Performances festivāla «Starptelpa» dienasgrāmata: kaut kā tā savēlētā laime bija jāatbrīvo

Par pirmā Rīgas Performances festivāla piekto dienu un tajā piedzīvotajiem pārsteigumiem stāsta tā apmeklētājs Helmuts Caune, video autors - Artūrs Aizikovičs.

Gan tāpēc, ka dzīvoju centrā, gan tāpēc, ka performances māksla un ar to saistītie pasākumi ikdienā noteikti neieņem manu domu centrālākos apgabalus, šaubos, vai 15. jūnija vakarā būtu saņēmies aizdoties uz Durbes ielas nekurieni, lai vērotu performances festivāla “Starptelpa” atklāšanu, ja vien mani nesaistītu pazīšanās dalībnieku sastāvā. 

Norises vietu par “nekurieni” nodēvēju ne jau ģeogrāfiskā novietojuma, cik pašas vietas iespaida dēļ:

Ķīpsalas un Āgenskalna namu siluetu ieskauts, pļavainais zemes strēķis gar Zunda kanālu šķiet mazliet ne šurp, ne turp – tāda kā starptelpa, ja drīkst teikt.

Vakara saulē stāvot pie RISEBAs un malkojot dzērienu, biju pārsteigts, cik citādi no šīs pozīcijas izskatās ierastie Rīgas panorāmas atskaites punkti un to savstarpējais mērogs. Saprotu, ka šīs augstskolas ēkas ar daudzajām zālēm ir ļoti piemērotas šādam festivālam, tomēr rodas iespaids, ka norises vietas izvēlē faktors bijis arī specifiskā sajūta, kas rodas tieši šajā pilsētas punktā.

Nākamais pārsteigums bija festivāla atklāšanas performance “Lāčuvīrs” Simonas Orinskas vadītās performanču grupas “Ideagnōsis” izpildījumā pārpildītas zāles priekšā. Lai vai cik grūti – un nevajadzīgi – būtu definēt performances jēdzienu, šķiet skaidrs, ka tam jābūt kam atšķirīgam no izrādes. 

“Lāčuvīrs”, lai arī neapšaubāmi performance, iemiesoja sevī izrādes kvalitātes: gan acīmredzamā mēģinājumos ieguldītā darba ziņā, gan visnotaļ niansēta horeogrāfētajā un plānotajā saspēlē starp grupas dalībniekiem un muzikālo pavadījumu, gan priekšnesuma “production value” ziņā. Astoņas dāmas un viens kungs stundas garumā izspēlēja mūžīgo cīņu starp kosmiskajiem maskulīnajiem un feminīnajiem spēkiem, kura krustojas ar jaunas dzīvības radīšanas un vispārējās destruktīvās dziņas plakni. 

Šī bija otrā reize, kad vēroju buto dejas priekšnesumu klātienē, un jau atkal mani līdz kaulam pārsteidza tas, cik lielā mērā šī dejas tehnika spēj atņemt performances dalībniekiem – individuālām personībām – jelkādas cilvēcības iezīmes un pilnībā instrumentalizēt viņu ķermeņus, būtībā liekot tiem pārtapt par māla pikučiem, ar ko iespējams iesākt jebko. Noteikti jāuzteic arī apburošais tradicionālo instrumentu un balss uzmantojums norvēģu mūziķa Torgeira Vasvika izpildījumā.

Visbeidzot, trešais pārsteigums: stundas četras ilgusī Andas Lāces performance “Daudz laimes”.

Fonā uz projektora strauji ritot pašas mākslinieces dzīvei personīgā datora attēlu mapju formā,

Lāce vairāku stundu garumā lēni un rūpīgi no ietinamā papīra izpako kaudzi ar traukiem: šķīvjiem, glāzēm, deserta trauciņiem, vāzēm, bļodām, karafēm, krūzītēm, tasītēm un apakštasītēm, šķīvīšiem, kausiem. Stikls, māls, porcelāns – visdažādākie komplekti, kam līdzīgi aiz stikla vitrīnām svētku gadījumiem nolikti stāv ikvienā Latvijas mājsaimniecībā. Nekur nesteidzoties, māksliniece aizvada savas stundas, pa vienam, pa dažiem nesot traukus un kraujot tos uz pusotru metru augsta līdzsvara baļķa.

Ātri vien kļūst skaidrs, ka vietas uz baļķa ir daudz, daudz mazāk nekā trauku – tāpat kā dzīvē mēdz nepietikt vietas visos svētkos novēlētajai laimei. Trauku kaudzītes un tornīši aug un aug, paralēli augot spriedzei auditorijā.

Tornīšiem kļūstot arvien nestabilākiem, daži trauki palaikam nokrīt un saplīst,

tomēr lielākoties māksliniece darbojas uzmanīgi un precīzi. Tuvojoties pusnaktij, lielais darbs beidzot ir pabeigts: viss ir sabalansēts uz baļķa, un māksliniece pamet skatuvi. 

Klusums un aizturēta elpa: vai tiešām tas bija viss? No vienas puses, it kā pietrūkst kulminācijas: ja performancē tiek izmantoti trauki, skaidrs taču, ka tiem beigās jāplīst! No otras puses, auditorija ir atvieglota: pa šīm stundām apgleznotās glāzes un māla bļodas ir teju vai iemīlētas. Bet, protams, protams, ka ne: pēc īsa brīža māksliniece atgriežas uz skatuves ar slotu, pati kāpj uz baļķa un ar vieglu smīnu sejā lēnām, kā rotaļādamās trauš trauku čupas zemē, kur tās līksmi šķīst sīkākajās drumslās. Jo trauki plīst uz laimi, un tā savēlētā laime taču kaut kad bija jāatbrīvo.

Kultūrtelpa
Kultūra
Jaunākie
Interesanti