Pašlustrācija

Jānis Dripe raksturo latviešu sadarbības ar VDK kontekstu

Pašlustrācija

Valdis Lūriņš pauž viedokli par jēdzienu «lustrācija»

Jānis Dripe. Pašlustrācija

Pašlustrācija. Arhitekts Jānis Dripe

Arhitekts  Jānis Dripe dzimis 1953. gadā. Viņš ir bijis Latvijas Radošo savienību Kultūras padomes priekšsēdētājs (no 1991. līdz 1993. gadam), Latvijas Republikas Kultūras ministrs (no 1993.  līdz 1995. gadam), Latvijas Arhitektu Savienības priekšsēdētājs (no 1993. līdz 1996. gadam), Ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Zviedrijas Karalistē (no 1996.  līdz 2001. gadam), Ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Apvienotajā Karalistē  (no 2002. līdz 2005. gadam).

Dripe ir publicējis vairāk nekā 300 rakstu par arhitektūru un kultūru. Viņš ir monogrāfijas “Latvijas arhitektūra no senatnes līdz mūsdienām” (kopā ar Jāni Krastiņu un Ivaru Strautmani) līdzautors. Jānis Dripe ir Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris, Polārās Zvaigznes ordeņa kavalieris (Zviedrija). 

Pašlustrācija

Režisora Ginta Grūbes un Sanitas Jembergas veidotā filma “Lustrum” aizsāka stāstu par Kultūras sakaru komiteju, par kultūras un inteliģences sadarbību ar toreizējo Valsts drošības komiteju. 

Filmas veidotāji uzsvēra: “Ja filmas iznākšana radīs jaunus ziņu virsrakstus, ka tas un tas ir iznācis no maisa, tad filma nav sasniegusi savu mērķi, tad esam kaut nepareizi izdarījuši.” Ciešā sadarbībā ar “Mistrus Media”, Latvijas Televīzijas Kultūras raidījumu redakciju un cilvēkiem, kuri vēlas turpināt sarunu par kultūras un inteliģences sadarbību ar LPSR Valsts drošības komiteju (VDK), LSM.lv piedāvā platformu tiem, kas izrādījuši iniciatīvu sarunu turpināt un atklāt savu stāstu visai sabiedrībai. 

"Pašlustrācijas" stāsti.

Jānis Dripe Latvijas Televīzijai stāsta: Plašākā kontekstā tā ir saruna par radošās inteliģences sadarbību ar varu. Radošajā inteliģencē nebija tādu izteiktu disidentu, nebija starp mums neviena Gunāra Astras, mēs bijām samērojušies ar varas noteikumiem.

Šodien  varētu lepni teikt, ka mēs to spēli  spēlējām gudrāk, mēs tā kā nemetāmies uz ambrazūras. Mēs tā kā pasaudzējām savu intelektuālo potenciālu, un tomēr tā bija sadarbība.

Daudziem no mums bija piešķirti visādi skaisti tituli, daudzi bija LPSR Nopelniem bagātie mākslinieki. Vara ārkārtīgi gudri koķetēja ar radošo inteliģenci,  piešķirot šķietamas privilēģijas, kas tolaik likās pašsaprotamas un nopelnītas, tomēr tas bija kaut kāds kompromiss un tirgošanās ar savu dvēseli.

Es agrā jaunībā saņēmu  LPSR Valsts prēmiju arhitektūrā  par pieminekli – Brāļu  kapi Valkā. Visi šie karotāji bija zem zemes, īsti nevarēja šķirot, kurš ir atbrīvotājs, kurš okupants, kurš iebrucējs.

Tomēr tā ir kaut kāda samierināšanās ar situāciju, tu pieņem kaut kādus noteikumus. Protams, ja cilvēks kritis kaujas laukā vienā vai otrā pusē, šķirošana ir neētiska, bet  kāds cilvēks, kurš cietis no šīs varas, var teikt, ka ir pārkāpta kāda būtiska robeža un tas ir kompromiss, konformisms.

Tomēr  interesanti, ka tādi vīri kā, piemēram,  Knuts Skujenieks, kuri no režīma cietuši visvairāk, tikuši pazemoti gan fiziski, gan garīgi,  vispatiesāk raugās uz šo situāciju. Viņi nealkst pēc izrēķināšanās un asinīm.

Tas ir zīmīgi, un tas man un daudziem kolēģiem dod iespēju uz pašreiz notiekošo raudzīties filozofiskāk, mierīgāk.

Ir viedoklis, ka mazas nācijas bez kolaboracionisma ar režīmu nevar izdzīvot, un, ja nebūtu intelektuālās elites sadarbošanās ar VDK, nebūtu, kas realizē atmodu.

Gribētos piekrist šim apgalvojumam. Raugoties no arhitekta pozīcijas, tas būtu kā tāds ķieģelis mājā, ko mēs gribam paši  uzbūvēt mazas nācijas inteliģences rīcības attaisnojumam.

Es neesmu tā pētījis mazu tautu vēsturi. Gribētos ticēt, ka varbūt somiem, dāņiem vai islandiešiem veicies labāk, droši vien, ka ne. Tomēr arī somiem droši vien ir gājis līdzīgi, jo viņiem līdzās atrodas tas pats kaimiņš.

Tāpat kā katrā tautā  ir noteikts procents cilvēku, kuri izdarīs noziegumus, mums jāsamierinās ar šo situāciju – priekš tam būs likumi un cietumi, un droši vien vienmēr būs kaut kāda iespēja manipulēt. Daži uzskata, ka šodien tie procesi ir tādi paši un ne ar ko neatšķiras.

Būtiski ir tas, ka pirmās brīvvalsts laiks bija tikai divdesmit divi gadi. Tas ir pārāk īss laiks, lai mēs kļūtu stabili un neievainojami.

Tagad ir pagājuši trīsdesmit gadi, un tas arī nav īpašs garants, tāpēc, raugoties no šī aspekta, ir pamācoši to visu  zināt.

Jā, ir kaut kāds attaisnojums šai sadarbībai. Mēs bijām zaudējuši lielu daļu sava intelektuālā potenciāla . Es zinu, ka no valsts projām devās trīs ceturtdaļas arhitektu. Viņi bija labi izglītoti, situēti un skaidri apzinājās, ka agrāk vai vēlāk viņus izsūtīs, ka būs represijas. Tāpēc kaut kādā mērā var piekrist tēzei,  ka radošā inteliģence, pateicoties kompromisiem ar varu, izdzīvoja un tādējādi saglabāja to nācijas intelektuālo potenciālu, kura izpausmes tik spilgti atklājās atmodas laikā. Tad radošās inteliģences loma bija ļoti būtiska.

Var šodien ironizēt par to, cik agri mēs aizgājām projām no tiešiem politiskiem procesiem, cik maz no mums iesaistījās tiešā politiskā darbā. Bet tomēr  daži  no mums to darīja.

Pirms manis kultūras ministrs bija Raimonds Pauls, tad  trīs gadus šo darbu darīju es, vēlāk kultūras ministre bija Sarmīte Ēlerte. Sandra (Kalniete) ir lieliski sevi pārstāvējusi diplomātiskajā dienestā, Ivars Godmanis ir nācis un atgriezies.

Jā, varbūt tā bija kāda Dieva diktēta gudrība, par kuru mēs skaļi nerunājam, bet varbūt  nācijas izdzīvošanai tas bija svarīgi, jo mēs bijām ārkārtīgi daudz zaudējuši,  tika zaudēti simtiem tūkstoši cilvēku, nācija jau bija noplicināta.

Kāpēc čekas maisos atrodas kartītes tik daudzām Latvijas kultūrā nozīmīgām personībām?

Ir jāsaprot, ka  sabiedrībā aktīvie cilvēki, kuri veica nācijai svarīgas lietas, arī kļuva par šo dienestu interešu objektiem. Savā ziņā tas bija rādītājs, ja ar tevi runāja un tavs viedoklis interesēja, tas nozīmēja, ka tu dari kaut ko nozīmīgu. Es te gribu nošķirt tos, kuri sadarbojoties (ar VDK) vienkārši gribēja veidot savu karjeru. Tas lai paliek uz viņu sirdsapziņas.

Bet ir cilvēki, kuri  tieši tādēļ, ka darīja kaut ko nozīmīgu nācijas labā, nonāca šo dienestu uzmanības lokā. Dienesti gribēja zināt, ko nācijai svarīgie prāti domā, un metodes, ar kādām viņi strādāja, bija ļoti dažādas.

Tagad ir svarīgi to visu izvērtēt, salīdzinot šos procesus ar citām valstīm, piemēram,  kā tie notika Spānijā pēc Franko režīma,  kā to izdarīja Vācija, kā to dara igauņi vai lietuvieši, bet šis darbs ir jāizdara. Stipra ir tā nācija, kas to konsekventi un ātri izdara. Mēs nebijām stipri, mēs  trīsdesmit gadu laikā klupdami krizdami kaut kā esam nonākuši pie šīs situācijas. Cerams, ka uz priekšu tā vairs nebūs.

Kultūrtelpa
Kultūra
Jaunākie
Interesanti