Performances festivāla dienasgrāmata: Maskava asarām tic

Uz Starptautiskā performances festivāla “Starptelpa” trešo dienu atskatās Latvijas Kultūras akadēmijas teātra režijas students Linards Āboltiņš, performanci fotogrāfijās dokumentējis Dāvis Valbaks. Paralēli notika Tīnas Luīzas Kortermandas (Dānija) meistarklases, kuru fotostāstu sarūpējusi Līva Kalniņa.

Trešdienas 13. jūnija nakti es pavadīju, apmeklējot Kalnciema kvartālā latviešu mākslinieces, fotogrāfes Annas Maskavas pašportretu izstādi-performanci “Mørketid”. Mørketid tulkojumā nozīmē “Polārā nakts”, tādēļ vēl jo aizraujošāk šķiet izvēlētais performances sākuma laiks plkst. 23.23.

Netipiskais performances sākuma laiks jau mudina rūpīgāk tam sekot līdzi, kas ir ļoti liels bonuss, jo kavētājus nemana. Apmeklētāji pulcējas uz jumta virs Kalnciema kvartāla galerijas, un drīz vien izstādes kuratore Laine Kristberga mūs iepazīstina ar performances aplūkošanas noteikumiem, jo to varēs apmeklēt tikai grupās pa pieciem cilvēkiem.

Kamēr mēs (ierados kopā vēl ar diviem draugiem) gaidām savu kārtu, lai dotos uz performanci, pulcēšanas vietā virs galerijas publiku izklaidē trīs elegantas un klusējošas dāmas, kuras dažādu krāsu kostīmos vicinās ar vēdekļiem un, izmantojot ķermeņa valodu, mēģina komunicēt ar performances apmeklētājiem.

Šīs dāmas nav atpazīstamas. To kostīmi nedaudz līdzinās tai sarkanajai kleitai ar pieskaņoto masku, kādā amerikāņu mūziķe un aktrise Lēdija Gaga 2009. gadā ieradās uz MTV video mūzikas balvu pasniegšanas ceremoniju. Dažiem kontakts ar šīm dāmām izvēršas pat ļoti labs, viņas samīļo bērnus, ļaujas kontaktimprovizācijām un brīžam pat labprātīgi pozē fotogrāfiem.

Jāatzīmē, ka vispatīkamākais visās līdz šim apmeklētajās performances festivāla aktivitātēs ir jūtama atvērta gaisotne. Priecē, ka gan pasākuma apmeklētāji, gan organizatori mijiedarbojas un savstarpēji komunicē.

Tas atbrīvo, jo performances festivālu pilnvērtīgi var izbaudīt ļaujoties visam piedāvātajam, jebkādus normatīvus atstājot savu māju tumšākajā stūrī.

Drīz vien sagaidām savu kārtu, lai dotos baudīt performanci un izstādi. Mirkli pirms ieejas izstādes telpā iepazīstos ar Lielbritānijā dzīvojošo somu mākslinieci Annu Vauhkonenu, kuras performanci “(S)export” varēs vēros 14. jūnijā, plkst. 18.00 RISEBA Arhitektūras un mediju centrs H2O6, un viņas kompanjonu Ričardu, ar kuru es ar līdzi atnākušo draugu kompāniju pavadījām atlikušo laiku.

Ieejot Kalnciema kvartāla galerijā, jūtama pamatīga sutoņa. Spilgti izgaismotajā telpā gar sienu ir izkārtoti melnbaltie, tumšu noskaņu uzburošie Annas Maskavas pašportreti un zāles galā tos vēroja pati Anna.

Viņa lielā bleķa vannā ar alumīnija kanniņu, tērpusies melnā kleitā, skalo savas garās, blondās un biezās matu cirtas. Tas notiek cikliski, tādējādi paspilgtinot izstādes pamattēmu – depresija.

Domāju, ka teju jebkuram, kas saskāries ar depresiju, ir ļoti skaidri zināms, ko šajā kontekstā nozīmē cikliskums. Tas šajā performancē stāv pāri vienkāršam simbolismam. Annas Maskavas emocionālā atkailināšanās atkailina arī citus, jo daži pēc performances nobirdina kādu asaru… Laikam tā ir laba zīme. Šīm asarām patiesi spēju noticēt.

Lai cik tas nešķistu dīvaini, bet objekts, kam performancē visvairāk pievērsu uzmanību, ir tieši alumīnija kanniņa, ar kuru Anna skaloja savus matus. Es atcerējos savu bērnību, kad ar mammu un tēvu (bioloģisko tēvu, jo viņš mani neaudzināja, tādēļ saukšana par “tēvu” šajā gadījumā būtu nepelnīts tituls) dažus gadus dzīvojām padomju laika blokmājas dzīvoklī, kura interjerā šāda veida alumīnija kanniņa lieliski iederējās.

Tēvs, cik atceros, tolaik pārsvarā pārtika no alkohola, prjaņikiem, manis un manas mātes regulāras iekaustīšanas. Vienreiz no viņa dabūju pa galvu ar šo pašu alumīnija kanniņu, tādēļ nespēju performancē no tās atraut ne acu. Kļuva pagalam neomulīgi, to atceroties. Šķiet, ka tieši šīs baisās atmiņas un apziņa, ka kaut kādā mērā esi bijis (varbūt vēl aizvien esi?) traumēts, ir tas, ar ko visvairāk spēju identificēties šajā performancē un fotogrāfiju izstādē. Starp citu, telpas lielais karstums un mitrums ļoti atgādināja jau iepriekš minēto blokmājas dzīvokli saulainā vasaras dienā.

Nevarētu teikt, ka dzīvē esmu saskāries ar ilgstoši nepārejošu depresiju, taču esmu bijis līdzatkarīgs cilvēkam, kas ar tādu sirgst. Ļoti ceru, ka šī izstāde spēs ļaut pašidentificēties arī tiem, kuri ar depresiju nekad nav saskārušies nekādā mērā.

Liels prieks, ka Anna Maskava ir viena no tiem māksliniekiem, kas ļoti personīgi runā par šo aktuālo un būtisko psihosociālo tematu, kura problemātiku mūsu sabiedrība dažbrīd vēlas paslaucīt zem sava ikdienas sarkanā paklāja.

Kultūrtelpa
Kultūra
Jaunākie
Interesanti