs.
Taču Stūra māju no iekšpuses viņš, par laimi, pirmoreiz redzēja vien filmēšanas laikā pirms vairākiem gadiem kopā ar vienu no filmas varoņiem - Ēriku Tomsonu, kurš čekas pagrabus piedzīvoja vēl 40.gadu beigās.
„Mēs tur iegājām laikā, kad šai mājai nebija nekādas popularitātes. Filmējot es pēkšņi sapratu: tā māja nevienam nav vajadzīga. Man pat tā kā palika bail - šo māju taču var kāda stihija vai ugunsgrēks izpostīt… Un es tā domāju: stulba, paradoksāla situācija - man, kuram pret to māju varētu būt ļoti konkrēti negatīva attieksme, jāuztraucas par to kā par Latvijas kultūras faktu! Tad es pat zvanīju diezgan ietekmīgiem cilvēkiem un teicu, ka vajadzētu uztraukties,” klāsta Krilovs.
Režisora jaunākajā filmā Stūra māja uzņemta iespaidīgā rakursā - no augšas, atklājot citkārt maz pamanāmo nama cietokšņa formu. Ilgi tā bijusi kā nepieejams cietoksnis, bet pašlaik būtu jāizmanto izdevība to atvērt - ne tikai kā ēku, bet kā Latvijas vēstures lappusi, par kuru vēl ir daudz nezināmā, uzskata Pēteris Krilovs:
„Kādu dienu mēs ar operatoru tur palikām filmēt un operators uz brīdi izgāja. Un es pēkšņi sapratu, ka visā tajā milzīgajā cietoksnī esmu viens pats. Negribu teikt, ka tā bija ļoti omulīga sajūta - gan zinot to, kas ar manu tēvu tur ir saistīts, gan ar tūkstošiem citu upuru. Emocionāli tas nebija patīkami. Bet nāca arī smiekli - še tev, vecīt, cik paradoksāli, tu tagad te klīsti pa to čekas māju… Bet klīstot es atradu tādas lietas, ko man uzreiz gribējās [izpētīt]. Piemēram, kases lodziņš un telpa ar seifu. Es izspēlēju situāciju: kāds saņem naudu. Par ko? Cik? (..) Tu padarīji kādu „labu” darbu priekš Stūra mājas, kā tev aprēķināja likmi. Tas taču viss ir šausmīgi interesanti! Tā jau ir tā konkrētā vēsture, kas būtu jāpēta!”
Tādēļ Krilova ieskatā Stūra mājas turpmākā izpēte nedrīkstētu būt kampaņveidīga, lai gan „Rīga 2014” iniciatīva to sākt esot apsveicama. Viņš ar gandarījumu secina, ka vēsturniekiem Stūra mājas izpētē iestājies „atkusnis”.
Čekas maisu pētīšana ir uzsākta, ir komisijas, kurām gan vēl nav piešķirta nauda… (..) Bet es domāju, ka Latvijas vēsturnieki būtu pelnījuši, ka viņiem dotu vairāk iespēju to visu pētīt, kamēr vēl var. Jo vēl taču ir cilvēki, kas to visu atceras un var izstāstīt. Drīz vairs nebūs,” brīdina Krilovs. Režisors gan neslēpj bažas, ka pie lemšanas par Stūra māju un čekas darbības izpēti var nonākt cilvēki, kuri savas reputācijas vārdā ieinteresēti atklāt pēc iespējas mazāk:
„Tas gan ir tas, kas mani ļoti uztrauc. Pati māja man pat varētu likties sekundāra problēma, lai gan, protams, tā ir jākurina, citādi tur viss sapelēs. Bet pirmais ir pētniecības brīvība un pētniecības atbildība.”
Savā filmā „Uz spēles Latvija” Pēteris Krilovs saka: ir daudz cilvēku, kas tā vien sēž un domā, kā totāli mainīt cilvēku domāšanu. Iespējams, Stūra mājas dzīvā vēsture un pētniecības darbs varētu būt zāles pret to.
Bet par to, kam turpmāk vajadzētu būt Stūra mājā, savas domas var izteikt arī aptaujā.
