Memoriālā redzamais bunkurs tapa tikai 1942. gada janvārī. Filmā tas ir parādīts jau nedaudz ātrāk. Žaņa Lipkes memoriālā ekskursijā atnākuši Rīgas 94. vidusskolas 10. klases skolēni. Vēstures skolotāja Skaidrīte Kalote uz Žaņa Lipkes memoriālu atvedusi savu audzināmo klasi.
Zināšanas par holokaustu jauniešiem atšķiras, ģimenēs lielākoties par to nerunā.
''Jā, mēs esam runājuši par holokaustu vēstures stundās, bet tā atsevišķi par Žani Lipki ne. Skolotāja ierosināja [doties uz filmu un uz muzeju], jo viņa teica, ka mēs labāk sapratīsim to vēsturi, kas notika, un to traģēdiju izprast labāk. (..) Es pats domāju, kā cilvēki reizēm var būt tik nežēlīgi pasaulē. Es vienkārši nesaprotu,” saka kāds puisis.
„Un, tā kā es vairāk atbalstu nopietno kino un zinu, ka bērni varbūt paši neapmeklēs ne šo muzeju, ne šo filmu par Žani Lipki, tad loģiski, ka tas iznākums ir tāds. (..) Apmeklējam muzeju un pēc tam arī dosimies uz kino,'' saka skolotāja Kalote, viņa arī uzskata, ka bērni šobrīd pārāk maz apmeklē muzejus, izstādes, jo to vairs nedara arī viņu vecāki:
Interese par muzeju saistībā ar filmas „Tēvs Nakts” iznākšanu ir krietni augusi. Arī sarunas laikā ar Žaņa Lipkes memoriāla direktori Lolitu Tomsoni iezvanās telefons. Kāds kolektīvs vēlas pieteikt ekskursiju muzejā pēc filmas noskatīšanās. Lolita secina, ka viņiem noteikti būs daudz jautājumu:
„Šobrīd pēc filmas, īpaši, ja cilvēki nāk pēc filmas, viņi ienāk un sāk uzreiz ar jautājumiem. Tas, man liekas, ir… Nu, muzejniekiem vispār, ja cilvēks uzdod jautājumus, ja viņam nav visas atbildes it kā jau gatavas, tas tomēr rada dialogu un iespēju saprast, kas ir cilvēkiem svarīgi: „Kā Žanis atrada draugus, kas viņu nenodod?””
Jautā arī par Lipkes sievu Johannu, dēlu Zigi un to, kā mazs puika var neizstāstīt, ka mājās ir bunkurs?
„Bunkurs ar cilvēkiem apakšā un radio, un kā tad tas viss notiek. Un arī par Johannu. „Vai tiešām viņa tikai taisīja ēst un mazgāja drēbes?” Tev jāstāsta, ka nē. Johanna bija arī tā, kas gāja Žanim līdzi, pārģērbusies par veci. Stāvējusi uz vakts ar visu vīrieša cepuri galvā, kamēr tur kaut kas tiek nodots vai padotas ziņas, vai zīmītes, vai ēdiens tur, pie geto sētas. Viņa tiešām bija ļoti aktīvs dalībnieks. Bet lielāko daļu viņa, protams, bija mājās. Un, ja nāca policija meklēt, kas tad tos cilvēkus uzņēma – Johanna, kura visādi izmelojās un deva viņiem šņabi un pusdienas,” klāsta Tomsone.
Cilvēki interesējas par to, kas notika pēc kara ar Lipkes ģimeni, par kino ainu patiesumu. Raisījušās arī diskusijas par vēstures notikumiem kopumā, atzīst Lolita Tomsone. Tāpēc, piemēram, šonedēļ muzejs rīkoja diskusiju: „Vai latvieši sāka iznīcināt ebrejus pirms vācu okupācijas?”
„Mēs no aktieriem negaidām vēsturnieka zināšanas, bet mums šķita, ka tas ir ļoti svarīgi, jo filmai nav īsti tāda ietvara un konteksta – tur nav: tātad sāksim ar nacionālsociālisma sākumiem un visu to, kā Hitlers pārņem varu, kas notiek. Protams, ka tas nav iespējams. Lielie jautājumi ir – vai ir iespējams bezvācu holokausts? Protams, vēsturnieki ir pētījuši un ir pierādīts, ka mēs nevaram runāt Latvijā par bezvācu holokaustu. Protams. Bet tas ir ļoti dzīvīgs kaut kāds mīts,” secina Tomsone.
Ar saviem jautājumiem pirms un pēc filmas uz muzeju dodas gan rīdzinieki, gan citu pilsētu un lauku iedzīvotāji. Turklāt pastiprināta interese sākusies vēl neilgi pirms filmas iznākšanas, kad vairāk informācijas sāka parādīties medijos. Atnākušie nereti dalās ar muzeja darbiniekiem savu tuvinieku stāstos, piebilst Lolita Tomsone:
„Tas, kas pārsteidz, ka latviešu cilvēki nāk un atceras, ka viņu vecmāmiņa vai vectētiņš ir stāstījis par saviem skolasbiedriem vai draugiem, kuri ir pazuduši vienā dienā bez kāda paskaidrojuma. Dobelē vai Strenčos, vai citās vietās, kur ebreju bērni gāja latviešu skolās. Viss. Un neviens tev neko nepaskaidro. Un tavs draugs ir vienkārši nošauts.”
Ir vēl arī citi atmiņu stāsti.
„Viens stāstīja, ka viņam ir vectētiņš paslēpis vairākus ebrejus šķūnīti. Viņš tur īsti detaļas nezināja. Bet viņi tika atklāti, aizmuka mežā un tad nošauti. Tur ir tāds kā ģimenes stāsts - ko, kur, kam tu to īsti stāstīsi, īpaši, ja tu nezini ne to cilvēku vārdus, tikai to vietu,” saka Tomsone.
Audzis apmeklētāju skaits, kas uz muzeju dodas individuāli, ne tikai grupās vai organizētajās bezmaksas ekskursijās. Tagad muzejā apskatāmi arī atsevišķi filmā „Tēvs Nakts” redzamie tērpi. Oktobrī un trīs novembra nedēļās muzeju apmeklēja vairāk nekā 2000 cilvēku, kas ir apmēram par pustūkstoti vairāk nekā pērn šajos divos mēnešos.
