Pērn bibliotēkas no krājumiem izslēdza teju četrus miljonus vienību

Pērn bibliotēkas no saviem krājumiem izslēdza teju četrus miljonus vienību. Šķīrās gan no grāmatām, žurnāliem un avīzēm, gan notīm, spēlēm un audiovizuālajiem materiāliem. Norakstīšanas iemesli ir dažādi, bet kārtību nosaka Ministru kabineta noteikumi. Kādas grāmatas bibliotēkas noraksta visbiežāk un kas notiek ar izslēgtajiem eksemplāriem?

Pērn bibliotēkas no krājumiem izslēdza teju četrus miljonus vienībuDārta Dindune/LR

    "Kurš gan mūsu laikos gribēs lasīt to daiļliteratūru par kolhoza dibināšanu un tā tālāk?" jautā Erna Ulasa, Feimaņu bibliotēkas vadītāja. Viņa stāsta, ka pērn norakstījusi 267 grāmatas, no tām tikai desmit novecojuša satura dēļ.

    "Lasa vēl gan dažādas grāmatas un visādas grāmatas, tāpēc ka mums ir dažādu tautību lasītājs. Nevisai sen vēl tika ņemta Dmitrija Nagiškina „Bonivura sirds”. No tās politikas, Engelsiem, Ļeņina ņēma vēl kaut kad, varbūt tur augstskolās vajadzēja, bet tagad man gandrīz viss ir norakstījies. Ja vajag, tad sarunā no citām bibliotēkām," norāda Ulasa. 

    Parasti visvairāk noraksta nolietotos eksemplārus un tikai dažus novecojušus izdevumus, kurus neviens nav meklējis vismaz desmit gadus. Biežāk no krājuma izslēdz nozaru literatūru, dažādus Padomju laiku izdevumus, kongresu materiālus, arī Ļeņina un Marksa, Engelsa darbus. Žurnāli, savukārt, pieejami trīs gadus. Pēc tam gan arī tie kopā ar par nederīgu atzītajām grāmatām nonāk makulatūrā. Feimaņu bibliotēka nevajadzīgo nodod vietējai pamatskolai, jo skolēni piedalās makulatūras vākšanas konkursos. Arī Ogres Centrālā bibliotēka makulatūrā ik gadu nodod vidēji divus tūkstošus izdevumu. Katru grāmatu gan rūpīgi izvērtē atsevišķi, stāsta Ogres bibliotēkas Informācijas resursu daļas vadītāja Janīna Metlāne.

    "Norakstīšana bibliotēkās ir tāda lieta, kas jādara, jo telpas ir tādas, kādas viņas ir. Plauktu ir tik, cik viņu ir, un ja mēs neatbrīvojamies no kaut kā, mēs nevaram kaut ko jaunu ielikt. Un, ja plaukti ir ļoti pieblīvēti, grūti gan bibliotekāram, gan lietotājam kaut ko labu ieraudzīt, ja nevar to grāmatu izvilkt," viņa atklāj.

    Visa gada garumā papildina norakstīšanai paredzēto grāmatu sarakstu. Procesu atvieglo elektroniskais katalogs, kurā var apskatīt, cik bieži grāmatu kāds ņēmis un kad tā pēdējo reizi lasīta. Arī Ogres bibliotēkā skaidro, ka visvairāk izslēdz nolietotās grāmatas:

    "Protams, ka lasītāji ir dažādi, lasa virtuvēs vai nesot samirkst kaut kur. Vai kafija izlīst un tad jau arī viņas ir tik nesmukas, ka cits lasītājs negribētu viņas lasīt."

    Bojātos darbus vispirms mēģina labot, taču cilvēki ir prasīgi un nemaz negrib lasīt nolietotus eksemplārus.

    "Ārzemēs ir pieņemts, ka vidēji tik grāmatas, cik šogad ir saņemts, tik arī norakstīs, lai būtu kā, kādreiz skaidroja, tāda caurule, pa kuru ienāk un arī iziet, lai būtu tāda plūsma. Jo mēs neesam glabātāji," norāda Metlāne.

    Retāk lasīto grāmatu glabātuve ir Latvijas Nacionālajai bibliotēkai, kas zina tikai cik, ne kādas grāmatas citas bibliotēkas ik gadu izslēdz, turpina LNB pārstāve Ilze Kļaviņa:

    "Mēs kā metodiskais centrs nejautājam, kas tās ir par grāmatām, kāpēc tieši tās grāmatas, jo katra bibliotēkas strādā pēc savas krājuma komplektēšanas politikas."

    Iespējams izslēgt citās bibliotēkās nepieejamu grāmatu, bet vajadzīgo eksemplāru var meklēt Nacionālās bibliotēkas krājumā.

    "Nacionālās bibliotēkas krājums tiek šeit uzkrāts mūžīgai glabāšanai. Tas arī atšķiras no publiskās bibliotēkas. Publiskā bibliotēka ir aktualitātei, šeit ir mūžīgā glabāšanā. Tad nu šeit viņam būtu jābūt, tam izdevumam," turpina Kļaviņa. 

    Ja nu bibliotēkas grāmatas gluži negrib nodot makulatūrā, var izveidot maz izmantotās literatūras krājumu vai nevajadzīgos materiālus piedāvāt citām Latvijas bibliotēkām. Šādu modeli atzinīgi vērtē arī literatūras zinātnieks, vēsturnieks un pētnieks Ilgonis Bērsons.

    "Dažkārt cilvēks vienkārši paskatās: „Ai, tā ir veca grāmata, kaut kāda veca skolas mācību grāmata!” Bet, piemēram, ir ļoti interesanti paskatīties, kādas bija mācību grāmatas Ulmaņlaikā, kādas bija pirms Ulmaņlaika mācību grāmatas. Piemēram, vēsture, tāda fizika, ķīmija, tādas grāmatas jau tik ļoti nemainās. Tādas grāmatas arī vajag taupīt un nedot prom," viņš uzskata. 

    Bērsons domā, ka jāglabā enciklopēdijas un dažādi pat reti pieprasīti darbi, jo tajos tomēr ir kādas vēstures liecības. Un nesenāk izdotās grāmatas ne vienmēr saturiski ir līdzvērtīgas jau novecojušajiem izdevumiem.

    "Vispār grāmatu skaits jāsaka, būtu pēc iespējas vairāk. Kaut gan tagad ir jauna tehnoloģija un ir cilvēki, kas gandrīz saka : „Fuj, es grāmatu nelasīšu, man ir citas iespējas.” Protams, ka ir! Bet, ej nu sazina, kas vēl notiek nākotnē ar tehnoloģiju. Un grāmata ir pierādījusi, ka viņu nevar iznīcināt, izņemot ugunsgrēku," pauž Bērsons.

    Šobrīd Latvijas bibliotēkās atrodami vairāk kā 73 miljoni dažādu izdevumu. Pērn gan jauniegūtās vienības bija pat par diviem miljoniem mazāk nekā no krājuma izņemtie darbi.

    Kļūda rakstā?

    Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

    Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

    Saistītie raksti
    Kultūrtelpa
    Kultūra
    Jaunākie
    Interesanti