Performances festivāla «Starptelpa» dienasgrāmata: Performētāja darbdiena

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 5 gadiem.

Uz pirmā Rīgas Performances festivāla ceturto dienu atskatās tā dalībniece, performances māksliniece Agnese Krivade.

Vakar man sanāca pilna performētāja darbadiena: septiņas stundas meistarklasē ar performances mākslinieci Larisu Bauģi (Baltkrievija/Holande), pusdienlaikā stundu mēģinājums ar Labo Dāmu (gatavojamies U-2/TU-2 sestdien plkst. 18.00 “Starptelpā”), tad vēl pavadīju laiku viena pati uzstāšanās telpā un vērojot realitāti – "Olimpijas" “Čili picā” dzirdēju Enrikes Iglesiasa dziesmu “Escape” un apsvēru, vai nevēlos to nodziedāt uzstāšanās laikā. Ilgi gāju pār Daugavu, ēdu saldējumu, rakstīju piezīmes, domāju par savām šīsvasaras performancēm.

Man jau divus gadus patīk teikt, ka esmu performances māksliniece, jo tad viss, ko es daru, skaitās darbs. Un kur nevar kļūdīties, jo katra kļūda kļūst par šī procesa daļu. Performance man ir brīvības telpa, kurā nav jāidentificējas ne ar vienu tehniku, vienlaikus nevienu no tām neizslēdzot. Vieta, kur es jūtos droši, ka netiks idealizēta neviena no formām, piemēram, “laba valoda” vai “izstrādāta loma”, bet kur man neaizliedz vingrināt formas, kuras mani pašlaik interesē, tostarp strādāt Eiropas Parlamentā vai rakstīt dzeju. Kur galvenais, tāpat kā dzīvē, ir uzticēties savam procesam, telpā izvietotajiem elementiem un notiekošajai kustībai.

Kāda ir atšķirība starp performēšanu un dzīvošanu? Tas ir pirmais vakardienas jautājums,  kurā mani ieveda Larisas meistarklases pirmais uzdevums – 30 minūtes nekustīgas stāvēšanas tumšā studijā un vērojot to, kas kustas manī.

Tagad milzīgs nogurums vēl no rīta.

Larisai viņas “Melnās aitas nemelo” meistarklasēs patīk strādāt ar augstu enerģijas līmeni un mudināt šķērsot robežas. Augstas enerģijas apstākļi mani mulsina – vienmēr attopos nedaudz nodarījusi pāri savam ķermenim. Tāpat kā diskotēkās, kur tavs ķermenis kļūst par mūzikas nesēju. Savukārt vērot savas robežas vienmēr ir interesanti. Nezinu pat, vai drīkstēja teikt, bet viena no performances praksēm bija striptīzs.

Es kaut kā nebiju interesējusies par striptīzu, bet tā izrādījās ļoti iedvesmojoša prakse. Man bija interesantāk to vērot, nekā darīt, jo izģērbšanās laikā es vēl nebiju izdomājusi, ko nozīmē izģērbties. Varbūt Somijas saunu ietekmē (augustā tur atgriezīšos, lai otro gadu studētu deju un somatiku) kails ķermenis man šķiet neitrāls, nevis izģērbts. Laikam tas, kas veido striptīzu, ir ceļš – process. Šis ceļš popkultūrā, protams, arī ir ļoti trivializēts; “seksīgās kustības” forma drīzāk iet apģērbjoša, nevis atsedzoša.

Par atsedzošu es drīzāk sauktu vienas dalībnieces satraukto pirkstu mokoši ilgo mēģinājumu attaisīt krūštura sprādzīti. Kāpēc tas bija tik spēcīgi un aizkustinoši? Tāpēc, ka performanci nevar “mēģināt”, to var vienīgi praktizēt. Par galvenajiem pavērsiena punktiem kļūst nejaušības. Pārsvītroju kladē jautājumu “Ko nozīmē būt kailam?” un tā vietā uzrakstīju – “Ko es zinu par būšanu kailam?”. Es joprojām nezinu, kāds ir mans īstais striptīzs. Ko man vajadzēja novilkt, lai izģērbtos.

Mierīgi varu iedomāties situāciju, kurā atvērt vienu aci būtu maksimāls striptīzs.

Manis pašas performances visbiežāk ir nodarbības vai procesi, tāpēc es nenormāli priecājos pavadīt veselu dienu “performances praksē”. Man joprojām ne īpaši patīk būt uz skatuves, un mīļākā performances mākslas sastāvdaļa ir performances prakse, šīs mākslas radošais process. Iesaku visiem izmēģināt.

Tas ir process, kurā nav melnā darba / slavas mirkļa dualitātes. Viss ir vienlīdz svarīgs un vienlīdz nenozīmīgs. Es neiebildīšu, ja kāds man teiks, ka ar performanci ir interesantāk nodarboties, nekā to vērot. Es kļuvu par pateicīgu performances skatītāju tikai tad, kad pati sāku ar to nodarboties. Ir jāzina, kā skatīties, lai varētu saņemt to, ko tā var sniegt.

Larisa teica, ka, viņasprāt, performance ir radikāla, margināla mākslas forma. Es domāju, ka tāda ir arī dzeja.  Tomēr atšķirībā no dzejas, kur valoda tiek pielūgta tādā līmenī, ka to jauc ar pašu realitāti, performance ir antiamatnieciska; jebkāda mešanās formā var tikt uzskatīta par neizdošanos. Performancē būtiskākais ir iesācēja prāts un neslēpšanās aiz formas, vienlaikus neizslēdzot nevienu no tām.

Par neizdošanos savā performancē es uzskatu darīt kaut ko tādu, kas mani pašu neinteresē. Teikt vārdus bez klātbūtnes. Veikt kustību, imitējot kaut ko jau redzētu. Neizdošanās ir bēgt no sava prāta, no sava ķermeņa, no otra cilvēka acīm. Varbūt to var attiecināt arī uz dzīvi. Mēs esam pieraduši par neizdošanos uzskatīt kaut ko pavisam citu, tāpēc šī teritorija un šī doma ir tik satraucoša un interesanta.

Performances ar Labo Dāmu mēģinājumu procesā – izrāde jau 16.jūnijā – joprojām improvizējam un vienkārši runājamies. Es ik pa laikam jūtu sevī vēlmi teikt vārdus, kas radītu struktūru, bet ir bail nogalināt procesu un sākt kaut ko “mēģināt”.

Es zinu, ka pilnīgi viss, ko mēs darām, vienkārši veido mūs pašus, un ka performance – atkal citēju Larisu – jebkurā gadījumā ir pietiekami ar to, kas tu esi.

Tevī jau ir viss materiāls.

Interesanti arī sevi vērot, kas notiek, ja nemetos kontrolēt – mans iecienītākais klātneesamības veids. Varbūt atvērsies durvis uz vēl interesantāku nezināšanu. Es vakar viņam jautāju, par ko tieši ir mūsu performance. Teicu, ka, manuprāt, tas viss ir par sazināšanos. Viņš teica – “Es to redzu kā tādu atklāšanas rituālu, ko mēs veicam kopā ar visiem pārējiem cerībā, ka mēs kaut ko sapratīsim vairāk nekā pirms tam. Mēs visi nostājamies pie bezdibeņa malas un skatāmies iekšā kādu brīdi, un tad tas, ko katrs tur redz, tad arī paliek katram pašam.”

Es domāju, ka taisnība atnāks  performances brīdī, kaut kur mūsu visu kopīgajā prātā, kas būs izveidojies pie telpas griestiem.

Tiekamies drīz.

Agnese

 

  

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti