Un šis "druškas" personāžs rituālā visinteresantākais šķiet arī jaunajam pārim Aleksandrai un Jevgēņijam. "Nu, "druška" ir līgavaiņa draugs, līgavaiņa brālis varētu būt. Kādreiz tādu vedējvecāku vispār nebija," stāsta Aleksandra.
Bet sarunā ar Tautas nama vadītāju Tatjanu Steklovu, kura ir pētījusi šos kāzu rituālus, Latvijas Radio skaidroja, kas ir pamatā tam, ka šeit ir veidojušās atšķirīgas tradīcijas.
Steklova stāsta, ka viss jau ir saistīts ar robežu, kas Pededzes pagasta piederību vairāku gadsimtu garumā ir mainījusi vairākkārt. Pededze savulaik ir dalīta starp Krieviju, Poliju un Zviedriju, tad Krievijas impērijas laikā piederējusi vairākām guberņām, bet no 1920. gada daļa teritorijas ir Igaunijai un tikai kopš 1924. gada pagasta robežas ir tādas, kā šobrīd.
"Es vienmēr kā piemēru minu savu vecmāmiņu. Viņa bija dzimusi 1914. gadā, viņa lasīja un rakstīja krieviski, igauniski un latviski. Līdz ar to tad arī tradīcijas veidojās, tādas, kā ir tagad. Tās ir igauņu, setu, latgaļu un latviešu tradīcijas. Paskatieties šo līgavaiņa kreklu, vai šeit redzat krievu ornamentus? Vai, piemēram, jostas, kuras mūsu vīrieši nēsāja - tās ir setu jostas un tajās attēlots ir auseklītis jeb ausma," saka Steklova.
Pierobeža un robežu maiņas, dažādās tautības tad arī veidojušas šīs atšķirīgās tradīcijas, kas ir kāzu rituālā.
Piemēram, līgavu pie galda ved, aizklātu ar lakatu, lai ļauna acs nenoskauž, lakatu ar pātagas kātu noņem vīramāte. Bet pie galda jauno pāri sēdina uz vedējtēva jeb "druškas" nestajiem spilveniem.
"Spilvens, cik es saprotu… Nu līgava ir kā pīlīte, kurai jāveido sava ligzda, tā ir ligzda," saka Steklova.
Tie ir tikai daži no rituāliem, kas ir raksturīgi šīs puses kāzām. Tā kā Pededzes kāzu rituāli ir saistīti ar pareizticību tad, protams, padomju gados atklāti kāzas tā gluži nevarēja svinēt, Steklova stāsta, ka viņai, lai būtu šīs vietējās tradīcijas, nācies pat laulāties slepus.
"Laulāties nevarēja. Četros naktī braucām prom, lai kāds neuzzina. Un tieši padomju gados arī pazūd šī persona "druška", tāpēc, ka daudz pieminēja dievu un dieva svētību, tāpēc arī pazuda," saka Steklova.
Bet, kā stāsta līgavas māte Antoņina Girs, šie rituāli tomēr te aizmirsti netika.
"Es vēl biju maziņa, mana mamma tak staigāja kāzās, viņas tur aicināja ar māsām, un viņas tur apdziedāja jauno pāri. Es jau maza līdzi gāju un daudz ko zinu. Un saku, tagad arī vismaz mūsu bērni zinās, kā dzīvoja mūsu pirmsteči," piebilst Girs.
Jaunais pāris – Aleksandra un Jevgēņijs, kuri ir dzimuši un auguši Pededzē, atzīst, ka iekļaut savās kāzās kaut daļu seno rituālu izvēlējušies, lai tie netiktu aizmirsti un atkal iedzīvotos.
"Jā, vajag attīstīt arī tālāk mūsu senkrievu tradīcijas. Mēs visi esam Latvijā dzimuši, mēs esam krievi, bet Latvijas krievi, mēs cienām savu valsti, bet tomēr gribam saglabāt arī mūsu krievu tradīcijas, un Pededze ir tā vieta, kas varētu attīstīties ar kaut ko īpašu," saka Aleksandra.
Aizvadītā gada nogalē biedrība "Pededzes nākotne" pareizticīgo kāzu tradicionālos rituālus rosināja iekļaut Latvijas nemateriālās kultūras vērtību sarakstā. Līdz ar to pagastā jau ir vairākas ieceres, kā tos vēl pētīt, saglabāt un popularizēt.