Pa ceļam ar Klasiku

Labdarības koncertu sērija "Mana pirmā skatuve" turpinās! Studijā Andris Vecumnieks

Pa ceļam ar Klasiku

Brīnišķīga komunikācija un īsta laime - tāda būs Zaļā ceturtdiena Anglikāņu baznīcā

Klajā nākusi Jāņa Kudiņa monogrāfija "Oskars Stroks. Tango karaļa mantojums"

Patiesība par slaveno tango karali. Saruna ar Oskaram Strokam veltītās monogrāfijas autoru Jāni Kudiņu

Apgāds "Zinātne" klajā laidis muzikologa Jāņa Kudiņa monogrāfiju "Oskars Stroks. Tango karaļa mantojums". Septiņu gadu garumā veiktais apjomīgais pētījums bijusi Kudiņa privāta iniciatīva. Kaut darba procesā monogrāfijas tapšanu atbalstījis Kultūrkapitāla fonds, autors norāda – diemžēl valsts atbalsta zinātniskajai pētniecībai Latvijā trūkst, tāpēc ilglaicīgu, stabilu un noturīgu humanitāro zinātņu attīstību būvēt nav iespējams. Un tā ir ļoti liela problēma.

Kas tad īsti bija Oskars Stroks? "Viņa radošā darbība un tās rezultāti ir daļa no Latvijas mūzikas kultūras,” atzīmē Kudiņš. "Viņš bija pianists, komponists, autodidakts, aktīvi darbojās kā populārās un sava laika šlāgermūzikas radītājs un izpildītājs, viena no redzamākajām izklaides mūzikas sejām pēc Latvijas pirmās brīvvalsts laikā, kurš pēc Otrā pasaules kara jau padomju okupācijas laikos turpināja aktīvi darboties pa daļai aizliegta mūziķa statusā."

Vaicāts, kā īsti radusies ideja uzrakstīt veselu monogrāfiju par šo personību, Jānis Kudiņš atklāj: "Oskars Stroks jaunās tūkstošgades sākumā ir pietiekami uzsvērta personība – atcerēsimies kaut vai Ilonas Brūveres dokumentālo filmu "Tapieris", ir  ļoti daudz publikāciju. Man pašam pēdējais pamudinājums bija pirms septiņiem gadiem Rīgas Krievu teātrī tapusī izrāde "Tango ar Stroku", kas lielā mērā uzjundīja interesi. Tā nu soli pa solim vairāku gadu garumā arī tapa monogrāfija."

Autors arī uzsver, ka jau grāmatas nosaukumā apzināti akcentējis konkrētu niansi – mantojums. "Tas ir ļoti plašs, jēdzieniski ietilpīgs apzīmējums. (..)

Viens no galvenajiem jautājumiem – kas ir Oskara Stroka muzikālais mantojums šodienas Latvijā, kā to saprotam, kā to pieņemam?"

Grāmata veidojas no divām lielām sadaļām. Vienā autors izgaismo Oskara Stroka dzīves ceļu un radošo darbību, pārbaudot dažādus līdz šim izteiktus apgalvojumus, to patiesumu un šādā veidā izgaismojot, kā veidojās, attīstījās, uzplauka un diemžēl padomju okupācijas periodā tika apslāpēts Stroka muzikālais talants. Bet grāmatas otrā daļa vairāk veltīta citai jautājumu kopai: kāds ir Oskara Stroka radītās mūzikas liktenis un pēctecība jau pēc viņa aiziešanas mūžībā 1975. gadā, ko šodien ar to saprotam, kā tas iekļaujas mūsu Latvijas valsts oficiālajā kultūras vērtību kopumā, kāds ir tai paralēlais, reālais, it kā neoficiālais mūzikas dzīves notikumu process, kādas ir Stroka attiecības ar tango un kāpēc viņu nosauca par tango karali. Kur slēpjas viņa kompozīciju popularitāte, kas daļu sabiedrības uzrunā un izraisa ļoti lielu atsaucību joprojām šodien?


Jā gan – kāpēc īsti Stroks iemantojis apzīmējumu "tango karalis"?

"Mums jāsaprot, ka katrā valstī varam atrast savu tango karali, savu valšu karali, savu popa karali – tas ir tāds sabiedrības dots neformāls apzīmējums tiem žanra meistariem, kas kaut kādā veidā ar to ir iezīmējušies," skaidro Jānis Kudiņš.

"Galu galā, varam atrast savu tango karali arī šī žanra dzimtenē Argentīnā – Karloss Gardels viens no cilvēkiem, kas savas dzīves un radošās darbības laikā ieguva apzīmējumu "tango karalis". Tas vienkārši ir cilvēks, kurš konkrētajā žanrā spējis pievērst lielu uzmanību. Bet saistībā ar Oskaru Stroku ir vēl tāda īpatnība, ko konstatēju, izstrādājot pētījumu un kas atspoguļojas arī manā grāmatā –  pašsaprotami mūsdienās tiek teikts, ka Oskars Stroks par tango karali kļuva 20. gadsimta trīsdesmitajos gados.

Kaut arī mūzikā Stroks kļuva par tango karali, tolaik absolūti neeksistēja šāds apzīmējums – tango karalis Oskars Stroks. Šis apzīmējums piedzima vēlāk, jau pēc viņa nāves.

Faktiski tās bija pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu beigas un deviņdesmito sākums, kad sagruva bijusī Padomju Savienība un gaismā nāca vairākas līdz tam oficiālās ideoloģijas noliegtās vērtības, procesi mākslā un kultūrā, un parādījās arī pirmās publikācijas, kurās Stroks tika pasludināts par tango karali. Un kopš šī laika apmēram 30 gadu garumā tad nu šis apzīmējums tiešām iegājies."

Vai ir kāds iemesls, kāpēc tieši šis latvietis pievērsās tango žanram? "Oskars Stroks nebija latvietis!" atgādina Jānis Kudiņš.

"Viņš nāca no simtprocentīgas ebreju ģimenes. Dzimis viņš kādreizējās Vitebskas guberņas robežpilsētā Dinaburgā 1892. gada 24. decembrī pēc vecā stila, bet pēc jaunā - 1893. gada 6. janvārī, un tieši tajā brīdī mainījās pilsētas nosaukums no senās, vāciskās Dinaburgas uz Krievijas cara izlemto Dvinsku. Tur dzīvoja ļoti daudz ebreju, un arī Oskars Stroks nāca no kāda ebreju klezmeru mūziķa ģimenes, turklāt no ļoti lielas ģimenes – viņi bija četri brāļi un četras māsas, bet galarezultātā mūzikai pievērsās tikai divi no viņiem - Oskars un viens no viņa brāļiem.

Turklāt Oskars pēc Pirmā pasaules kara bija vienīgais no savas ģimenes, kurš izvēlējās atgriezties un dzīvot tobrīd nodibinātajā Latvijas valstī."

Jānis Kudiņš stāsta, ka pētniecības darbs ritējis Krievijā, bet galvenais arhīvu darbs - Rīgā, Latvijas Valsts arhīvā, Valsts vēstures arhīvā un Latvijas Nacionālās bibliotēkas Retumu nodaļā, kurā pirms pieciem gadiem nonāca Oskara Stroka personiskais arhīvs, kas aptver viņa dzīves posmu pēc Otrā pasaules kara Rīgā un ietver interesantu, arī ļoti specifisku informāciju – viņa pierakstus, klades.

"Pētniecība prasa ļoti lielu pacietību. Jāpārbauda daudzi un dažādi fakti, nemitīgi jālasa ļoti liels informācijas apjoms, lai rūpīgas analīzes ceļā noskaidrotu, kur ir patiesība, un kur – izdomājumi jeb nelieli meli. Bet to visu atsver viena lieta, ar ko saskaras ikviens pētnieks:

ir atšķirība, vai tu pēti kādu jautājumu, kas vairāk jāpēta tāpēc, ka jāizpilda kāds projekts, vai arī pēti ko tādu, kas tevi ļoti pašu personīgi interesē, un šis bija tas gadījums – līdz pat beigām tas bija ļoti interesanti! Nebija rutīnas, tas bija tīrās intereses darbs.

Katram pētniekam laikam dzīvē sanāk saskarties gan ar vienu, gan ar otru gadījumu."

Pēc septiņiem gadiem pētniecības darba grāmata nonākusi veikalu plauktos, taču Jānis Kudiņš pievērš uzmanību būtiskai niansei: "Oskars Stroks bijusi mana privātā pētnieciskā iniciatīva – darba procesā gan tika saņemts arī Valsts kultūrkapitāla atbalsts, kas ļāva nepagaist cerībai to visu pabeigt, taču pamatā tas bija darbs, kas balstījās tikai uz privātu interesi, jo diemžēl Latvijā nav pietiekams atbalsts zinātniskajai pētniecībai.

Ja vien drastiskās cīņās un asiņainā konkurencē uz nelielo valsts atbalstu nevari iegūt kādus īpašos grantus, atliek vienkārši pētīt pašam un paļauties uz to, ka varbūt Valsts kultūrkapitāla fonds kādā brīdī atbalstīs. Jā, mani atbalstīja, un paldies fondam par to, taču tā, protams, nevar būvēt ilglaicīgu, noturīgu un stabilu humanitāro zinātņu attīstību Latvijā, kas pie mums diemžēl ir ļoti liela problēma."

0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālo mediju profiliem
Kultūrtelpa
Kultūra
Jaunākie
Interesanti