Pašlustrācija

Ivars Lācis stāsta par čekas darba metodēm

Pašlustrācija

Antra Cilinska stāsta par tikšanos ar VDK

Ivars Lācis. Pašlustrācija

Pašlustrācija. Ivars Lācis

Latvijas Universitātes profesors, fiziķis Ivars Lācis atklāj savu stāstu par to, ko nozīmēja papildināt zināšanas ārzemēs padomju laikā, kā šajos procesos iesaistījās Valsts drošības komiteja (VDK) un kāpēc savu vārdu viņš ir atradis čekas maisos.

Profesors Ivars Lācis (1949) ir Latvijas Universitātes (LU) profesors, fiziķis, kura zinātniskās intereses saistās ar kristālu augšanu, stikla struktūru un redzes uztveri. Laikposmā no 2000. līdz 2007. gadam divos termiņos bijis arī LU rektors. Pēc pilnvaru termiņa beigām strādā LU Fizikas un matemātikas fakultātē, vadot Optometrijas un redzes zinātnes nodaļu. Lācis ir arī LU Fonda priekšsēdētājs un Latvijas Zinātņu akadēmijas loceklis, saņēmis arī vairākus starptautiskus apbalvojumus. 

"Lustrum": Vai nezinājāt, ka strādājat militāram dienestam?

Pašlustrācija

Režisora Ginta Grūbes un Sanitas Jembergas veidotā filma “Lustrum” aizsāka stāstu par Kultūras sakaru komiteju, par kultūras un inteliģences sadarbību ar toreizējo Valsts drošības komiteju (VDK). 
Ciešā sadarbībā ar “Mistrus Media”, Latvijas Televīzijas Kultūras raidījumu redakciju un cilvēkiem, kuri vēlas turpināt sarunu par kultūras un inteliģences sadarbību ar LPSR VDK, LSM.lv piedāvā platformu tiem, kas izrādījuši iniciatīvu atklāt savu stāstu visai sabiedrībai. 

"Pašlustrācijas" stāsti.

Nē, to mēs zinājām! Ja kāds to saka, viņš ir idiots! Zinājām, kam strādājam. Elementārs uzdevums. (..) Mūsu uzdevums bija noskaidrot, kā kaut kāds centrs ķer un atbrīvo elektronus. Tas bija uzdevums. Interesanti – visa sāls! Tā ir fizika. (..) Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) un Pētera Stučkas Latvijas Valsts universitātes (LVU) cilvēki nebija idioti un marionetes. Numur viens, kas tolaik bija specifisks, – dubultā morāle. Un tā bija norma. Tas, ko teicu partijas vēstures eksāmenā…

Tas ir ideoloģiskais.

Pag, tas ir domāšanas algoritms. Kaut ko vajadzēja iekalt. Biezā, sarkanā grāmata bija izcila pudeļu atkorķēšanai. Visi, kas saņēma fiziķa diplomu, zināja, ka tās ir muļķības. Interesanta cīņa bija tāds priekšmets kā kapitālisma un sociālisma politekonomija. (..) Vajadzēja atzīmi, bet šie priekšmeti bija sekundāri. Mani interesēja, kā iegūt kalcija oksīda monokristālu tīrā veidā un kā tajā regulējami piemest klāt magnija oksīdu. (..)

Par politekonomiju daudz nefilozofēju un negāju pie pieminekļa, kur no tās pašas vides kāds protestēja aktīvi – aplejoties, aizdedzinoties. Neviens neticēja, ka sociālisma politekonomija ir realitāte. Pupu mizas!

Un bija otra domāšanas daļa – mana komunikācija ar tēvu, ar omu, kas man, kad vēl knapi staigāju, mācīja, kas ir slikti un labi, kas 1941. gadā notika Rīgā, kāpēc ir nepieklājīgi iestāties pionieros. Es ar to sadzīvoju un nebiju unikāls produkts. Ar draugiem atklāti runājām pilnīgi par visu, bet tie nebija tādi, kas organizē slepenas šūniņas un grasās mainīt iekārtu. Tādu domu ne man, ne draugiem un kolēģiem nebija. Vienā realitātē dzīvojām, par otru smējāmies. Mēs dzīvojām fizikā.

Cik slepena bija tā fizika, kuru jūs darījāt?

Labs jautājums. Visi jautājumi labi. Cilvēkiem LU bija svarīgi, lai tā būtu atklātāka, lai var nopublicēties fizikas Status solidi, kas tika izdots Austrumvācijā, bet angļu valodā, kāds par tevi lasīja un uz tevi atsaucās. Tāpēc bija vēlēšanās norobežoties no lietojuma daļas un strādāt tikai tīrajā pusē, kurā kustas elektroni, joni (..). Dzīvot tajos modeļos. Tai daļai sevi piesējām – es un man līdzīgie.

Dzīvojām divu morāļu pasaulē, kur vērtības un rīcība katrā bija cita. Tie bija duāli cilvēki! Vismaz es biju duāls savā darbībā! Es pat domāju, kā tas bija iespējams.

Kur tā dualitāte?

Vari domāt vienu un darīt citu. Draugu lokā smējāmies par Komunistiskās partijas (KP) lozungu: “Dumajem "partija", podrazumevajem "Leņin"” (Sakām – Ļeņins, domājam – partija, sakām – partija, domājam – Ļeņins, - red.)

Par to lietojumu – šai nozarei jābūt labi uzraudzītai, infiltrētai, lai nenoplūstu informācija Amerikai, piemēram.

To es nezinu. Ko zinu – ka katrā nopietnākā struktūrā bija ziņotājs. Tas bija pēc noklusējuma, to varēja pārbaudīt tikai ar praktisko pieredzi: vai paņēma pie dziesmas vai ne. Otrs – no fiziķu vides bija galīgs skaits cilvēku, kuriem izsniedza pielaides slepeniem dokumentiem. Tie tikās ar pasūtītāju, kas zināja vairāk, ko mēs darām. Bet LVU laboratorijā un Cietvielu fizikas institūtā visi centās tikt tālāk no klasificētās informācijas. Jādomā – disertācijas varēja aizstāvēt normālā veidā un varēja klasificēto. Ja doktora darbā bija slepena lieta, nedrīkstēja publicēties arī krievu izdevumos un nedrīkstēja aizstāvēt disertāciju. Kad tā bija uzrakstīta, visi centās ielikt tikai to… Elektrons ir dzelzs priekškara vienā un otrā pusē. Mēs runājām par elektroniem. Disertācija gāja uz Valsts atestācijas komisiju (VAK), kur slepenie, pelēkie vai melnie recenzenti skatījās, vai nav kas nepublicējams. Nelaimīgs bija tas, kuram to atrada. Tad atzinums – VAK nepiešķīra grādu, darbu anulēja, bija jāsāk no gala. Bet neatceros nevienu, kas aizstāvētu klasificētu disertāciju, jo tā bija šmuce.

Jums nebija?

Pasarg dievs! Centos visu padarīt maksimāli atklātu. Tas bija mūsu uzdevums. Lai var nopublicēt rezultātu uz dažām lapiņām angļu valodā.

Klasificētajā laukā vajadzēja būt izdevīgumam.

Jā, tur bija visādi profiti. Tas jāprasa tiem, kas bija tuvāk zivs galvai. Juris Zaķis, Andrejs Siliņš. Bet tas nebija tipiski LVU un Cietvielu institūtam. Atpakaļ pie stāsta. Dubultmorāle ir kalambūrs. Tev ir savas vērtības: gods, patiesība, draugs, ģimene.

Jūs laida uz ārzemēm?

Mani laida interesanti. Sākumā viss bija vienkārši, par to nobrīnījos. Pirmais ārzemju brauciens bija 1974. gadā, kad Fizikas un matemātikas fakultātes studenti brauca apmaiņā uz Rostoku Vācijas Demokrātiskā Republikā. Es biju beidzis LVU 1971. gadā, uzreiz nonācu pusvadītāju fizikas katedrā, pateicoties tam, ka jau studiju laikā strādāju tur par laborantu un mans pētījumu lauciņš bija kristālu audzēšana. Vecākie kolēģi deva daudz padomu. (..) Mums bija 8–10 studentu grupa, braucām uz Rostoku. Kā līdz tam nonāk? Anketas, instruktāžas – pēdējā bija šajā istabā (..). “Intūristā” saņēma ārzemju pases, ko pēc brauciena atdeva, pildīja kaut kādas anketas. Rostokā pretī grupa, kas brauca uz šejieni, bija pseido laboratorijas darbi – teātris. Komunicējām ar vācu kolēģiem par ikdienišķām lietām, jo tas mūs interesēja. Bija visādi cirki… Par saviem studentiem nekādus dosjē nerakstīju. Vai kāds students rakstīja par mums, jājautā viņiem. Brauciena beigās ikviens aizpildīja lēveni ar papīriem. Arī pirms tam. Anketu anketas: ar ko tikāties, ko runājāt. Bet, atkārtoju, – tā daļa nebija elektroni un nebija objektīvā realitāte.

Tas notika LVU?

Viss bija LVU. Tā ir vēl viena lieta. Ja tevi arī vervēja, tad universitātē. Mana galvā universitāte vienmēr bijis kas tīrs piegružotajā pasaulē. Bet nekas nav homogēns – uz ikvienas ādas ir pumpas. Ikvienā, arī mazā sabiedrībā, ir kas citādāks. Tas, kas fiziķiem dzīvi atviegloja, – viņu līderi partijā bija gudri cilvēki, kas neticēja tai dogmai. Partijas sekretāri bija profesors Šmits, Mārča Auziņa zinātniskais skolotājs. Viņa uzdevums bija sabalansēt. Nezinu, kādu informāciju viņš saņēma, bet pārējiem tika nodota stāsta daļa par kaut ko. Mēs visi intuitīvi sapratām – par to nerunāsim, arī ar draudzeni ne.

Vai jutāties formāli savervēts?

Nekur nebiju savervēts! Biju vienkāršs LVU vecākais laborants, vecākie kolēģi mani bija ieteikuši šim pasākumam.

…pavērot?

Nē, man šādu uzdevumu nebija. Otrā reize bija 1976. gads, braucām uz Prāgu. Bija Māris Vītiņš, matemātiķis, grupas vadītājs, bija Ernests Šics, partijas biedrs. (..) Jautājums par vervēšanu un partiju mani kā cilvēku interesē – kā VDK struktūras mijiedarbojās ar partijas organizāciju iestādē un kuri bija dubultpilsoņi. Šī telpa bija visaugstākā. Partijas komitejas lēmums droši vien bija pēdējais – arī rektoram, kurš bija komitejas loceklis. Čehijai arī bija kaudze ar papīriem. Un tad sākas tā daļa, kas interesē jūs un pūli, un pūlis ir lieliska lieta. Tajā nav izmaiņu kopš Romas laikiem, kad teātrī atveda karagūstekņus un bērnus, cirta galvas vai izbaroja lauvām, prasīja, kā celsi īkšķi. Arī tagad pūli interesē fakti, kas nez kā sabiedrībā nonākuši un ir iegūti. Abos gadījumos, kad devos uz ārzemēm, un vēl citos pildīju personas ID aprakstu – tā es to saucu. Tur bija rindiņas: ko darījuši tavi vecāki kara laikā; vai ģimenē bijuši izsūtītie; vai ir radi ārzemēs utt. Jāuzraksta, cik esi tīrs tās algoritmikas ietvaros. Es rakstīju: nav, nav, nē, nē. Īstenībā bija jāraksta: jā, jā, jā. Šāds rakstības veids turpinājās līdz 1981. gadam.

Iestājos LVU 1961. gadā un, domāju, pirmie ieraksti bija jau tad. Lai varētu studēt, kaut kas bija jāaizpilda. Pirms tam 1. vidusskolā nez vai, kaut gan, komjaunatnē stājoties, varbūt pirmoreiz ierakstīju nevis jā, jā, bet nē, nē. Tur iestājos ļoti vēlu, jo bez komjaunatnes vēl bija grūti tikt Fizikas un matemātikas fakultātē. (..) Ikvienu interesēja nokļūt īstās ārzemēs: tur bija daudz vairāk informācijas par tavu priekšmetu (..), braucieni bija komerciāli izdevīgi. (..) Fiziķiem bija citādi: stažēšanās laikā stipendiju maksāja cietā valūtā, kas desmit mēnešu stažēšanās laikā pārvērtās automobilī Moskvič vai Žiguļi, dažiem kungiem daudzi datori pārvērtās vasarnīcās.

Kas jums bija īstās ārzemes?

Cīrihes tehnoloģiskā skola ETH, kas visos laikos bijusi Top 10.

Cik ilgi bijāt?

[1982. gadā] Desmit mēnešus. Pietiekami ilgi. Bija arī tādi, kas laidās. Ko nozīmē aizlaisties? (..)  Morāle aizlaišanās brīdī ir interesanta. 1945. vai 1944. gadā – vai drīkstēja aizlaisties draudzes mācītājs? Ar [mācītāju un LU docentu] Juri Cālīti par to runājām. Mācītājam ir morāle un draudze. Tas nav vienkārši. Arī tiem, kas bēga, palika ģimenes daļa. Bēgšanā vienmēr ir avantūras daļa, es tāds neesmu. (…) Viņi pieņēma darbaspēku, zinot, ka tas atbrauc no norobežotas pasaules daļas un varbūt tā vai citādi ir saistīti ar dienestiem. Fiziķi un citi jau nebija glupi cilvēki. (..) Aizgāju pieteikties. Kārtējām struktūrām rakstīju: nē, nē, nē. Vienā brīdī, kad brauciens jau tuvu (..), mani izsauca uz Pirmo daļu. Dažus mēnešus pirms.

Pirmajā daļā korekta kundzīte: par jums ir interese, biedrs tāds un tāds vēlas ar jums aprunāties. Biedrs parāda divas dokumentu paciņas: vienā ir mani nē, nē, nē, otrā – savāktā informācija. Vai tas ir jūsu brāļa māsas dvīņu brālis? Un tā tālāk. Ļoti rafinēti.  Tad ir priekšlikumi un jautājumi. Un neko nevajag uzreiz atbildēt – vajag apdomāt!

Tas ir no Stabu ielas?

Nezinu. Tie ir noskaidrojami jautājumi, kur tās struktūras koncentrējās. Bet tie nebija doktori, profesori.

Vai tiek formulēts uzdevums?

Nē, formulēts ir tā: “Vai tu vēlies turpināt darbu LVU, kur viss tavs mūžs un disertācija? Vai vēlies turpināt darbu ar studentiem? Vai gribi aizbraukt uz to institūtu? Vai nezini, kas seko tam, ka esi taisījis dubulto grāmatvedību?”

Man bija divas autoritātes. Man bija baigais šoks. Melot laikam nedrīkst nekādā sistēmā. Drīksti stāstīt puspatiesību, ne melot. Bet, ja esi rakstījis nē, nē, bet tur ir tēva un mammas radi, ir leģionāri – pilns komplekts! Tēvs, kurš manī ieaudzinājis vērtības, bija tai ellei gājis cauri un izstrādājis savu algoritmu – bērniem ļaus iegūt izglītību un piesegs. Mēs ne ar vienu nesarakstījāmies. Mammas un tēva vēstules gāja caur attālākiem radiem. Tēvs minimāli stāstīja par šīm lietām.

Tajā sarunā Cīrihe netiek piesaukta?

Nē, tie ir tavi papīri, mīļais! Šie ir mūsu papīri. Vai tās ir tās pašas personas? Ja man tagad to parādītu, reakcija būtu citāda. Bet toreiz gāju konsultēties ar tēvu. Bet to publiski neapspriedīsim. Un tas man sāp tajā iešanā tautā.

Otra konsultācija bija ar katedras kolēģi, kurš, manuprāt, tam bija izgājis cauri. Labi, fakti ir neapgāžami. Ko no manis prasīs? Par cik grašiem es pārdošu savu sapratni par to, kas ir gods? Nākamreiz arī bija interesanti. Naivums – paziņoju, ka nekādus dosjē nesniegšu par personām. Jā, jā, to mums nevajadzēs! Ko tad vajadzēs? Tādu un tādu informāciju. Faktiski piedāvā spiegot. Tobrīd, kad esi savervēts – kad esi pateicis jā, nav pat līguma slēgšanas, tad pasaule drusku izmainās… Ko prasa? Pupu mizas. Nedomāju, ka kaut kas no tā, ko uzrakstu… Sarakste galvenokārt notiek par procesiem.

Vai tā ir augsti akadēmiska interese par cietvielu fiziku?

Tajā skaitā. Starpnieks, kurš tevi paņēmis pie rīkles, protams, to nesaprot. Tas nav viņa lauks. Viņš ir smalks psihologs, izpildījis savu uzdevumu – paņēmis aiz sāpīgas vietas un padarījis par marioneti. Viņus interesē tehniska informācija, kas, manuprāt, viņiem visa bija pieejama. Pilnīgas muļķības: kopijas no žurnāliem. To taisi pats. Tur nav: atslēdz, ielien, atrodi. Esi iekšā ķīselī, un atpakaļceļa nav. (…)

Bet viņu motivācija uzturēt šo procesu?

Nav tā, ka nebūtu par to domājis. Viena jēga var būt cilvēka pakļaušana. Iekšā esi, ārā vairs netiec. Esi tāds vai citāds aģents, klasificēts, iekļauts, esi maisā. To, kas pa īstam esmu šajā kontekstā, sajutu, kad 2007. gadā man bija nopietns politisks piedāvājums. Es to apspriedu ar tā laika līderiem, kuri ne ar ko daudz neatšķīrās no tiem, kuri sēdēja šajā telpā. Viņiem tāpat dominē interese. Man bija elementāri – jānoskaidro, vai esmu maisā. Dienas daļu uzturējos te, vienā telpā, piezvanīju: lūdzu, pārbaudiet, vai esmu maisā! Pēc divām nedēļām zvans: cilvēks ar tādu vārdu, uzvārdu un segvārdu Aivars ir maisā. Skaidrs – esmu maisā.  Tāpēc ar puišiem no politikas varam atvadīties. Par to, kāpēc viens ir maisā, bet cits nav, var tikai domāt.

Ko ar to gribat teikt?

Neviena aģentūra īstus aģentus apkārt nemētā. Maiss tikai var kalpot kādam kā interesants objekts, pūlim. (..)

Vai pēc 1982. gada viņi vēl lika par sevi manīt?

Jā, atgādināja. Bija paliels miers. Bet tad Cietvielu fizikas institūtā uzradās direktora vietnieks – speciāls, kurš aicināja un aprunājās. Un tādā amatā ar daudziem bija, ko runāt. Varbūt 1985.–1986. gadā. Direktors bija Juris Zaķis vai Andrejs Siliņš. Jāprasa viņiem, kad direktora vietnieks uzradās. Tas mani ļoti interesē – kā tie vervētāji, drošības struktūru speciālisti, kļuva par publisku iestāžu darbiniekiem. Ar kaut kā lēmumu – zināmā mērā ar iestādes vadītāja, bet pamatā ar partijas biroja. Rafinēta sistēma – veidoja baiļu auru: tevi pieskata utt.

Ko darīja direktora vietnieks?

Atgādināja, ka viņš ir. Tas bija brīdis, kad man sāka jautāt par citiem kolēģiem – viņu interesēja dosjē. Teicu: dosjē es nerakstu. Viņš teica – nē, dosjē jau nevajag. Viņu interesēja pilnīgas muļķības: izprašņā par kolēģiem, bet es par visiem saku tikai labu. Tas arī viss. (..)

Ja audzē skaitu un iesaista intelektuālo eliti, tad padarīt viņus manipulējamus, varbūt ir tas mērķis.

Tu esi manipulējams, un ir robežas, aiz kurām tu vairs neesi tu pats – pats vairs nevari noteikties. Bet svarīgākais, – tās velna aģentūras jau nav beigušās. Var jau lielais brālis saukt konferences citos vārdos, bet viss ir daudz nopietnāk. Citu valstu drošības struktūras ar lielu daļu cilvēku manipulē. Ar mani ne. Kopš 1989. gada neesmu ar viņiem ticies, nav bijuši piedāvājumi vai draudi, vai atgādinājumi. Varbūt esmu zelta fondā ielikts.

Vai cilvēkus no 1. pārvaldes ir nācies satikt?

Institūta direktora vietnieku tagad atceros – Timohins. (..) Viņa misija bija – nezinu, kas aiz tās stāvēja. Tur nebija, ko spiegot. Bet nevar būt, ka tas bija galīgi stulbi, ka viņi visi to darīja. Droši vien veidoja mankurtu vidi. Mans gadījums ir šāds.

Tas ir diezgan traģisks, jo ir multiplicējams.

Ne tikai manā, bet sabiedrības kontekstā. No tā paša velna Marksa – kas ir sabiedrība. Tai ir dažādi elementi. Manā dzīvē viens bijis ļoti svarīgs – ģimene. Ja man ir kaut kādi pārmetumi, tad pret ģimeni. Cilvēkam ir sirdsapziņa. Stāsts par sirdsapziņu saistīts ar to, kādu normu esi pārkāpis. Kaut ko tādu, kas var bērniem būt kaitējoši. Tavs tēvs ir tāds – kāds tu esi? Tavs vectēvs ir tāds – kāds tu esi? Tas arī multiplicējas. Aģentūras multiplicēšanās mani neuztrauc. Tas ir to uzdevums, kuri atbild par Latvijas integritāti un drošību. Viņiem pakļautās iestādes, tāpat kā iepriekšējās iestādes, aizved seifus no universitātes. Manā shēmā, kādu redzu sabiedrību, mainās maz – nosaukumi. Bet, ja ir struktūra, kuru nevar pakļaut demokrātijas algoritmam – ir lēmēji, padomes –, tad viss atkarīgs no viņu tīrības, morālo vērtību skalas. Bet cilvēks ir vājš.

Būtiski, ka par to runājat, jo periods, kurā bija politiskā izvēle, lika jums domāt par to…

Domā par to no paša sākuma. Tu neesi bijis absolūti godīgs, jo vienā brīdī teici: “Nu, labi, puiši.” Tātad esmu melojis.

Kāds tur goda jautājums?

Tas ir mans gods. (..) Kas ir gods? Var atgriezties pie Blaumaņa, ko aulā reiz citēju. Ir vērtības, ko nekad nedrīkst pārkāpt. Nedrīkst. Tā pati rokas došana, kas laikam nāk no Skotijas, – iedod roku, saku, ka šodien nenesu pret jums ieroci. Bet šodien. Mani mulsināja: universitātē bieži vajadzēja dot roku, tikos ar kolēģiem. Vai tiešām viņš domāja, ka pat dienas laikā varēji trīs četras reizes izvilkt pret viņu ieroci? (..) Ko tas nozīmē, ka tu jau septīto reizi dienā man dod roku? Vai gaidi, ka tā roka ir ar ieroci pret tevi? Cilvēks ir trakoti jocīga būtne, nav viendabīgs veidojums. Kad beidzu savu fiziku, štukoju, ka būtu velnišķīgi interesanti studēt neirofizioloģiju. Domāšanas fizioloģiju. Runāt drīkst tikai par sevi. Tomēr vajadzētu kādam no tā laika pajautāt, kā tas maisu stāsts sākās un kas dejoja apkārt. Tas nav vienkārši. (..)

Ar profesoru Ivaru Lāci sarunājās režisors un žurnālists Gints Grūbe un Sanita Jemberga. Materiāls sagatavots LTV Kultūras raidījumu redakcijā sadarbībā ar studiju “Mistrus Media”. Montāžas režisors Guntis Lēmanis.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Kultūrtelpa
Kultūra
Jaunākie
Interesanti