Pašlustrācija

Pašlustrācija. Tulkotāja un pasniedzēja Astra Skrābane

Pašlustrācija

Andris Eriņš stāsta par to, kā viņu savervēja darboties pretpadomju kustībā 1977. gadā

Pašlustrācija. Mūziķis un kultūras darbinieks Andris Eriņš

Pašlustrācija. Mūziķis un kultūras darbinieks Andris Eriņš

Bijis iesaistīts konspiratīvā pretpadomju kustībā, vienlaikus sadarbojies arī ar Valsts drošības komiteju (VDK), gadiem dzīvojot dubultu dzīvi, nonākot virknē bīstamu situāciju. Reiz bailēs vēlējies tikt pie automāta un ģimeni paslēpt uz neapdzīvotas salas purvā. Mūziķis un kultūras darbinieks Andris Eriņš dalās savās atmiņās par piedzīvoto.

Sandra Kiršberga: Jūs esat atzinis, ka sadarbojāties ar VDK, taču darbojāties kā dubultaģents. Kā par to kļuvāt?

Andris Eriņš: Tas viss sākās, pateicoties manam tēvam. Sākoties karam, viņš pieteicās pirmajos brīvprātīgajos policijas bataljonos un nokļuva arī frontē. 1943. gada beigās viņu ievainoja, vāciešiem bija veselības atgūšanas rota, pēc tam viņš varēja arī braukt uz mājām. Tad tēvs sāka izvairīties no dienesta un cerēja, ka karš viņam būs beidzies, taču Padomju Armija viņu “savāca” savās rindās tieši no tīruma. Tēvs nokļuva Kurzemes katlā, kur tika smagi ievainots un gandrīz neizdzīvoja.

Kad viņš beidza savu dienestu Padomju Armijā, viņš sazinājās ar nacionālajiem partizāniem un kļuva par 6. Latgales Patriotu pulka komandiera ziņnesi. Komandieris bija Staņislavs Strods. Tēvs bija sakarnieks vairākām grupām, ar šifrētu Nr. T - 73. Diemžēl Stroda grupu un viņu pašu VDK iznīcināja. Tēvam paveicās, jo tajā brīdī viņš atradās kaut kur citur.

Andris Eriņš

Andris Eriņš dzimis 1955. gadā, mācījies Rīgas Kultūras un izglītības darbinieku tehnikumā un studējis Latvijas Valsts konservatorijā dramatisko kolektīvu un svētku režisora specialitātē. 

Vadījis Dricēnu kultūras namu, bijis Rēzeknes Tautas teātra aktieris, dibinājis deju kopu “Jumala”, kā arī piedalījies mūzikas aptaujās un šovos. Nodibinājis zemnieku saimniecību “Pumpuri”. Bijis Dricēnu pagasta priekšsēdētājs.

Tēvs turpināja savu sakarnieka darbību. Viņam piedāvāja kļūt par rēķinvedi kolhozā “Dzeržinskis”, taču rēķinveža darbā viņš bija piesaistīts vienai vietai, un tas traucēja viņam pildīt sakarnieka funkcijas. Tad tēvs atrada sev aizvietotāju un sāka strādāt Valsts apdrošināšanas sistēmā par aģentu. Šo vietu viņš atstāja nabadzīgam jauneklim, kurš vēlāk kļuva par VDK virsnieku.

Būdams sakarnieks, tēvs neiekrita, taču viņš iekrita pavisam muļķīgā veidā. Viņam patika dziedāt dziesmas ar pretpadomju tekstiem, viņš arī izplatīja karikatūras.

Tēvu arestēja 1951. gada 7. augustā, jo viņš vienā Indrānu pagasta talkā, kur it kā visi bija savējie, dziedāja šīs dziesmas. Tiesas materiāli, kurus esmu lasījis, atklāj, ka viņu nodeva viena attāla radiniece.

Tēvam mēģināja pierādīt, ka viņš ir bijis leģionārs, par to bija liecinājuši divi cilvēki. Taču viņam izdevās dabūt viltotu izziņu, ka no 1943. līdz 1944. gadam viņš ir bijis kurpnieka māceklis. Šo izziņu viņam sagādāja Aleksandrs Ratnieks. Tas ir neatbildēts jautājums, kā tēvs, atrazdamies cietumā, varēja dabūt šo izziņu. Tas pierāda, ka pastāvēja spēcīga pretpadomju organizācija.

Tēvu notiesāja uz desmit gadiem par pretpadomju aģitāciju, laikam pēc 58. panta. Viņš nomira 1977. gadā, kad es vēl mācījos Rīgas Kultūras darbinieku tehnikumā. Tajā vasarā es vairākas reizes braucu pie viņa uz Daugavpils Onkoloģisko slimnīcu. Pēdējā mūsu tikšanās reizē es jutu, ka tēvs grib man teikt kaut ko svarīgu, taču viņš to nepateica. Kas tas bija, to es sapratu vēlāk. 1977. gada 30. novembrī mani tehnikumā uzmeklēja kāds vīrs, kurš teica, ka ir bijis mana tēva draugs. Viņš parādīja tēva rakstītu vēstuli un teica: “Tavs tēvs līdz pēdējam darbojās nelegālā, ļoti konspiratīvā pretpadomju kustībā. Viņa iespējas bija mazas, bet tavas varētu būt daudz lielākas, jo tu esi topošais kultūras darbinieks. Tas būs bīstami, un tu vari arī atteikties.” Tēvam bija tikai 56 gadi, kad viņš nomira. Emociju iespaidā es piekritu.

Video: Andris Eriņš stāsta par to, kā viņu savervēja darboties pretpadomju kustībā 1977. gadā. 2 min. 12 sek.

Nākamajā reizē, kad tikāmies, viņš teica: “Tevi drīz uzmeklēs cilvēks no VDK. Viņš bija tēva kaimiņš Rēzeknē. Tev ir jābūt aktīvam un jāuzvedas divdomīgi.” Tēva draugs nekļūdījās. Tas varēja būt 1979. gada janvāris vai februāris, kad mani uzmeklēja VDK virsnieks. Es negribu nosaukt viņa uzvārdu, jo vēl ir dzīva viņa sieva un dēls.

Vai jūs tomēr nedomājat, ka vajadzētu nosaukt viņa vārdu? Viņš bija VDK virsnieks, un tā ir viņa atbildība.

Viņš jau ir miris, un ir vēl arī cita lieta.

Tātad jūs kļuvāt par dubultaģentu. Kā jūs tam sagatavoja?

Man jau bija rūgta dzīves pieredze. Mūsu ģimene padomju laikā netika saudzēta. Man varēja būt vēl viens brālītis. Kad tēti arestēja, mamma bija stāvoklī. 1. maijā piedzima puisītis, bet 8. maijā mammu izlaida no slimnīcas. Kad brālīti atveda mājās, viņš bija sarkans un kliedza, viņam bija grūti elpot. 9. maijā brālītis nomira. Atmodas laikā mēs uzzinājām, ka

Rēzeknē bija kāds Jūdasa kalps, kurš tādā veidā likvidēja politiski neuzticamu ģimeņu bērnus, tai skaitā arī manu brālīti.

Es un mans otrs brālis piedzimām būdiņā meža vidū, jo mamma baidījās braukt uz slimnīcu. Tiesu materiāli atklāj, ka mans tēvs, kaut arī bija Padomju Armijā, aresta sākumā liecības deva tikai latviešu valodā ar tulka palīdzību.

Tad viņu uz diennakti ielika Rēzeknes cietuma pagrabā līdz kaklam ūdenī. Kad viņu izlaida, āda bija kā lupata, izžulgusi. Te ir slimības lapa, kas izrakstīta 28. septembrī. Tiesu materiālos rakstīts, ka pēc slimošanas tēvs liecības sāka dot krievu valodā.

Jūsu ģimene bija tik daudz ko pārdzīvojusi, ka jums nebija citas izvēles, kā cīnīties.

Jā, un tikai pret, tikai pret padomju varu! Konspirācijas pirmais likums bija tāds - ja VDK virsnieks tev uzdod jautājumus par kādu cilvēku, tad nekādā gadījumā nemēģini šo cilvēku brīdināt par to. Tie varēja būt arī dežūrjautājumi. Ar rezidentu, kurš bija pretpadomju kustības smadzeņu centrs, mums bija savi izstrādāti uzvedības modeļi.

Vai jūs varat nosaukt rezidenta vārdu?

Es īsti to nezinu, jo varbūt tas bija tikai segvārds. Viņu sauca Jānis Alberts. Kad es gribēju ar viņu sazināties, man vajadzēja doties uz Politisko grāmatnīcu. Vispirms viņš mani aizveda uz turieni, un mēs pastaigājām pa veikalu. Sapratu, ka viņš mani parāda kādam cilvēkam, kas tur strādā. Ja gribēju satikt rezidentu, tad pēc stundas man vajadzēja atgriezties un paskatīties, kā skatlogā ir novietota grāmata. Tas bija norādījums par iespējamo satikšanos. Mums bija divas tikšanās vietas. Kad rezidents man zvanīja, tad runājām vai nu par šahu, vai arī par mūziku, un tas nozīmēja, ka tiksimies vai nu Vērmaņdārzā, vai Mūzikas veikalā Šķūņu ielā. Ja viņš man piezvanīja pirmdienā, tad tas nozīmēja, ka tikšanās notiks trijos pēcpusdienā. Ja zvans bija nepāra dienā, tad tikšanās būs trīs stundas agrāk, ja pāra dienā - tad divas stundas agrāk.

Jūsu komunikācija bija šifrēta, nedrīkstēja kļūdīties. Vai jūs nebaidījāties, ka jūsu sarunas VDK varētu noklausīties?

Rezidentam tas bija jāparedz. Bija dažas tikšanās reizes, kad viņš ātrā gaitā nāca man pretī un teica: “Seko man!” Viņš nogāja trīs vai četrus kvartālus, es gāju aiz viņa. Sapratu, ka viņa cilvēks vēro, vai mani  kāds neizseko.

Kādi bija jūsu uzdevumi? Kas jums bija jādara?

Sākumā viņš teica: “Labi būtu, ja tu kļūtu par VDK virsnieku.” Es teicu: “Diez vai. Tur taču vajag “tīrus” cilvēkus, bet mans tēvs ir politieslodzītais.'' Pārsvarā rezidentu interesēja tas, par ko interesi izrādīja VDK. Tika iegūti dažādi fakti, par kuriem informācija nokļuva ārzemēs. 1979. gadā es iestājos Latvijas Valsts konservatorijā. Rezidents gribēja, lai uzsāku sarunas par mācību procesu, par mācībspēkiem. Man bija liels pārsteigums, ka Rēzeknes VDK virsniekus tas viss neinteresēja.

Kas tad viņus interesēja?

Viņi mēdza jautāt: “Nu, ko tu teiksi par to un to cilvēku?” Mana spēle bija tāda: “Jā, es pazīstu viņu. Bet ko tad viņš tādu ir izdarījis?” Tad viņi arī pastāstīja.

Tikšanās ar tēva kaimiņu notika kādā dzīvoklī Rēzeknē, kas atradās četrstāvu mājā, nomaļā vietā. Rezidents par šo māju ļoti ieinteresējās. Es sapratu, ka tajā dzīvokli tiek veiktas kādas slepenas darbības. Tad man atkal piezvanīja no VDK un aicināja satikties mašīnā. Toreiz jau bija skaidrs, ka informācija tiek nodota ASV un te, iespējams, notika tehniska noklausīšanās, ko VDK bija atšifrējusi. Es atrunājos, ka tajā dienā nevaru ar viņiem tikties un nesos uz Rīgu, lai izstāstītu rezidentam to, ka mani aicina tikties mašīnā un, iespējams, mani ir atšifrējuši. Rezidents centās mani nomierināt un teica, ka man tomēr ir jāiet uz šo tikšanos. Pēc tam daudzas tikšanās ar VDK virsniekiem notika mašīnā. Tas bija “bobiks”, kurā, iespējams, bija aparatūra, ar kuru noskanēt, vai man līdzi nav noklausīšanās ierīce. Tad apritē parādījās vēl viens VDK virsnieks, kurš bija vecāks par pirmo.

Vai jūs tomēr nenosauktu šo VDK virsnieku vārdus?

Nu, labi! Pirmais bija Antons Upenieks, otrais - Ernests Zalāns.

Drīz mani aicināja uz tikšanos Zalāna dzīvoklī. No viņa man bija ļoti bail. Bija sajūta, ka esmu iekritis. Lūdzu rezidentam, lai Zalāna dzīvokli nenoklausās, jo, iespējams, šī tikšanās notika tāpēc, lai mani pārbaudītu. Un tad pēkšņi Upenieks nomira. Viņš bija izpļāpājies, ka kopā ar ģimeni dosies uz Krimu, rezidents par to ieinteresējās, lūdza man uzzināt, kad viņš to darīs. Bija zināms, ka Upenieks brauks ar Simferopoles vilcienu. Es to rezidentam nevaicāju, bet man bija aizdomas, ka Upenieks arī tika vervēts pretpadomju darbībai.

Viņa pēkšņā nāve it kā esot bijusi saistīta ar aknu problēmu. Taču, iespējams, viņš tika atšifrēts. To es sāku saprast tad, kad tika noindēti krievu aģenti Skripaļs un Ļitviņenko. 

Arī Zalāns drīz pēc tam nomira. Tā laikam ir VDK darbības norma - izrēķināties ar tiem, par kuriem radušās aizdomas.

Jūs viņi tomēr neatšifrēja.

Jā, kaut arī ne vienmēr uzvedos piesardzīgi. Savas kāzas es speciāli rīkoju 1980. gada 4. jūlijā. Zināju, ka tā ir ASV Neatkarības diena. 

1979. gadā korim “Ezerzeme” bija jubileja, un es nodziedāju vienu dziesmu ar spēcīgiem zemtekstiem. Ilonai Rupainei tā iepatikās un viņa izveidoja apdari korim. Šī dziesma ir populāra. Es jau biju students, kad mani izsauca uz Kara komisariātu. Mani taisījās sūtīt uz virsnieku sagatavošanas kursiem un deva divas stundas, lai sagatavotos. Ja mana māte nebūtu atvedusi manus dokumentus, tad es būtu nokļuvis Almatā. Kā vēlāk uzzināju, tur tika formēts pulks, lai dotos uz Afganistānu. Lielākā daļa no tiem, kas tur tika aizsūtīti, gāja bojā.

Domāju par to, kāpēc tēvs reiz, 18. novembrī, lika manai māsai, kas tolaik bija skolniece, uz autobusu pieturas sienas ar ogli uzrakstīt vārdus - “Latvieti, atceries savu neatkarību!”. Laikam tāpēc, lai pievērstu uzmanību. Totalitārisma seku dokumentēšanas centrā man parādīja zīmīti, kuru Upenieks bija rakstījis manam tēvam: ”Anton! Ja iespējams, lūdzu, atbrauc pie manis uz Rēzekni! Gaidīšu Tevi rīt vai arī pirmdien! Kā Tev labāk.”

Tēvs ar savu uzvedību provocēja, lai VDK ieinteresētos?

Jā, un rezidents, labi saprata, ka Upenieks meklēs arī mani.

Vai jūs uzreiz piekritāt sadarbībai?

Nē, es mazliet paspēlējos.

Jūs nebaidījāties, no tā, ka šie cilvēki, būdami psiholoģiski labi sagatavoti  un rafinēti, var jūs atšifrēt.

Upenieks nebija psiholoģiski spēcīgs. Tēvs pie viņa reizēm aizbrauca ar pudelīti un droši vien no viņa daudz ko vērtīgu uzzināja.

Tomēr tā bija bīstama spēle.

Jā, Zalāns bija citāds, un no viņa man bija ļoti bail. Taču arī es reizēm rīkojos muļķīgi, tāpat kā to darīja mans tēvs, dziedot dziesmas, vērstas pret Staļinu. 

1984. gadā man bija jāpabeidz konservatorija. Tajā gadā bija Ļeņina nāves 60. gadadiena, un es izdomāju, ka taisīšu par viņu diplomdarbu. Kultūras nodaļa neatļāva to darīt, partijas komitejas instruktore bija šausmās: “Eriņ! Jūs gribat slavināt Ļeņina nāvi!” Šo tēmu noraidīja, tāpat kā manu nākamo scenāriju, kuru biju uzrakstījis par Sieviešu dienu un frontiniecēm. Tas beidzās ar to, ka mani “nocēla” no diplomdarba un aizsūtīja uz manevriem Čerņihovskā. Tomēr man bija jājūt robeža, kuru nedrīkstu pārkāpt, un sava spēle jāspēlē tālāk. Un tad parādījās vēl viens virsnieks, bet viņa vārdu gan es negribu nosaukt, jo viņš vēl ir dzīvs.

Vai mums tomēr nebūtu jāzina tā laikmeta “varoņu” vārdi?

Šoreiz nē. Tikšanās ar viņu notika mašīnā. 1988. gadā virsnieks mani sāka izprašņāt par “Helsinki - 86” vadītāju Juri Vidiņu. Toreiz bija paredzēta akcija pie Brīvības pieminekļa. Čeka jau zināja, ar kādu mašīnu viņš brauks uz Rīgu. Vidiņam Dricānos bija labi paziņas, uzticami cilvēki. Es zināju par sarkano žiguli, kas piederēja mediķei, par kuru čekists mani izprašņāja. Apstiprināju, ka Vidiņu neesmu redzējis pie šīs sievietes. Nākamajā dienā braucu uz Rīgu brīdināt rezidentu. Viņš teica: ”Paldies, tā ir vērtīga informācija”.

Video: Andris Eriņš stāsta, kā viņu iztaujāja par Jura Vidiņa iecerēto akciju pie Brīvības pieminekļa. 1 min. 36 sek.

Rezidentu interesēja arī informācija par brīvdomīgiem cilvēkiem, par to, kāds noskaņojums valda viņu vidū. Es viņam nosaucu daudzus vārdus. Tie bija mani pasniedzēji konservatorijā, gaiši cilvēki - Oļģerts Dunkers, Andrejs Migla, Līvija Akuratere, Antonija Apele. Savukārt

Rēzeknes čekistiem, kā jau teicu, Rīgas intelektuālā elite, inteliģence neinteresēja.

Par kuriem cilvēkiem viņi jūs izvaicāja?

Jautāja par Kūkoju. Es viņiem stāstīju, ka dažreiz kultūras namā ar viņu pasēžam pie vīna glāzes, bet neko sliktu par viņu nevaru pateikt. Kolosāls vīrs, ļoti inteliģents un latvisks bija mākslas zinātnieks, keramiķis Jānis Pujats, kurš ļoti atbalstīja Latgales keramiķus

VDK interesējās par šiem cilvēkiem, bet jums bija svarīgi viņus pasargāt.

Jā, tas bija svarīgi. Ir gandarījums, kad izdevās Vidiņa brauciens uz akciju pie Brīvības pieminekļa. Es neapgalvoju, ka tas ir mans nopelns, bet varbūt mana informācija palīdzēja, lai viņš tur varētu netraucēti nokļūt.

Tas nozīmē, ka jūs riskējāt, jo čekisti varēja izskaitļot, kurš viņu brīdināja.

Atmodas vēsmas jau bija gaisā, un jau pieminētais virsnieks vai nu pats aizgāja no VDK, vai arī viņu atbrīvoja. Es viņu reizēm redzu Rēzeknē, bet man nav dūšas pieiet viņam klāt un atvainoties, ka aptinu viņu ap pirkstu.

Bet viņš taču to darīja arī ar jums!

Viņš darīja savu darbu, kā daudzi tūkstoši latviešu. Man jau tajos laikos radās šaubas, ka viņi nebija pārliecināti Dzeržinska skolas kadri.

Vai jūs gribat teikt, ka arī viņi spēlēja dubultspēli?

Ne jau visi, bet daži no viņiem to darīja. Viņi jau to nekad neatklās, jo bija štata darbinieki, un pareizi vien darīs.

Pienāca brīdis,kad mums ar rezidentu bija jāšķiras. Viņš man piezvanīja un aicināja satikties Bērzkrogā. Es toreiz biju Dricēnu Kultūras nama direktors un konspirācijas nolūkos ieplānoju arī tikšanos Cēsīs. Satiekot rezidentu, sapratu, ka viņš ir ļoti slims. Rezidents man teica: ”Andri, tagad Latvijā sagaidāmi lieli notikumi. Izlem pats savu ceļu, Antona dēls!”. Tie bija viņa pēdējie man teiktie vārdi, un tā bija mūsu pēdējā tikšanās. Es gribēju viņam pavaicāt, kāds ir viņa īstais vārds, bet nepajautāju.

Pašlustrācija

Režisora Ginta Grūbes un Sanitas Jembergas veidotā filma “Lustrum” aizsāka stāstu par Kultūras sakaru komiteju, par kultūras un inteliģences sadarbību ar toreizējo Valsts drošības komiteju (VDK). 
Ciešā sadarbībā ar “Mistrus Media”, Latvijas Televīzijas Kultūras raidījumu redakciju un cilvēkiem, kuri vēlas turpināt sarunu par kultūras un inteliģences sadarbību ar LPSR VDK, LSM.lv piedāvā platformu tiem, kas izrādījuši iniciatīvu atklāt savu stāstu visai sabiedrībai. 

"Pašlustrācijas" stāsti.

Cēsīs uzzināju, ka tur notikusi Tautas frontes dibināšanas sapulce. Droši vien rezidents arī tajā bija, pasēdēja, paklausījās… Viņš savu bija padarījis. Es viņam paklausīju arī šoreiz un to smagumu no pleciem sāku velt nost. Es sāku spēlēt ar atklātām kārtīm. Dricēnos sākās Tautas frontes kustība, es biju gan pirmā, gan otrā Tautas frontes kongresu delegāts. Pēc notikumiem Gruzijā, kad armija apšāva civiliedzīvotājus, es uz Kara komisariātu aiznesu un noliku savu karaklausības apliecību. Ir kāda sakritība - mana pretpadomju darbība sākās novembrī, manā vārda dienā, un noslēdzās 17. novembrī, manā dzimšanas dienā. 

Vai jums ir izpratne par to, kā tika veidots dubultaģentu tīkls Latvijā, kā notika pretizlūkošana, kas bija saistīta ar ASV?

Acīmredzot, viena daļa darbojās nesaistīti ar VDK, bet bija arī tādi kā es. Man ir aizdomas par vienu vīru, kuru Vidiņš nosauca par čekas ziņotāju, ka arī viņš spēlēja šo dubultspēli.

Kad 1994. gadā par savu sadarbību ar VDK uzrakstīju Totalitārisma seku dokumentēšanas centram, Indulis Zālīte man teica: “Paldies, ka uzrakstījāt! Jūs tāds nebijāt vienīgais.”

Bet mani pārsteidz tas, ka šo 25 gadu laikā, kopš es par to uzrakstīju, neviens no Drošības dienesta par mani nav interesējies. Interesanti, ka manu radinieku, kurš bija tulks vācu armijas štābā, VDK neatšifrēja. Viņš dokumentos bija izmainījis savus dzimšanas datus. Ir cilvēki, kuri tam filtram tika cauri. Iespējams, tāds bija arī mans rezidents Jānis Alberts.

Kā jūs vērtējat čekas maisu atvēršanas garo epopeju? Vai mērķis nav bijis pēc iespējas ilgāk noslēpt “pēdas”?

Iespējams. Es jau riskēju, stāstot par to visu. Bet, ja kādam traucēju, ņemiet mani, tikai neaiztieciet manu ģimeni!

Vai tas nozīmē, ka VDK kaut kādos formātos joprojām darbojas Latvijā?

Droši vien. Notiek dīvainas lietas.

Divus VDK virsniekus es satiku vienā Apsardzes firmā. Viņi bija bruņoti.

Vēl viens fakts, kas saistīts ar komunistiem. Bija barikāžu laiks. Taisnā ceļā no barikādēm es devos uz sapulci, kur divi latvieši gānīja Tautas fronti, man tas uzsita asinis, es viņus nolamāju un aizgāju. Šie divi vīri bija Komunistiskās partijas biedri un nesteidzās nolikt savas biedra kartes. Vēlāk viņi iekārtojās pašvaldībā. 1994. gadā tauta mani ievēlēja par pašvaldības vadītāju, bet pagastveci izvēlējās septiņi deputāti, no kuriem lielākā daļa bija bijušie komunisti un viņu atbalstītāji. Viņi par mani nebalsoja, taču es par to nebēdāju, jo tas bija ļoti grūts laiks. Arī tie divi gadi pirms tam, kad vadīju pašvaldību, nebija viegli. Savu traktoru izmantoju sabiedrības vajadzībām, uzliku baznīcai jumtu.

Kāda jūsu pusē bija reakcija, kad uzzināja, ka jūs esat bijis dubultaģents?

Uz mani rādīja ar pirkstiem. Es gribēju tiesāties, bet patiesību ir grūti pierādīt. Man teica tā: “Ja nu jūsu rezidents īstenībā bija čekas aģents?” Ir bijis ļoti grūti ar to visu tikt galā. Tai skaitā es biju galvojis par zemniekiem un man nācās uzņemties viņu maksājumus.

Ir piedzīvots arī manas slepkavības pasūtījums. Ja es nebūtu rūdīts, nezinu, kā ar to visu tiktu galā.

Kas bija sarežģītākais jūsu pretpadomju darbībā?

Pārvarēt bailes un saglabāt vēsu prātu. Bija reizes, kad domāju: “Viss. Es nojūgšos.” Man bija mazi bērni. Daudz nervu esmu pazaudējis. Daudzi ar VDK sadarbojās tieši tādēļ, ka baidījās par savu ģimeni. Kad tas viss sākās, man vēl nebija ģimenes. Vislielākās bailes man bija 1991. gadā, kad Maskavā notika apvērsums. Es biju izmisumā. Man bija pazīstams viens milicis. Es lūdzu, lai viņš sagādā man automātu, jo es zināju, ka pēc manis atnāks. Bet ģimeni es domāju paslēpt uz neapdzīvotas salas purvā, kur 1977. gadā biju pavadījis vienu nakti.

Kā jūs pats vērtējat savu lomu cīņā par Latvijas brīvību?

Katrs no mums paveica savu darbu. Doroņina, Astra, Vidiņš un "Helsinki-86", pēc tam Tautas fronte. Tagad ir lepnums. Mēs ģimenē visi esam patrioti, esam lepni par mūsu sportistiem, mūziķiem, aktieriem. Mēs esam normāli nodrošināta ģimene. Visu mūžu esam darījuši labi sev un arī citiem. Un tā tas arī paliks.

*Projektu "Pašlustrācija" līdzfinansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild Latvijas Televīzijas Kultūras redakcija. 

#SIF_MAF2019

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Kultūrtelpa
Kultūra
Jaunākie
Interesanti