ĪSUMĀ:
- Valsts prezidents Egils Levits vēlas veidot jaunu institūciju, lai starptautiskajai un vietējai sabiedrībai vairotu izpratni par 20. gadsimta Latvijas vēsturi.
- Atšķirībā no institūta idejas autora – Latvijas Okupācijas muzeja biedrības valdes priekšsēža Valtera Nollendorfa – Valsts prezidents jaunā institūta darbību nesaista ar zinātnisko darbu un pētniecību.
- LU Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks Kaspars Zellis uzskata, ka šāda institūta veidošanā pastāv risks politiķiem ietekmēt vēsturisko patiesību.
- LU profesore Vita Zelče uzskata, ka Valsts prezidenta Egila Levita iecerētos institūta uzdevumus varētu veikt Okupācijas muzejs.
- Okupācijas muzeja vadītāja Solvita Vība nedomā, ka privātam muzejam jāīsteno valstiska funkcija.
- Valsts prezidents Egils Levits jaunajam institūtam redz darbības lauku vēstures zināšanu un izpratnes līmeņa palielināšanai arī skolās.
- Pagaidām nav zināms, cik jaunā institūtu veidošana varētu sabiedrībai izmaksāt.
- Tieši paredzamās izmaksas pret jauna institūta veidošanu skeptiski liek izturēties vēsturniekiem, kuriem iegūt finansējumu pētniecības darbam kļūst arvien sarežģītāk.
Latviešu stāsts nav pietiekami sadzirdēts
Ar ideju veidot Latvijas vēstures aizsardzības institūtu pie Valsts prezidenta vērsās literatūrzinātnieks un Latvijas Okupācijas muzeja biedrības valdes priekšsēdis Valters Nollendorfs. Viņš ir pārliecināts, ka šāda institūcija ir nepieciešama, lai starptautisko sabiedrību iepazīstinātu ar Latvijas vēsturi: "Pieredze liecina, ka mūsu stāsts ārzemēs vēl nav pazīstams, arī vēsturnieku aprindās vēl arvien dominē tie sagrozītie stāsti, kurus tur ielika nacisti, bet it sevišķi padomju okupācija."
Valsts prezidents Egils Levits pilnībā atbalsta jaunas institūcijas – Latvijas vēsturiskās atmiņas un demokrātiskās izglītības institūta izveidi un redz tam konkrētu darbības virzienu: "Tas var būt atsevišķs institūts vai cits institucionāls veidojums, lai pastāvīgi būtu kāds, kas būtu atbildīgs par šo uzdevumu.
Mums, protams, ir daudzi labi cilvēki, kuri to dara uz entuziasma pamata, bet šis ir valstisks uzdevums.
Mūsu kaimiņvalstis to jau ir sen izdarījušas, mēs vēl neesam, un es domāju, ka tieši tagad, kara laikā, kad Krievija masīvi ārpus Krievijas mēģina šo savu stāstu par mums, par Latviju, uzspiest citiem, mēs vienkārši noskatāmies un sakām – nu mēs zinām, ka tas nav pareizi; bet ir daudzi cilvēki, kas tam notic."
Latviešu stāsta popularizēšanai veidots institūts var apdraudēt vēsturnieku darbu
Tomēr daļa "Kultūršoka" uzrunāto vēsturnieku ir skeptiski par šādas jaunas institūcijas veidošanu, kas vairāk saistīta ar sabiedrības viedokļa veidošanu. Latvijas Universitātes (LU) Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks Kaspars Zellis min vairākus skandālus, kas saistīti ar līdzīgiem institūtiem citās postpadomju valstīs: "Pavisam nesen arī Lietuvā bija ļoti liels skandāls ar šo Genocīda un pretošanās centru, ar darbiniekiem, kur nomainījās vadība.
Ir risks, ka šo centru vadībā nonāk politizēti cilvēki, kas mēģina ierobežot vēsturnieku darbību.
Lietuvas gadījumā, ja nemaldos, tā bija 17 vēsturnieku atklātā vēstule, kas vērsās pret šī centra politizāciju. Polijā, man liekas, bija gadījumi, kad tika atlaisti nevēlami, nepareizie vēsturnieki, kuru domas īsti nesakrita ar Polijas nacionālā atmiņas centra darbību."
LU Sociālo zinātņu fakultātes vadošā pētniece, vēsturniece Vita Zelče neizprot jaunveidojamās institūcijas misiju: "Tā ir zinātniska institūcija vai tā ir ideoloģiska institūcija? Protams, ka valstīs var pastāvēt noteiktas ideoloģiju veidojošas struktūras, kāpēc ne? Šis šajā gadījumā ir priekšlikums, kas ir izteikts vienā teikumā, un kāds ir šīs institūcijas mērķis un uzdevums, es nevaru saprast. Prezidentam būs sava institūcija, kura… tālāk man nav turpinājuma pēc šī piedāvājuma."
Jaunā institūta idejas virzītājiem vīzijas par tā darbu atšķirīgas
Tas, ka Valsts prezidenta vēsturnieku diskusijā "Vēstures mācība: vieta stundu sarakstā un loma Satversmes vērtību apguve" izteiktais ierosinājums vēl nav pilnība izsvērts un septiņreiz nomērīts, apliecina arī Egila Levita atšķirības vīzijās par institūta uzdevumiem ar idejas autoru. Valters Nollendorfs vienu no institūta darbības uzdevumiem redz tieši padziļinātu vēstures pētīšanu: "Mums ir ļoti labi vēsturnieki gan Vēstures institūtā, gan fakultātē, gan darbojas arhīvos, gan Nacionālajā bibliotēkā. Bet mums pietrūkst šī ilgtermiņa institūta, institūcijas, kura var šo darbu koordinēt, paplašināt un veidot tālāk."
Valsts prezidents Egils Levits pētniecību jaunajam institūtam neredz kā prioritāti: "Tas ir vajadzīgs arī mūsu nacionālās identitātes stiprināšanas nolūkā. Tā ir tā saucamā publiskā vēsture jeb public history, ko nedrīkst sajaukt ar vēstures pētniecību. Pētniecība ir skaidrs akadēmisks darbs, kas arī ir nepieciešams, bet pamatā šeit ir runa par vēstures atziņu komunikāciju un vēstures vērtēšanu, vērtējumu, un dot vērtējumu no mūsu šodienas – demokrātiskās, nacionālās Latvijas valsts viedokļa – tas ir uzdevums šāda veida institūcijai."
Okupācijas muzejs Latvijas 20. gadsimta vēstures starptautiskai popularizēšanai nederot
Profesori Vitu Zelči Valsts prezidenta runā visvairāk samulsinājis Egila Levita skaidrojums, kāpēc Okupācijas muzejs nevar īstenot jaunveidojamā institūta iecerēto funkciju: "Muzejam ir gan iestrādes, gan lieliskas izglītības programmas, un kāpēc muzeja ietvaros nevar pastāvēt attiecīgi plašākas pētniecības struktūras? Un it īpaši pašreizējā situācijā, kad nākamā aktuālā ziņa ir par šīs ekspozīcijas slēgšanu Stūra mājā, kas ir ļoti labs gan skolēnu, gan studentu audzināšanas instruments un arī starptautiski pieprasīts."
Okupācijas muzeja kolekcijā ir lielākais arhīvs ar aculiecinieku liecībām par 20. gadsimta notikumiem. Taču muzeja direktore Solvita Vība uzsver, ka Okupācijas muzejs ir privāts muzejs, kas nevar uzņemties valstiskas funkcijas: "Tā ir mūsu pieredze, kuru mēs varam piedāvāt šai jaunveidotajai institūcijai, jo jautājums ir aktualizējies noteikti arī pēdējā gada kontekstā, kad mēs novērtējam, kāda ir mūsu sabiedrība, par to, ka Satversmes preambulā noteiktās vērtības un tie 20. gadsimta vēstures notikumi, kas veidoja mūsu valsts un tautas identitātes pamatu, ir vairāk jākomunicē sabiedrībai un ir vajadzīga valsts politika, valsts institūcija, kas to koordinē, kas, protams, arī dod resursus un šādā veidā sekmē, lai mūsu sabiedrība, ikviens pilsonis orientētos vienādās vērtībās un mēs būtu arī vienota sabiedrība."
Vēstures izpratnes veidošana jāsāk no skolām pašu mājās
Pirmais posms vēstures izpratnes veidošanā vietējā sabiedrībā ir skola. Valsts prezidents uzskata, ka vājie rezultāti pārbaudījumos liek uzdot jautājumus, cik kvalitatīva ir vēstures izglītība, un jaunveidojamam institūtam redz arī šajā laukā darāmo. "Kultūršoka" uzrunātie skolotāji gan atzīst, ka pirmie rezultāti jau pirms trim gadiem reformētajai vēstures izglītībai skolās būs redzami tikai 9. un 12. klases pārbaudījumos pavasarī. Starptautiskās vidusskolas "Ekziperī" vēstures skolotājs Edgars Bērziņš ir pārliecināts, ka izpratne ir vairojusies: "2011. gadā notika pāreja uz Latvijas un pasaules vēstures dalītu mācīšanu pamatskolas posmā, un jau tad notika pirmā saskaršanās ar sadrumstalotību un nespēju sasaistīt kopā vienotā kopainā Latvijas vēstures notikumus ar pasaules vēstures notikumiem, un līdz ar pārmaiņām izglītībā saistībā ar projektu "Skola 2030" ir notikusi izvērtēšana – izvērtēja, ka Latvijas vēsturi nedrīkst mācīt nodalīti no pasaules vēstures, abus priekšmetus atkal apvienoja kopā, un šis jau bija uzvaras zvans skolotājiem."
Salaspils 1. vidusskolas vēstures skolotāja, "Skola 2030" eksperte Annija Bergmane uzteic arī atbilstošus un laikmetīgus mācību materiālus un metodes: "Nu jau tomēr 30 gadus neatkarībā arī izglītībā lielākoties mums padomju pieredze un padomju ietekme tomēr ir ja ne pazudusi, tad ļoti samazinājusies un arī mācību grāmatas. Tāpat arī, ja mēs skatāmies pēc vecās pieejas, tad mācību grāmatas bija jau divtūkstošajos gados izdotas, 2010., 2008. gads, un tur jau bija šis modernais skatījums, protams, un runāts arī par totalitārisma negatīvo ietekmi, un parādās vēstures grāmatās nu jau notikumi līdz pat 21. gadsimtam."
Lai gan skolotājiem nav iebildumu pret jaunas institūcijas veidošanu, viņi apzinās, ka tieši vēstures skolotāja darbs izšķirs, vai skolēniem radīsies interese par vēsturi.
Annija Bergmane uzskata, ka skolotāja ziņā ir panākt, cik ļoti bērns ieinteresēsies par vēsturi: "Ja skolotājiem tas ir veiksmīgi izdevies, tad vismaz mana pieredze rāda, ka skolēniem vēsture šķiet ļoti aizraujošs mācību priekšmets, jo viņi tieši tad vēstures stundās iegūst tās kopsakarības un to kontekstu tam, ko viņi ir kaut kur apkārt dzirdējuši, jo ļoti daudzi kaut kādus fragmentārus vēstures notikumus zina." Vēstures skolotāja Edgara Bērziņa pieredze liecina, ka skolēni vēlas sajust vēsturi uz "savas ādas", jo tā ir ļoti abstrakta: "Skolēni vēlas stāstus, aizraujošus, interesantus stāstus, tādus, kas noķer viņu uzmanību un kas vienlaicīgi viņiem liek domāt un pēcāk starpbrīdī vai kādā citā brīvā brīdī ar draugiem pārrunāt to, ko viņi ir dzirdējuši, ko vai nu skolotājs ir stāstījis, vai arī ir kādā videomateriālā redzējuši, vai kādā skaņas failā ir dzirdējuši, un tā noteikti būtu arī vēlme pēc autentiskām liecībām, tā teikt, iekāpt laikmeta kurpēs."
Jaunā institūta tāme uztrauc zinātniekus, kuriem grūti iegūt finansējumu pētījumiem
Pagaidām nav zināms, cik Valsts prezidenta priekšlikums par Latvijas vēsturiskās atmiņas un demokrātiskās izglītības institūtu varētu valstij izmaksāt. Piemēram, Vakcinācijas birojam piecu cilvēku sastāvā gada budžets bija 640 000 eiro. Tieši jaunas institūcijas izveides izmaksas uztrauc vēsturniekus, kuriem jau gadiem ir grūtības atrast finansējumu pētnieciskajam darbam. Pagājušā gada septembrī Latvijas Zinātnes padomes Fundamentālo un lietišķo pētījumu projektu konkursā tika saņemts līdz šim augstākais iesniegumu skaits – 600 iesniegumu. Bet pieejamais finansējums ļāva atbalstīt tikai 43 visaugstāk novērtētos projektus, no kuriem humanitārajās zinātnēs tikai četrus. LU Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks Kaspars Zellis neslēpj, ka nozarē valda dziļa krīze:
"Ja mēs paskatāmies, piemēram, uz Vēstures institūtu – cik daudz cilvēku ir palikuši strādāt 20. gadsimta tematikās, tur mēs vienkārši varam galvu saķert, – viņi praktiski ir pārskaitāmi uz vienas rokas pirkstiem.
Šo augstas klases speciālistu atlaišana ir notikusi pēdējo gadu laikā, kad nevienam par vēsturi nebija nekādas intereses, tāpēc pašlaik dibināt kaut kādu jaunu institūciju, parādīties ar jaunām idejām, man liekas, tas ir liekulīgi, kad šī vēstures nozare būtībā ir nolaista uz grunti."
To apliecina arī profesore Vita Zelče: "Pašreizējā sistēma iet bojā vai iet bojā tās cilvēkresursi. Mūsu nodaļā arī tikko dodas projām jauns, perspektīvs kolēģis, tāpēc ka atalgojums par lekciju darbu, zinātnes finansējuma neesamība to nosaka." Kaspars Zellis uzskata, ka, pat veidojot jaunas institūcijas, vēsturiskajai izpētei ir jābūt virsuzdevumam: "Mums ir nepieciešams koncentrēties uz vēstures izpēti kā tādu, kā zinātnisku izpēti, bet šai izpētei ir jābūt decentralizētai. Tikai decentralizācija spēj nodrošināt kaut kādu objektivitāti, tēmu daudzveidību.
Mums nez kāpēc gribas koncentrēt to visu vienā vietā, institūcijā, tad mēs faktiski veidojam tādu vēsturiskās patiesības ministriju, un tad ir jautājums, cik lielā mērā mēs atšķiramies no tiem piemēriem, kas ir Krievijā?"
Valsts prezidents Egils Levits lēmumu par jaunā institūta veidošanu gatavs virzīt tuvākajā laikā.
