Daugavpils folkloras kopas „Dyrbyni” apdziedātas, Raiņa dzimtās mājas Sēlijas plašumos, 50 kilometru no Jēkabpils, pēc gadu ilgās restaurācijas sagaida pirmos viesus – muzejniekus un žurnālistus, kuriem lemts tās ieraudzīt vēl pirms iekārtošanas.
Kopš Latvijas Radio viesojās Tadenavā īsi pirms atjaunošanas, Raiņa tēva celtā guļbaļķu māja un varenais šķūnis pārvērtušies pamatīgi, tomēr joprojām ir labi pazīstami. Muižiņa ieguvusi jaunu skaidu jumtu, logu slēģus, atjaunots lievenis, vecie guļbaļķi un sijas. Tas veikts arhitekta Ērika Cērpiņa vadībā:
„Sākotnēji šķita, ka ir katastrofa. Izskatījās, ka ēkas ir pamatīgi bojātas. Bet izrādās – koks ir daudz spēcīgāks, nekā mēs spējam iedomāties. Un atlika tikai nomainīt dažus baļķus, aizlāpīt dažus caurumus, bet toties uzlikt jaunu jumtu, un viss nostājās savā vietā!”
Īpašs ir stāsts arī par Raiņa tēva paša rokām celto šķūni, kas vēl pirms gada draudēja kuru katru brīdi sagāzties un vēl vienu ziemu varēja neizturēt. Arhitekts nolēmis saglabāt šķūņa laika gaitā iegūto šķībumu. Cērpiņš atzīst, ka ko tādu uzdrošinājies pirmoreiz, un krietni nācies pārliecināt apkārtējos:
„No profesionālā viedokļa tas bija patiess izaicinājums. Klasiski jau šādos gadījumos saka, ka tādas mājas ir jājauc nost. Bet es zinu, ka nojaucot to vairs nekad tieši tādu pašu nevarētu salikt atpakaļ, tā būtu pilnīgi cita māja. Tāpēc tas šķūnis tika sakopts nenojaucot. Un rezultāts ir iespaidīgs.”
Gandarīta par būvnieku pietāti pret ēku vēsturi un pārvērtībām cauri gadiem ir arī Memoriālo muzeju apvienības vadītāja Rita Meinerte, kura Raiņa dzimto māju pārvērtībām sekojusi līdzi ik mēnesi.
„Manuprāt, ir izdevies saglabāt ļoti daudz, visu to veco, ko vien varēja saglabāt. Jā, ir veikta protezēšana, kaut kur varbūt kāds vainagbaļķis [nomainīts], bet [būvnieki] izturējās ārkārtīgi saudzīgi, neko lieku, tikai tur, kur tas tiešām bija nepieciešams,” priecājas Rita Meinerte.
Muzeja galvenā mērķauditorija būs ģimenes ar bērniem, skolēnu grupas, arī pieaugušie. Ekspozīcija vēl top, bet koncepcija Ritai Meinertei ar kolēģiem jau ir skaidra:
„Mēs šeit nemēģinām veidot Brīvdabas muzeju. Nemēģināsim uzburt to, par ko mums patiesībā nav informācijas – par to, kā šeit konkrēti dzīvoja Pliekšāni, kā viņi bija iekārtojuši. Mēs gribam, lai tas ir piedzīvojums, notikums, lai tā ir darbīga topošā dzejnieka bērnības un ģimenes izpratne. Mums katrā ziņā tas būs kaut kas jauns – šāds risinājums. Vismaz mūsu muzejos.”
Kopš pērnās vasaras Tadenavas muzeja saimniece ir Agnese Timofejeva. Gados jaunā muzeja vadītāja dzimusi un augusi pavisam netālu no Raiņa bērnības mājām un zina teikt, ka vietējie muzeja atkalatvēršanu gaida ar lielu nepacietību:
„Muzejs ir palicis tāda kā dzīvības saliņa šeit, ciematā. Muzejs, bibliotēka, kas vēl ir saglabājušies. Šobrīd tiek atjaunots arī klubs. Tā kā Tadenava pamazām atdzīvojas, ko ar prieku gaida arī vietējie iedzīvotāji.”
Savulaik plašā muižas saimniecība šodien ir izcila lieciniece tām pārvērtībām, ko Latvija šajos 150 gados piedzīvojusi. Pēc agrārās reformas to papildinājusi jaunsaimnieku māja „Dāboliņi”, kas arī tagad restaurēta un kalpos kā muzeja apmeklētāju uzņemšanas centrs. Bet 60.gados visam pa vidu ierūmēts vietējās mežniecības klubs, kas savulaik uzņemts ar pretestību, bet gadu gaitā gluži vai asimilējies un kļuvis par daļu no muzeja sejas.
Pašlaik Tadenavā vēl turpinās apkārtnes labiekārtošana. Muzeju plānots atklāt jūlija beigās, un sezona turpināsies līdz novembrim.
Raiņa dzimtās mājas Tadenavā ir viens no trijiem Raiņa un Aspazijas memoriālajiem muzejiem, kas pašlaik ir rekonstrukcijā. Augustā durvis vērs arī Raiņa un Aspazijas vasarnīca Majoros, bet septembrī, pirms Dzejas dienām, Raiņa un Aspazijas māja Rīgā, Baznīcas ielā. Muzeji atjaunoti par Eiropas Ekonomikas zonas finanšu instrumenta naudu, rekonstrukcijas kopējās izmaksas bija divarpus miljoni eiro.
