Performances festivāla dienasgrāmata: skatītājs nekad nezina, vai tā ir performance

Rīgas performances festivāla "Starptelpa" sesto dienu apraksta skatītājs, teātra zinātnes maģistrants Linards Āboltiņš, video autors - Artūrs Aizikovičs.

Pirms festivāla dienas notikumu sākuma, esot mājās un malkojot kafiju, pārskatīju visas 16. jūnijā paredzētās performances, jo vēlējos sīkāk saprast vakarā paredzēto maršrutu (vairākas performances notiek vairākās telpās paralēli), taču drīzumā, saprotot, ka nek tā īsti nesaprotu, nolēmu ļauties intuīcijai un, esot tur, doties kur acis rāda. Esmu gan vairākkārt skatījies, gan arī vienreiz piedalījies performancē, taču

“atkost” to līdz galam nav izdevies, tādēļ liku lielas cerības uz šī festivāla spēju salikt punktus uz “i”. 

Jau ienākot pasākuma norises vietā, Durbes ielas RISEBAS Arhitektūras un mediju centrā, nākas nožēlot, ka esmu ieradies viens, jo pirmā, Lauras Feldbergas performance “Savienotie” jau gaida savus skatītājus – dalībniekus. Māksliniece piedāvā ikvienam interesantam, ņemot līdzi kādu kompanjonu, katram uzvilkt baltus kreklus vai baltus cimdus, kas savā starpā, ar nelielu atstatumu, ir paralēli savienoti, sašūti ar neskaitāmiem dzijas pavedieniem. Tā ir lieliska iespēja uz mirkli sajusties gluži kā marionetei, un pašam tādai būt, jo katra kustība ir atkarīga ne tikai no tevis, bet arī no cilvēka, kas ir uzvilcis otru kreklu. 

Pagalmā varēja vērot trīs stundas notiekošo performanci “DUO”, kur divi mākslinieki no Norvēģijas, izmantojot vairākus priekšmetus, koka irbulīšus, gumiju, koku un dažādas formas akmeņus un lielas akmens ripas, pētīja un aplūkoja organisku un neorganisku materiālu mijiedarbību. Līdz galam nesapratu.

Saprotot, ka no visa piedāvātā vakarā pasākumu klāsta, diemžēl neredzēšu visu, sāku rūpīgi izsvērt, kas no piedāvātajiem nelielajiem aprakstiem festivāla programmā mani uzrunātu visvairāk. Izvēlos doties uz Gundegas Evelones kulinārijas šovu, kur skatītājus lielas video zāles centrā sagaida neliela virtuvīte.

Drīz ierodas pati māksliniece, kura pati spēlē gan kulinārijas šova vadītājas lomu, gan amizantu, kariķētu šova dalībnieci – māti, kas pēdējā laikā spēj rūpēties tikai par bērniem, domāt par mākslu un organisko pārtiku.

Jautra džingla pavadījumā, turpat uz vietas mainoties šova vadītājas un dalībnieces lomām, Evelone kā uz paplātes uzliek populārākos mītus, stereotipus un klišejas par šāda veida TV šoviem, kas ļoti smīdina publiku. Tiek gatavoti trīs dažādi, ekskluzīvi, ekoloģiski, bioloģiski un organiski ēdieni. Ēdienu gatavošanas laikā Evelone paspēj savas rokas un kājas līdz ceļgaliem ieziest medū, iepilināt deguna pilienus, pēcāk tos ar sajaucot ar siekalām iespļaut tikko gatavotajā ēdienā.

Pēc šīs, nepilnu 20 minūšu ilgās performances, turpat sākās Elizabetas Lāces performance “Clean Up or Die”, kur, skanot amerikāņu dziedātājas, komponistes Bejonsē kompozīcijām, tērpusies kā apkopēja, Lāce slauka un mazgā grīdu. Pēc šīs performances

es jau sāku kļūt uzmanīgāks un piesardzīgāks, jo sāku saprast, ka jebkas, pilnīgi jebkas, kas atrodas šajās telpās un ārpus tām, var būt performance.

Skatītājs nekad nezina, vai tā ir performance.

Pēc šīm performancēm devos uz Agneses Krivades eksperimentālās deju mūzikas mākslinieka, aktiera Labais Dāma performanci “U-2 / TU-2”, kas reflektēja par mūsdienu dažādajām profesijām, to jēgu un nozīmi. Tās laikā bija iespējams klausīties eksperimentālo mūziku un vērot sava veida gaismas šovu (gar sienām atradās vairākas lampas, kuras performances dalībnieki ieslēdza un izslēdza, savā veidā komunicējot ar šīs gaismas palīdzību).

Lielākās pārdomas manī raisīja vakara centrālais notikums, kas bija zviedru mākslinieces FRAUKES laikmetīgās dejas un japāņu buto mākslas izrāde – performance. Skatītāji tiek ievesti tumšā angārā un sasēdināti gluži kā parastā dramatiskā teātra izrādē.

FRAUKE, nogrimēta gluži kā japāņu geiša, gaišā tērpā, ar baltu, kuplu apmetni un dažādiem zelta elementiem apģērbā,

sniedz jau minēto laikmetīgās dejas un buto mākslas priekšnesumu, kuru patīkami papildina noskaņu raisoša mūzika un dažādas gaismu projekcijas, kas seko līdzi viņas izdejotajām kustībām. Performancei noslēdzoties, skatītāji aplaudē un dodas ārā no angāra, kur ārpusē uz paaugstinājuma sastingusi stāv FRAUKE. 

Pēc šīs izrādes-performances ilgi domāju, kādēļ gan pie mums ko tamlīdzīgu ļoti reti var vērot Latvijas profesionālajos teātros, un pie konsekventas atbildes netiku. Pieļauju, ka skatītāji ir pieraduši pie izrādes ar zināma mēra ritmu, kur ir kāpinājums un kritums, taču šis buto teātra ritms ir monotons, kā rezultātā pēc laika pazūd uzmanība un tiek pievērtas acis un snausts. Taču spītīgi uzskatu, ka sevi ir jāpieradina pie dažādiem skatuviskajiem risinājumiem un

ir muļķīgi par teātri saukt tikai dramatiskā teātra izrādes,

tādēļ ļoti, ļoti ceru biežāk redzēt līdzīgas izrādes – performances kā šī.

Nelielā apskata kopsavilkumā jāsecina, ka, atrodoties performances festivāla norises vietā, tā apmeklētājs nekad un nevienā brīdī nevar zināt, vai gadījumā tikko redzētais nebija performance. Šīs robežas starp kultūras, mākslas vai sociālo performanci ir izplūdušas. Ir pat grūti tā īsti definēt performanci, jo pasākumā varam vērot gan muzikālos, gan dejas, gan hepeninga elementus.
 

Kultūrtelpa
Kultūra
Jaunākie
Interesanti