Performances festivāla «Starptelpa» dienasgrāmata: ļaut ķermenim runāt, jo tas zina

Pirmdien, 11. jūnijā, sācies pirmais Rīgas Performances festivāls. Visu festivāla norises laiku LSM.lv piedāvās ekskluzīvu festivāla dienasgrāmatu. Uz pirmdienas notikumiem atskatās festivāla dalībniece Anna Vilāne.

Ar horeogrāfes FRAUKES (Caroline Lundblad) meistarklasi sākas pirmais Rīgas performances festivāls “Starptelpa”. FRAUKE ir specializējusies buto un performances mākslā un viņas performances ir laikmetīgās mākslas un laikmetīgās horeogrāfijas iedvesmotas, tāpēc izraisa īpašu interesi.

Par meistarklases norises vietu izvēlēts pieaugušo neformālās izglītības un mākslinieku rezidenču centrs “MĀ telpa” Miera ielā. Tai paredzētas trīs stundas, kas sadalītas vairākās daļās – nelielā ievadā mākslinieces līdzšinējā darbībā, praktiskā buto pieredzēšanā pilsētvidē un padziļinātākā buto pamatu un ķermeņa kustību kvalitāšu izpētē iekštelpās, kas noslēdzas savdabīgā butō reivā/performancē.

FRAUKE stāsta, ka katras performances veidošana sākas ar izvēlēta vārda izpēti, piemēram, “čūska”, “okeāns”, “vilks”… Kas tas ir? Kas veido šo vārdu un ko par to zinām? Un tad – kā tas atsaucas ķermenī? Kā tas garšo, kā kustas? Kā to izjūtu es?

Aizdomājos, kā čūska nomet savu ādu, kā viļņojas okeāns miglā un ko slēpj tā dziļums, cik ilgi vilkam jāklīst pa mežiem, lai sastaptu sev līdzīgu? Kad viena vārda satvars un dziļums izpētīts, māksliniece pievēršas nākošajam vārdam, šādi ikreiz iepazīstot kādu citu savas būtnes šķautni un apliecinot, ka viss šajā pasaulē ir savstarpēji vienots, līdzīgas īpašības glabājošs.

Te jāpiemin, ka 16.jūnijā Rīgas Performanču festivāla ietvaros RISEBAS Arhitektūras un mediju centrā H2O 6 pirmizrādi piedzīvos FRAUKES izpētes ceļš vārdam “okeāns” (japāniski – “umi”).

Runas ir īsas, un pavisam drīz dodamies ārā pilsētvidē, lai piedzīvotu buto uz savas ādas. Tiek dota neliela instrukcija par buto gaitas pamatelementiem – smaguma centrs mazliet novirzīts un leju, samazinot risku sāpīgi krist, gurni it kā iekārti saitītē un neredzama spēka vilkti uz priekšu vai atpakaļ, rokas brīvas, pēdas pārvietojoties pietuvinātas zemei, skatiens vērsts taisni uz priekšu. Aiziet! No “MĀ telpas” pagalma, garāmgājēju jautājošo skatienu pavadītas, uz Miera ielas izritinās divas cilvēku kolonnas. Te lēnāk, te ātrāk, te uz priekšu, te atmuguriski ejot, gājiens nonāk Piena kvartālā un noslēdzas nelielā, koku ieskautā pagalmā.

Tiekam sadalīti pāros. Vienam no pāra tiek aizsietas acis un dota norāde atslābināties un ļauties notiekošajam, savukārt otram jākļūst par vadītāju. Uzdevumam paredzēti vairāki līmeņi. Sākumā partneris tur manas plaukstas un, pats ejot atmuguriski, ved mani uz priekšu – pārvietojamies pa iedalīto telpu, riņķojam, pietuvojamies kokiem, mijam ceļus ar citiem pāriem. Tad partneris nostājas man aiz muguras, satver manu apģērbu gurnu līmenī un, velkot aiz viena punkta, ved mani atmuguriski. Šis ir izaicinošāk, jo vairs nav arī roku, pie kurām pieturēties. Vienā brīdī pārņem sajūta, ka esmu ūdenī, jo pat neliels otra izdarīts vilciens viegli sagriež mani par 180 grādiem. Izbaudu itin kā atvieglināta svara stāvokli, kurā nepieciešama daudz mazāka piepūle, lai pārvietotos, turklāt ir viegli atslābināties, nedomāt un sekot.

Visapkārt esoša ūdens vai kādas sabiezinātas vielas klātbūtnes sajūta neatstājas arī vēlāk.

Trešajā uzdevuma daļā tiek atkārtots līdzīgs scenārijs, vien partneris vairs otru nevada un šoreiz sargā no bīstamām situācijām attālināti. Gājējiem tiek dota iespēja ar aizsietām acīm iet pretī nezināmajam, paļaujoties uz savu ķermeni un intuitīvo zinību.

Sākumā mēģinu ieklausīties apkārtējo radītajās skaņās un pēc soļu čaboņas zālē nojaust, kur gaidāma saskriešanās. Bet tad, iespējams, lēnās gaitas rosinātā meditatīvā stāvokļa un blakus esošā sargātāja dēļ, notiek kāds iekšējs klikšķis un nolemju vairs nekoncentrēties uz izvairīšanos no sadursmes un prāta veidotām drošajām trajektorijām, bet ļaut pēdām mani nest, sekojot kādai neredzamai aukliņai, kas velk manus gurnus uz priekšu, putnu balsīm virs galvas un vienkārši baudīt.

Pēc šī vingrinājuma ķermenis atrodas “mazliet virs zemes” stāvoklī, prāts ir kļuvis lēns un miermīlīgs un iekšējā sajūta – pilna paļāvības.

Atgriežamies “MĀ telpā”, lai izmēģinātu ekspresīvās un izaicinošās buto sejas vaibstu “maskas”: ļaunais bērns, drāniņa, kas tiek izgriezta, gumijas seja, velnenes maska ar ragiem un citas, kā arī turpinātu iepazīt ļaušanos ķermeņa instinktīvajām kustībām. Virzīties, virzīties arvien ātrāk, slīdēt caur telpu, līdz gandrīz vai skrienam, tad strauji apstāties, sastingt, bet saglabāt sevī kustības intensitāti, turpināt kustību iekšēji, vērot, kā auļo asinis, kā elpa caurskrien augumu, kā pēdas grib dzīties tālāk. Bet palikt mierā. Saglabāt sevī šo intensitātes spēku.

Noslēgumā tiekam sadalīti divās daļās. Vienai kā kustības kvalitāte tiek piešķirta tumsa – ķermenim jākļūst par visapkārt esošās tumsas sūkli, kas lēni laužas cauri melnajam Visumam, to it kā apēdot, iesūcot sevī. Savukārt otrai daļai jāiejūtas gaismas tēlā, piepildot savu ķermeni ar milzīgu spēcīgas gaismas lodi, kas caur muti, acīm, ausīm utt. laužas brīvībā.

Liela daļa šīs dienas uzdevumu ir par to, kā atlaist prāta kontroli un sekot savam ķermenim, paļauties uz to. FRAUKE ar gluži šamanisku spēku te pavelk, te sazemē, te atslābina, te izgaisina, dažkārt vien ar elpu, ar vieglu mājienu. Cilvēku ķermeņi tiek it kā kādas vieglas, bet varenas plūsmas apņemti, skatiens kļūst visaptverošs un tomēr redz arī sevi, savas iekšējās dzīles un tēlu ainavu. Laiks kļūst lēns un rāms, griežas zemeslodes, nozib kolibri spārni, snieg sniegs un saulē sacietē sveķi. Pasaule plūst mums cauri.

Otrdien, 12.jūnijā, gaidāms FRAUKES meistarklašu noslēgums, bet 11.jūnija īsais rezumē: ļaut ķermenim runāt, jo tas zina.

0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālajiem profiliem
Kultūrtelpa
Kultūra
Jaunākie
Populārākie
Interesanti