Pašlustrācija

Pašlustrācija. Jānis Peters

Pašlustrācija

Peters stāsta par padomju rakstniekiem

Pašlustrācija. Jānis Peters

Režisora Ginta Grūbes un Sanitas Jembergas veidotā filma “Lustrum” aizsāka stāstu par Kultūras sakaru komiteju, par kultūras un inteliģences sadarbību ar toreizējo Valsts drošības komiteju.  Filmas veidotāji uzsvēra: “Ja filmas iznākšana radīs jaunus ziņu virsrakstus, ka tas un tas ir iznācis no maisa, tad filma nav sasniegusi savu mērķi, tad esam kaut nepareizi izdarījuši.”

Ciešā sadarbībā ar “Mistrus Media”, Latvijas Televīzijas Kultūras raidījumu redakciju un cilvēkiem, kuri vēlas turpināt sarunu par kultūras un inteliģences sadarbību ar LPSR Valsts drošības komiteju (VDK), LSM.lv piedāvā platformu tiem, kas izrādījuši iniciatīvu sarunu turpināt un atklāt savu stāstu visai sabiedrībai.

Sarunas ar dzejnieku Jāni Peteru fragmenti izmantoti filmā “Lustrum”; sadarbībā ar filmas veidotājiem piedāvājam pilnu sarunu (skat.video raksta sākumā).

Jānis Peters (1939) ir latviešu dzejnieks. Latvijas Rakstnieku savienībā bijis valdes sekretārs, dzejas konsultants un valdes pirmais sekretārs. Laikā no 1991. līdz 1992. gadam bijis Latvijas Republikas valdības pastāvīgais pārstāvis Maskavā, laikā no 1992. līdz 1997. gadam ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Krievijas Federācijā. Peters saņēmis arī vairākus apbalvojumus: Sv. Marka ordeni Venēcijā, Triju Zvaigžņu ordeni, kā arī vairākas ar literāro profesionālo darbību saistītas balvas.  

"Lustrum": Bail nebija?

Jānis Peters: Toreiz nevienam bail nebija. Atmodas laikā – 1988. gadā vēl milzīga atmoda nebija, bet Maskavā bija perestroika. Maskavieši zināja vairāk un nebaidījās gandrīz ne no kā. Mums jau tādu rakstnieku nebija, kas parakstītu protesta vēstules – pilnīgi pretpadomju.

Mums nebija Solžeņicina, cilvēktiesību aizstāvju, kas stāv uz ielas pie mauzoleja, – visas šīs grupas.

Tiem, kam bija sakari ar Maskavas rakstniekiem… Mums bija īsta draudzība ar Vozņesenski, Jevtušenko, Okudžavu, Dovlatovu, Ahmaduļinu. Neteiksim, ka ar revolucionāriem, bet liberāļiem, kuri kritizēja padomju sistēmu. Bet atļautības robežās. Tas bija cits laiks. Mēs tomēr, analizējot padomju iekārtu, aizmirstam, ka tā evolucionēja. Nevar salīdzināt Staļina laiku varbūt pat ar Hruščova un Brežņeva ne, kaut gan Brežņevs bija smagāks gadījums, nerunājot par Gorbačovu. Visi Rietumu avoti, ko esmu lasījis – grāmatas, politologi, vēsturnieki –, apgalvo, ka Gorbačovs patiešām gribēja pārveidot PSRS. Bet viņam nebija zināšanu, viņš nebija īsts intelektuālis – bija cilvēks tomēr no laukiem, no Stavropoles. Kaut arī bija diplomēts jurists, studēja vienā laikā ar Mamardašvili. Sieva skaitījās marksistiskā filozofe.

Nevaram notikumus vērtēt, šajā zināšanu un informācijas kalnā stāvot, un teikt: “Vai, kā tas tur rīkojās! Kāpēc Peters teica, ka Ļeņins teica tā un tā…” Te ir tā atbilde, ka es pratu runāt. Tauta man rakstīja vēstules – pakas! Paraksti daudzi – brīžiem 100. Zinātnieki, institūti – tas man ļoti glaimoja. Un man ar to plēnumu arī pietika.

Pēc tam nekas nesekos?

Ievadrunā teicu, ka rīkojamies atbilstoši PSKP 19. konferences nostādnēm.

Jūs tā domājāt?

Jā. Uzņēmu ar sajūsmu perestroikas nostādnes. Varat smieties – es jau biju priecīgs un apreibis no tā, ka 87. gadā ceļmalās uz Salacgrīvu un Kuivižiem bija privātie cilvēki, kas cepa šašliku. Drīkstēja. Padomju apstākļos tas bija kas neparasts. Tas bija sākums, iedīglis t.s. kooperatīviem un daļēji privātīpašumam. Mēs to plēnumu arī veltījām 19. konferencei. Reigans bija Maskavā. Viņš pieņēma Modri Plāti un padomju disidentus. Tie tika ielūgti oficiālās pusdienās pie Reigana Maskavā, ASV vēstniecības savrupmājā. Starp tiem arī mācītājs Plāte, stipri liels revolucionārs.

Izsauca jūs pie sevis CK?

Ielūdza uz biroju un teica… Viņi nezināja… Visa Padomju Latvijas nomenklatūra, VDK ieskaitot, nezināja, kas notiek. Nesaprata Gorbačovu: ko viņš grib, kas pareizi, kas ne, kā tagad jādara. Skatījās apkārt.

Ģenerālis Zukulis man pienāca CK koridorā klāt: “Vai jūs nevarētu atnākt uz VDK kolēģiju un izstāstīt, kas valstī notiek?” Es neaizgāju. Bet Jakubāns aizgāja, pateica, ka viss notiek labi un pareizi – tā kā ģenerālsekretārs un CK vēlas. Viņi bija apmulsuši galīgi. Tāpat kā Maskavā: vieni apmulsuši, otri priecājās.

Gorbačovam jau sāka rasties ienaidnieki. Tas nebija parasts. Sākumā visi viņam klanījās. Kam klanījās? PSKP CK ģenerālsekretāram – amatam, lai kas tur būtu bijis.

Kāpēc neaizgājāt uz VDK?

Nav vērts man tur iet. Man nelikās loģiska šī lieta. Bet Jakubāns ar savu humoru… Enerģisks, mazliet jokdaris, izstāstīja, ka viss pareizi.

Vai viņi jums uzticējās?

Nu, nē. Kādi viņi? CK tāpat kā visur bija divas nometnes. Tad jālasa lekcija. Domāju, ka vispār bija kādas trīs kompartijas visā PSRS no 18, 19 miljoniem biedru. Bija vecie, īstie, staļiniskie boļševiki – nerunāsim par ļeņiniskajiem, kam bija varbūt kādi ideāli, ieskaitot Linardu Laicenu, kuru nošāva utt. Vispār es par komunistiem nemaz nesaucu to partiju – tā bija boļševiku partija. Jo Ļeņins tādu nodibināja. Līdz 1953. gadam rakstīja: VK(b)P  - Vissavienības komunististiskā (boļševiku) partija. Vēl bija partijas, kurās bija Pikaso un Pablo Neruda. Boļševiku partija ir boļševiku partija – vēl tagad tā gribu dēvēt.

Tātad boļševiku daļa, kas bija nikna vēl. 1988. gads. Tad bija jaunā paaudze, kas uz kaut ko cerēja, – t.s. 20. kongresa paaudze, kurā Hruščovs atvēra gulaga vārtus. Masveidā izlaida cilvēkus. Nometnes kaut kādas vēl palika PSRS, bet masveidā cilvēki nāca mājās. Gulagi kā sistēma tika iznīcināta. Tā ir 20. kongresa paaudze: Vācietis, Ziedonis, varbūt sākumā Belševica.

Tad bija trešā kompartija – es tos saucu par partijas biedriem. Ne boļševiki, ne komunisti, bet partijas biedri, kuri ieņēma amatus: galvenais inženieris, rūpnīcas direktors, kolhoza priekšsēdētājs. Leģendārais Jānis Blūms, brīnišķīgs cilvēks, viņam 40. gadā boļševiki iznīcināja visu ģimeni, bet viņš bija Komunistiskās partijas (KP) biedrs un Sociālistiskā Darba Varonis. (..) Saimnieciski darbinieki, partijas-padomju aktīvs. Padomju darbinieks bija Alfrēds Rubiks, tīri labs Rīgas izpildkomitejas priekšsēdētājs. Leca acīs partijas nomenklatūrai. Pugo teica: “Kā savadīt Rubiku?” Rubiks iestājās pret nomenklatūras izvietošanu jaunajā, sarkanajā mājā pretī (Gorkija ielā) 145. Ko panāca Rubiks? Ka partijas darbiniekus no turienes izliek, jo 20 vai 40 000 strādnieku gaida dzīvokļus.

Jūs tomēr esat nacionāli noskaņots dzejnieks. Kāpēc lai viņi jums uzticētos?

Tāpēc, ka es mācēju runāt. Es runāju ar visiem. Runāju ar LNNK, parakstīju Pilsoņu komitejas publisko [vēstījumu], ka esmu par pilsonību… (..) Mācēju runāt arī ar partiju. Noskaitīju trīs partijas visā PSRS, bet Latvijā bija vismaz divas partijas. Kad man tur bija jāiet pie kultūras daļas vadītāja, pie CK sekretāra… Es te putrojos. Ar dāmām no kultūras nodaļas, kur bija Nellija Janaus, kurai tagad skaistuma salons, nelaiķe Helēna Pētersone – normālas sievietes, partijas darbinieces. Gājām uz ēdnīcu CK, un dāmas teica: “Paskaties, kā mellie uz mums skatās!” Melnsimtnieki pie cita galdiņa. Tur jau bija sadursmes. Nacionālists. Tāds bija arī Ziedonis. Bet,

ja partija kaut ko nolēma, tad vienmēr bažīgi prasīja, ko par to teiks Ziedonis. Viņiem bija liela bijība.(..)  Viņi šausmīgi negribēja kaitināt inteliģenci. Lielo.

Vienīgais valstsvīrs, kas spēja saturēt PSRS, bija Staļins: uzsita dūri uz galda, nospieda gaili – nošāva. Noturēja kā valsti: sliktu, ļaunu, briesmīgu. Bet visi pārējie jau attīstījās relatīvi līdzīgi civilizētajai pasaulei. Es neslavēju nevienu – mani tikai ārkārtīgi uztrauc netaisnība, ka nenovērtējam personības. Viss labais, kas PSRS notika, nebija sistēmas dēļ, bet pateicoties cilvēkiem. Kāpēc mums ir šodien tik daudz labu padomju laika filmu? “Ceplis”. Jaunatne saka: visu aizliedza. Bet vēl tagad gribas redzēt.

Ar dzejnieku Jāni Peteru sarunājās režisors un žurnālists Gints Grūbe un Sanita Jemberga. Materiāls sagatavots LTV Kultūras raidījumu redakcijā sadarbībā ar studiju “Mistrus Media”. Montāžas režisors Guntis Lēmanis.

13 komentāri
Juris Berzins
"Bet runāsim atklāti, represēto skaits nekad nav pārsniedzis 15%. Atlikušie 85% jau netika represēti un dzīvoja normāli." Akadēmiķis, zinātņu vēsturnieks Jānis Stradiņš (IR, 29.03.2013.) Ja palasa pēdējā gada rakstus par čekas maisiem, tad rodas sajūta, ka to 15% vajāto vispār nav bijis. Nav NEVIENA raksta lielajos masu medijos, kurā būtu rakstīts par šiem cilvēkiem. Ir protams daži - Doroņina un Astra. Bet vajāto taču bija tūkstošiem. Aizliegtie komponisti, dzejnieki, rakstnieki u.c. cilvēki. Par tiem, kurus izmeta no augstskolām, kuri nonāca psihiatriskajās slimnīcā vai izdarīja pašnāvības. Par viņiem - pilnīgs klusums. Visas publikācijas ir tikai par "stukačiem" un viņu grūto likteni. Reizēm šķiet, ka mēs dzīvojam pilnīgi absurdā valstī.
Edgar Indran
Dzīvojam 3.Pasaules kara (hibrīdkara) apstākļos, tāpēc lielajos masu medijos masveidā tiek propagandēti šodienas jaukie dzīves apstākļi:"Disidente Lasmane-Doroņina: Latvijai nekad nav gājis tik labi kā tagad." (Lsm.lv). Ja kāds interesējās par tūkstošu "represijām", tad lai lasa LV tiesībsarga ziņojumus un rakstus. "Šobrīd apmēram 31% jeb 606 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju ir pakļauti nabadzības riskam un sociālajai atstumtībai." Juris Jansons: Satversmē ierakstītie principi un ideāli ir piesmieti (LVportāls). p.s. LPSR tiešām tūkstoši pārkāpa likumu, taču diezin vai kā pašlaik 200 00 lietu glabājās neizmeklētas ( Ķuzis: Mūsdienās inspektora Aņiskina metodes vairs neder / IRIR )
Edgar Indran
"Mums nebija Solžeņicina, cilvēktiesību aizstāvju, kas stāv uz ielas pie mauzoleja, – visas šīs grupas." Objektīvu iemeslu dēļ Latvijā neparādījās fantazētāji par 60 000 000 bojāgājušo PSRS, jo tautas atmiņā bija nacistu un viņu vietējo pakalpiņu īstenotais ebreju holokausts. Vai tad J.Petera kungs aizmirsis to jauncelsmes darbu, ko paveica Ulmaņlaika paaudzes cilvēki, kas atjaunoja izpostīto zemi pēc postošā 2.Pasaules kara? Vai dzejnieka kungs nepiekrīt komponista I.Kalniņa teiktajam par " tautas gars uzplauka neredzētā spožumā – tādu kultūras un mākslas uzplaukumu kā pagājušā gadsimta sešdesmitajos – deviņdesmitajos gados Latvija vēl nebija pieredzējusi." (NRA, 18.01.2013.)? Būsim objektīvi novērtējot tautas vairākuma rokām uzcelto Padomju Latviju: "Bet runāsim atklāti, represēto skaits nekad nav pārsniedzis 15%. Atlikušie 85% jau netika represēti un dzīvoja normāli." Akadēmiķis, zinātņu vēsturnieks Jānis Stradiņš (IR, 29.03.2013.)
Boney Mcbrain
Nu Peters te tik daudz samuldēja, ka romānam pietktu. Lekciju lasītājs par boļševismu, idritvai mizīt! Kaut vai šī muļķība - "Padomju darbinieks bija Alfrēds Rubiks, tīri labs Rīgas izpildkomitejas priekšsēdētājs. Leca acīs partijas nomenklatūrai." Rubiks pats BIJA nomenklatūra! Kas, viņš sev acīs leca? Pats Peters bija nomenklatūrā, būtu nolasījis lekciju, kā kleksēja specveikalos iepirkto zaci. Šī no pirksta izzīstā versija par dažādajām partijām ir nekas vairāk, kā cenšanās aizmālēt prastu, primitīvu īpatņu cīņu sugas ietvaros par varu un piparkūkām. Grauza viens otram rīkles par siltāku pēcpuses aerodromu, bet tagad varonis. Mēslu vabole.
Edgar Indran
Tas, ko samuldējusi daudzi Latvijas rakstnieki, dzejnieki, mākslinieki u.c. radošie no J.Petera līdz A.Jundzem - to varēs 100 gadus šķetināt un šķetināt. J.Peters kārtējo reizi atkārto Ņ.Hruščova veikto - izvairās no atbildības, visu noveļot uz vienu cilvēku - "Vienīgais valstsvīrs, kas spēja saturēt PSRS, bija Staļins: uzsita dūri uz galda, nospieda gaili – nošāva." Vienkārši tā jau Staļins nevienu nenošāva (pat otro sievu), bet gan pēc acīgo pilsonīšu iesniegumiem. Noder atcerēties:"28 января 1938 года Сталин приказал руководству Наркомата внутренних дел подготовить региональную статистику политических донесений советских граждан друг на друга за период 1934-1937 гг. Через месяц к нему на стол положили любопытный документ. Общая цифра «бдительных обращений» на территории СССР составила 4 340 086 штук." Сергей Гаврилов. Литература политического доноса (Фраза.ua)
Juris Berzins
Šobrīd jau top skaidrs, ka galvenie upuri ir bijuši tieši paši stukači. Par tiem, kuri tika aizliegti, sagrauti un noklusēti, joprojām ne vārda. Dīvaini, ka pašiem rakstītājiem nepaliek riebīgi sludinot un izplatot melus.
Edgar Indran
Jānis Peters:" Vēlos vienu - lai mani nepārprastu. Lai mēs satiktos, apzinoties, ka gaita ir bijusi un arī šodien [1984] ir dramatiska. Bet vai tās dēļ vien nav vērts dzīvot, ja jau tik daudzi pirms mums bija gatavi šai drāmā atdot dzīvības, lai pastāvētu tas, kas nu mums pieder - sava sociālistiskā tautsaimniecība un kultūra, sava valoda un Latvijas valsts - viena no Padomju Sociālistiskajām Republikām, tātad - dzīva un reāla Latvija. Zeme, kurā nu tautas apliecināšana notiek jaunā lokā - ētisko un tikumisko vērtību lokā, uz ģimenes skatuves. Bērns kā turpinājums. Sakāpināta turpināšanās izjūta. Cīņa par telpu un tās harmoniju no dzīvokļa līdz dzimtenei. Nu tā." ( Karogs, Nr.5. 1984 / Nakts pēc tautasdziesmas, autora priekšvārds pirmpublicējumam)
Kremilek Rukis
Biogrāfiskajā izziņā "netīšām" aizmirsts ierakstīt "LPSR komunistiskās partijas centrālkomitejas loceklis". Un gadījuma cilvēku tur nebija. Arī Lešinskis pieminēja jauko nacionālistu J.P., kurš pēc vizītes čekā ļoti pārvērtās. Tā ka - tā pašlustrācija tāda švaka sanākusi.
Edgar Indran
Daina Bleiere, vēsturniece: Šmagākas okupācijas sekas ir mūsu galvās." (LV portāls) Kamēr Dziesmu svētkos dziedās Padomju Latvijas neoficiālo himnu "Manai Dzimtenei" (Peters-Pauls), 11. septembrī skaitīs komunista O.Vācieša dzeju un skatīsies R.Kalniņa "4 balti krekli" - tikmēr vēsturnieki u.c. atmaskotāji varēs lustēties - tērēt budžeta naudiņu vai sponsoru antikomunistiskos pasūtījumus ražot un ražot!
Valdis Freimantāls Freimantāls
Atmoda sākās, kad 1987. gadā Latvijā radās Latvijas Daudzbērnu Ģimeņu Biedrība! No tautas vajadzībām izveidojam kustību, kuru nekontrolēja komunistu partija un čeka! Pirmā vietā bija zaļā gaisma demogrāfijai - ģimeņu aizstavībai!
Edgar Indran
Atmoda sākās, kad LPSR īstenotā Demogrāfijas politika uzrādīja pirmos pozitīvos rezultātus - 1987.g. piedzima 42 135 bērn,- "un trīs bērnu ģimene kļuva par ļoti izplatītu, gandrīz vai standarta ģimenes modeli." (B.Latkovskis. Svarīgākā izšķiršanās). Būsim objektīvi novērtējot tautas vairākuma rokām uzcelto Padomju Latviju un tās sagraušanas sekas! Stāsta demogrāfs Pēteris Zvidriņš:"....dzimstības kritumi saistās ar politikas maiņu. Padomju laikā Latvijā dzimstības politika bija pronatalistiska. Tas ir, dzimstību veicinoša. Tajā laikā tika pieņemti speciāli lēmumi, kuros skaidri nosprausts mērķis – palielināt dzimstību. Kad no komandekonomikas pārgājām uz tirgus ekonomiku, šie dzimstību veicinošie mehānismi pārstāja darboties. Valdības līmenī tika atzīts, ka bērnu dzimstība, ģimenes lietas ir privātas lietas un valstij tur nav ko iejaukties. Pamazām tika likvidētas pirmskolas bērnu iestādes, un padomju laikos iedibinātā pabalstu sistēma sagruva." (NRA, 26.06.2014.)
Jabis Rue
paldies, šitas man patika - atmodu riktēja partija, ne boļševiki, ne komunisti, bet partija. Vēl varēja pateikt, kā to partiju sauc Itālijā.
Edgar Indran
"Viss labais, kas PSRS notika, nebija sistēmas dēļ, bet pateicoties cilvēkiem." Ja kādam cilvēkam Itālijā sāk deguns izstiepties, tad skaidri saprotams - tas ir sasirdzis ar "Pinokio sindromu"!
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālo mediju profiliem
Kultūrtelpa
Kultūra
Jaunākie
Interesanti