Festivāla pieredze sākas ar Lindas Boļšakovas maģisko dārzu performancē ar nosaukumu “Angiosperm”, kas tulkojumā no angļu valodas nozīmē “segsēkļi” – daudzveidīgākā un organizētākā augu grupa ar vislielāko augu skaitu uz šīs planētas.
Dārzs patiesībā ir instalācija uz zaļā ekrāna fona, visapkārt dzirdamas dabas skaņas, tās papildina Sabīnes Moores augu sintezētās skaņas.
Performance ir vārda tiešākajā nozīmē skaista, burvīga un suģestējoša. Linda atgādina trauslu, pašpietiekamu būtni ne no šīs pasaules. Performance ir arī tehniski komplicēta, tomēr tajā jaušama intimitāte un cilvēcisks kontakts, jo māksliniece ik pa laikam iznāk no šīs konstruētās pasaules, lai dotos pie kāda no skatītājiem un aiznestu kādu dabas elementu. Es saņemu ziedlapu ar putekšņiem.
Pēc tam dodos uz poļu mākslinieces Agņeškas Karašas (Agnieszka Karasch) performanci “Binding / Scattering / Gathering” (Sasiets / Izkaisīts / Apkopots), kurā viņa sadarbojas ar vietējo mākslinieci Lauru Šternu. Šī ir performance, kurā tiek pētītas varas un kontroles robežas caur spēku un agresiju, kas tiek atstāta uz liela papīra laukuma uz zāles grīdas.
Abas mākslinieces zīmē ar ogli uz papīra, atrodoties dažādās pozīcijās un izpildot dažādas kustības. Tomēr ir jaušama spēku nevienlīdzība, jo Agņeška ir tā, kas diktē, kas Laurai jādara.
Abas ir sasietas ar gumijas lentu; tā ik pa laikam ir tik spēcīgi nospriegota, ka, šķiet, tūlīt pārtrūks. Pēc performances ir skaists artefakts – kopēji radītais milzīgais zīmējums uz zāles grīdas, abas mākslinieces ir viscaur noklātas ar ogļu putekļiem un sviedriem, taču ir gandarītas un priecīgas.
Laura Šterna pēc kolaboratīvās performances aicina skatītājus arī uz savu spēcīgo solodarbu “Gender Bender” (Nenoteiktā dzimte). Uz lielā ekrāna dinamiski mainās teksts “boy”, “girl”, kā arī fragmenti no iepriekš piedzīvotām sarunām, piemēram, “Vai tu esi puika?”, “Nebaksti puisīti ar ratiņiem!” u.tml.. No sākuma māksliniece ietērpj savu androgīno ķermeni puiciskā apģērbā – šortos un T-kreklā, taču pēc tam izģērbjas un sportisko apakšveļu nomaina pret sievišķīgu. Tad seko dažādi “sievišķības rituāli” – tiek noskūts apmatojums no kājām, veikta vaksācija, kurā tiek iesaistīti arī skatītāji, piemeklēti gari auskari, uzvilkta kleita un augstpapēžu kurpes. Ik pa brīdim māksliniece aplūko sevi spogulī un raugās uz mainīgo tekstu “boy”, “girl”, it kā ekrāns varētu pateikt priekšā, kādiem dzimtes stereotipiem viņai vajadzētu atbilst. Performance savā vienkāršībā spēcīgi saviļņo, tās izskaņā daži skatītāji neslēpj asaras.
Nākamā performances māksliniece ir Larysa Bauge, kura darbā “Beatbeet” izmanto 40 kilogramus rīvētu biešu. Tās iepildītas vakuumā vairākos plastmasas maisiņos. Māksliniece tērpusies askētiski – baltā kreklā, melnos svārkos un melnās augstpapēžu kurpēs.
Performancē jau no paša sākuma jaušamas dusmas – māksliniece saplēš vienu no maisiem, uzliek to sev galvā, biešu sula un saturs gāžas pāri, baltais krekls kļūst tumši sarkans...
Pēc tam māksliniece uzkāpj uz galda un dusmīgi soļo augstpapēžu kurpēs pāri biešu maisiem, tie plīst, šļakstās uz visām pusēm, skatītāji uzmanīgi atkāpjas. Zāle piepildās ar vārītu biešu smaržu... Visbeidzot Larysa norauj sarkani balto kreklu, ietin sevi sarkani baltajā audumā, kas noklāts uz galda, un pamet zāli. Šajā performancē jaušama mākslinieces vēlme izpētīt bietes kā substanci un materiālu, kā arī reflektēt par savu baltkrievu identitāti, kur bietes simbolizē nacionālo ēdienu – boršču.
Vakars noslēdzas ar Iritas Tīlanes-Pakalniņas orākula sesiju, kurā ikviens skatītājs var kļūt par performances dalībnieku un sajusties īpašs. Kopā ar mākslinieci katram ir iespēja ielūkoties savā nākotnē, kur ornamenti veido vienreizēju simbolu. Tā ir atbilde uz svarīgu jautājumu, ko katrs sev klusībā uzdod seansa laikā, un pēc tam redzamo atbildi ornamenta veidā interpretē simboliskā līmenī. Man prieks, ka mans ornaments atgādina īkšķi uz augšu – viss būs kārtībā!
