Pašlustrācija

Aivars Hermanis – sadarbība tiesiski nebūtu pierādāma

Pašlustrācija

Jānis Dripe raksturo radošās inteliģences sadarbību ar varu

Aivars Hermanis. Pašlustrācija

Pašlustrācija. Mūziķis Aivars Hermanis

Mūziķis Aivars Hermanis sarunā stāsta par pretošanos un sadarbošanos ar Valsts drošības komiteju (VDK), par piedzīvoto filharmonijas laikā, stāsta par nelegālu mūzikas instrumentu pārvešanu no Rietumiem, nebeidzamām sarunām ar čekistiem, vervēšanu un cīņu par taisnīgumu.  

Aivars Hermanis (1955) ir mūziķis, ģitārists, komponists un producents. Dzimis Liepājā. Mūziķa karjeru sācis, spēlējot restorānos, klubos un jauniešu rokgrupās Liepājā, vēlāk pārcēlies uz Rīgu, kur spēlējis grupās "Suvenīrs”, ”Modo”, ”Opus”, ”Remix”, muzicējis Raimonda Paula ansamblī, Gunāra Rozenberga bigbendā un daudzos citos sastāvos. Aivars Hermanis ieguvis arī starptautisku muzikālu pieredzi. Kā studijas mūziķis piedalījies vairāk kā 1000 skaņdarbu ierakstos, gadu strādājis starptautiska skaņu ierakstu projekta ietvaros ASV.

Sarīkojis vairāk nekā 300 pasaulē pazīstamu mākslinieku koncertus Latvijā un kaimiņvalstīs (Dave Brubeck, Joe Zawinul, Chick Corea, ZZ Top, Slade, Bjork, East 17, Whitesnake u.c.). Vadījis mūzikas festivālu producēšanu un sarīkošanu ("Rock Summer Riga 96", "Liepājas dzintars", "Vendene", "Roks par Eiropu" u.c.)

Viņš ir piedalījies intelektuālā īpašuma aizsardzības likuma izstrādē Latvijā un sarakstījis e-grāmatu "Ievads mūzikas menedžmentā”.

Aivars Hermanis Latvijas Televīzijai stāsta: Man nebija stereotipiski, dominējoši priekšstati kā parastajam padomju pilsonim. Mēs jau zinājām, kāda ir attieksme pret šo ritmiskās mūzikas veidu, ko spēlējām. Ballītēs un koncertos jau visiem patīk, bet oficiālā pozīcija bija, ka tā ir zemākas klases mūzika, rietumnieciski orientēta. Tā tas arī bija. Mēs klausījāmies "The Beatles", "The Rolling Stones", kopējām un spēlējām līdzīgi. Protams, bijām rietumnieciski orientēti. Mēs nebijām cilvēki, uz kuriem padomju vara varētu paļauties. Viņi to labi zināja.

Galvenā problēma, ekonomiski runājot, bijām spiesti lietot savus ražošanas līdzekļus, kas bija pretrunā ar komunistu uzstādījumu, ka ražošanas līdzekļi ir kopēji un valsts ir tā, kas par visu rūpējas. Pamazām tas rūga, par to runājām savā starpā.

Mūzikas instrumentu iegūšana faktiski bija krimināla darbība. Man legāli nevarēja būt tik daudz naudas, par kādu mēs pirkām šos instrumentus.

Protams, sākumā tas notika par krievu rubļiem. Instrumentu iegūšana notika vai nu ar jūrnieku, diplomātu, vai citu speciālistu starpniecību, kuri apkalpoja aušanas un citas iekārtas, kuras tika iepirktas par valūtu. Tad ar viņiem vienojāmies, pasūtījām instrumentus. Viņi tos atsūtīja un pārdeva uzpircējiem par Krievijas rubļiem.

Tā bija klasiska kontrabanda pēc padomju likumiem. Es biju viens no dalībniekiem šajā ķēdē. Aktīvie tēli, kas apgādāja Latviju ar [mūzikas] instrumentiem, bijām kādi pieci līdz seši.

Aivars Hermanis stāsta par nelegāliem norēķiniem dolāros

Bija atstrādāta sistēma, kā vedām [mūzikas instrumentus] pār robežu. Pirmo reizi ar filharmoniju, Rīgas delegāciju braucām uz Somiju 1979. gadā. Pirmo reizi braucu uz īstiem Rietumiem. Protams, jānopērk ģitāra! Lai varētu nopirkt kaut cik pieklājīgu ģitāru, vispirms jādabū nauda. Bija vajadzīgi kādi 400 dolāri. Tā [ģitāra] bija jānoslēpj, lai nevarētu atrast. Ja jau kāds nostučītu, tad jau varētu atrast, tāpēc neviens bez manis to nedrīkstēja zināt. Tad bija jāpaņem līdzi akustiskās ģitāras čehols. Jāpaņem divas ģitāras – viena galīgs draņķis, ko pēc tam varēs izmest ārā, otra – uz kuras spēlēt. Braucot ārā, jānodeklarē.

Naudu sapinu, ietinu pastiprinātāja kondensatorā.

[Somijā] aizgāju parunāties ar veikalnieku, izvēlējos, ko varētu nopirkt, un teicu, ka dienu pirms braukšanas prom aiziešu un nopirkšu. Aizgāju pirms veikala slēgšanas. Veikalnieks mani gaidīja. Nekāda kustība uz ielām nenotika, cilvēku nebija daudz. Pirms tam apgāju trīs, četrus kvartālus, skatījos, vai kāds velkas, nevelkas līdzi. Protams, šādu operāciju veicot, biju nobijies kā diegs. Nopirku ģitāru, bet man vēl bija jāieiet viesnīcā, kur varēja gadīties kāds no mūsu grupas. Tur vismaz trīs bija saistīti ar čeku, tas bija acīmredzami. Tie, kuri brauca līdzi, viņi izmantoja gadījumu, kad braucām uz Rietumu valsti.

Pašlustrācija

Režisora Ginta Grūbes un Sanitas Jembergas veidotā filma “Lustrum” aizsāka stāstu par Kultūras sakaru komiteju, par kultūras un inteliģences sadarbību ar toreizējo Valsts drošības komiteju (VDK). 
Ciešā sadarbībā ar “Mistrus Media”, Latvijas Televīzijas Kultūras raidījumu redakciju un cilvēkiem, kuri vēlas turpināt sarunu par kultūras un inteliģences sadarbību ar LPSR VDK, LSM.lv piedāvā platformu tiem, kas izrādījuši iniciatīvu atklāt savu stāstu visai sabiedrībai. 

"Pašlustrācijas" stāsti.

Man bija jāriskē. Iegāju viesnīcā, ģitāra bija kastē. Kāds varēja pienākt un paprasīt: “Ko tu nopirki? Kas tajā kastē?” Man no tā vajadzēja izvairīties. Iespruku liftā un aizmuku. Veicās labi.

Tālāk man ģitāra bija jāiepako. Veco ģitāru izmetu miskastē, pēc iespējas sadalīju reizinātājos, lai to varētu atstāt miskastē kā drazu.

Ieliku ģitāras čeholus, un braucām atpakaļ ar kuģi. Izkāpām Tallinas ostā. Stabulnieks [Uldis] stāvēja man priekšā, un viņu saņēma ciet! Izrādījās, ka viņš aiz muguras bija aizbāzis “Playboy” žurnālu, kā viņi (VDK) saka, pornogrāfiskā literatūra. Stabulnieku aizveda uz istabu un sāka kratīt. Tad viņi paņēma mūsu kravu, kur bija instrumenti, aparatūra un sāka kratīt. Iedomājaties?! Un es tur stāvēju ar savām ģitārām!

Man sirds pa muti leca ārā. Muitas punkts nebija liels, muitnieki aizgāja pie Stabulnieka. Pie mums palika jauna sieviete, kura pārbaudīja visu tālāk. Parādīju somu, parādīju ģitāras, viņa skatījās deklarācijā – divas ir, gredzens ir. Nu labi.

Nav jau tā, ka neviens to nenojauta. To jau visi redzēja, ka spēlēju uz firmas ģitāras. No kurienes man firmas ģitāra, kur es to tajā laikā varēju dabūt!?

Tikai šādā veidā! Protams, ka organizācijas, kas vervēja cilvēkus, uz šī āķa varēja viegli mūs noķert. Un abas puses labi zināja, kas ir kas.

Rakstījām darbaļaužu vēstules, ka mūs apspiež un neļauj mums strādāt normāli, ka tā situācija nav dabīga, kaut ko vajag darīt! Mūs vienkārši atšuva. “Ko viņi te iedomājas?!” Mēs bijām zemākas kastas. Mums nepienācās mašīnas, dzīvokļi. Protams, rinda bezgalīga, bet vismaz rindā jau varēja paņemt! Mēs bijām otrās šķiras. Vienkārši piegriezās.“Opus” sastāvā ar Zigmaru Liepiņu priekšgalā un “Tip Top” praktiski pilnā sastāvā aizgājām no filharmonijas.

Saistībā ar šo demaršu izmantoju situāciju, ka “Opusā” jau kādu brīdi dziedāja Kaspars Dimiters. Mēs sadraudzējāmies, un viņa mamma, protams, ir Vija Artmane.

Vienojāmies, ka būšu tas, kurš mūsu sāpi uzrakstīs. Ar roku pārrakstīju divdesmit lapas, un viņa [Vija Artmane] tās atdeva [kultūras ministrei] Furcevai. [Artmane] īsi pastāstīja, par ko stāsts, jo viņas dēls arī bija tur iekšā, viņa zināja šo situāciju. Un tad pēc kāda brīža mani izsauca uz komunistu partijas māju.

Aivars Hermanis stāsta par piedāvājumu sadarboties

Nostājos pozā un teicu: “Nē! Ar savu vārdu neparakstīšu nekādus papīrus!” Viņš teica: “Labi, mēs varam parunāties, tas ir labāk, nekā es tevi savervēju. Mana priekšniecība, protams, nebūs priecīga, bet, ja mēs parunājamies, man tāpat tas ir jāpiefiksē!”

Uz ātru roku izgudroju segvārdu Pēteris. Viņš pēc maniem vārdiem pierakstīja, ko mēs runājām, un tad es to parakstīju.

Kas bija jums jādara? Ko no jums prasīja?

Īstenībā mēs pamatā runājām par šo [filharmonijas] tēmu, bet man pilnīgi nekas nebija jādara. Stāsts kopumā ir par gadu. Mēs tikāmies apmēram piecas, sešas reizes. Apspriedām šīs lietas arī plašāk, ne tikai saistībā ar filharmoniju. 

Veicot Padomju Savienībā kriminālās darbības, mēs īstenībā sekojām un vācām informāciju, lai mēs neiekristu. Es nedomāju, ka viņi nezināja, ko mēs darām, bet tas nebija tas, kas interesē VDK. Ja es būtu izvairījies vai pasūtījis viņus trīs mājas tālāk, viņi jebkurā brīdī varēja tik vienkārši [mani] piespiest. Tad, labākajos gados, kad karjera sāk iet uz augšu un mēs esam tik daudz laika, darba, zināšanas un enerģiju ieguldījuši tajā visā, tad nāktos sēdēt 5 gadus ķurķī. Būtu jābūt galīgi stulbam!

Bija svarīgi kaut ko izdarīt, paveikt kaut ko reālu, to, kas bija mūsu mērķis. Tas viss bija mūzikas vārdā.

Ažiotāža ap VDK maisiem un ilgie gadi, ilgais process, un tagad šīs gaidas, ko sabiedrība it kā nav piepildījusi… Ir zināma vilšanās? Kā vērtējat šodien čekas maisu attaisīšanu un šīs reakcijas? Kā skatīties šo procesu?

Labāk vēlāk nekā nekad! Protams, to vajadzēja izdarīt uzreiz - kā Austrumvācijā un daudzās valstīs – izsludināja lustrāciju. Tie, kuri nelustrējās, par tiem ziņoja un pārbaudīja. Protams, to, kurš bija noziedzies, tiesāja. To vajadzēja…

Jūs esat saticies ar Aivaru Dombrovski, ar cilvēku, kurš Jūs vervēja?

Man bija interesanti! Es nebiju ticies kopš tā laika.

Kas bija interesants šajā procesā?

Tas, ko Dombrovskis teica, viss kopumā no VDK viedokļa bija process, kādā veidā panākt, lai es vēlāk kļūstu par aģentu. Ar vēlākiem mērķiem, kuri kaut kādu iemeslu dēļ tomēr nerealizējās. Viņš [Dombrovskis] man neatbildēja, kāpēc viņi nerealizējās.

Tur būtu bijis jābūt tā, – kad viņš [Dombrovskis] pats pārgāja citā amatā, kļuva par VDK preses sekretāru, viņam vajadzēja savus aģentus nodot kādam citam, bet ar mani viņš to neizdarīja.

Vai, atskatoties atpakaļ, varējāt rīkoties citādāk?

Ja nebūtu šī kriminālā momenta, ar kuru mani varētu iebāzt cietumā… Par to, ka tā var izdarīt, pilnīgi nebija šaubu. Izdarīja, neizdarīja, tas ir pilnīgi cits jautājums. Tas atkarīgs no cilvēka un visādiem apstākļiem. Ja tā nebūtu, būtu viņus pasūtījis trīs mājas tālāk! Ļoti vienkārši!

Tas ir Ginta Grūbes secinājums, ka kultūras cilvēki bija bandinieki šajā spēlē un galvenais mērķis bija apgriezt spārniņus, ielikt rāmjos, lai neuzdrošinās pārāk daudz, lai neatļaujas pārāk daudz.

Tagad, šajos apstākļos, esmu runājis ne tikai ar Aivaru Dombrovski, kurš bija mans vervētājs, bet arī ar citiem no tā kantora. Par to, kā tas notika, kāpēc notika. Vienkārši, lai saprastu. Mums no malas bilde liekas viena, bet īstenībā tā ir citādāka.

Lielākoties tajā periodā, ko saucam par pārbūvi, bija vienkārši jātur roka uz pulsa, lai balansētu procesu dabīgā veidā. Lai nesākas lielas nekārtības, milzīga konfrontācija, kas varētu beigties ar cilvēku nāvi.

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Kultūrtelpa
Kultūra
Jaunākie
Interesanti