Antra Cilinska ir režisore un producente, Jura Podnieka studijas direktore. Bijusi filmu montāžas režisore Rīgas kinostudijā (1981–1990), montāžas režisore filmām “Komandieris” (rež. J. Podnieks, 1984), “Veļ Sīzifs akmeni” (rež. J. Podnieks, 1985), “Vai viegli būt jaunam?” (rež. J. Podnieks,1986.), “Hello, Do You Hear Us? (Mēs?)” (rež. J.Podnieks,1987–1989), “Krustceļš. Post Scriptum” (rež. J. Podnieks, 1990), “Impērijas gals” (rež. J.Podnieks,1991) un “Klusuma stunda” (rež. J.Podnieks, 1992)
Pašlustrācija
Režisora Ginta Grūbes un Sanitas Jembergas veidotā filma “Lustrum” aizsāka stāstu par Kultūras sakaru komiteju, par kultūras un inteliģences sadarbību ar toreizējo Valsts drošības komiteju (VDK).
Sadarbībā ar “Mistrus Media”, Latvijas Televīzijas Kultūras raidījumu redakciju un cilvēkiem, kuri vēlas turpināt sarunu par kultūras un inteliģences sadarbību ar LPSR VDK, LSM.lv piedāvā platformu tiem, kas izrādījuši iniciatīvu atklāt savu stāstu visai sabiedrībai.
"Pašlustrācijas" stāsti.
Antra Cilinska: Tas ir ļoti liels bubulis, mīts, kas bijis gaisā. Esam to daudz pieminējuši kā saprotamu lielumu. Es domāju, ka tas ir nebūt ne vienkārši saprotams un izskaidrojams – kāpēc vispār tur ir tie vārdi. Paies ilgs laiks, kamēr mēs vispār tiksim skaidrībā, kas tas vispār ir, kāpēc viens tur ir, cita nav un ko tas vispār nozīmē. Šodien mums vajadzētu meklēt un intervēt tos, kas šos pierakstus veikuši – viņi jau vienīgie zina, kā tu varēji nokļūt šajā sarakstā. Nezinu, vai vispār ir iespējams nokļūt pie taisnības un patiesības. Ir ļoti daudz nezināmo.
Sandra Kiršberga: Vai jūs apzināties, ka arī varētu atrasties čekas maisos?
Es nezinu, ceru, ka ne, jo neesmu tik svarīga persona. [Antra Cilinska publiski pieejamajā aģentu kartotēkā nav. Red.piez.] Bet personīga pieredze man ir bijusi, no kā es saprotu, kā tas varētu būt bijis. Tajā brīdī, kad es dabūju atļauju, ka kopā ar Juri Podnieku braukšu uz Angliju strādāt pie filmas “Mēs” montāžas. Pagāja ilgs laiks, kamēr dabūju atļauju un vīzu – sarunas sākās 1987. gadā, un 1988. gadā es beidzot braucu. Kādu dienu es saņemu zvanu ar aicinājumu ierasties uz interviju. Tikšanās tika sarunāta Latvijas Universitātē, kafejnīcā. Tajā kafejnīcā beigās sapratu, ka tas ir Kinostudijas kurators. Bija vēl viens vīrs, kuram seju neatceros. Sistēma bija ļoti tradicionāla – vispirms viņš pastāstīja visu par mani (man tad vispār bija 23 gadi), pastāstīja par visiem puišiem, ar kuriem man kaut kas bija bijis. Ļoti efektīvs paņēmiens, jo tajā kafejnīcā jutos kā izģērbta. Tālāk sekoja – tu brauksi uz Angliju, jūs tur noteikti tiksieties ar trimdas latviešiem. Pavēro, atbrauksi atpakaļ – pastāstīsi. Tas ir diezgan briesmīgi jaunam cilvēkam – tu nesaproti, vai esi saķēdēts, kas tagad notiks. Man paveicās, jo Anglijā uzkavējos pietiekami ilgi. Kad atgriezāmies, sistēma jau bija sagruvusi.
Tiekoties ar trimdas cilvēkiem, šis jautājums arī no viņu puses bija aktuāls. Tas darbs arī trimdā bija ticis veikts ļoti rūpīgi. Tā ir vesela mašinērija, kas tā strādāja; kas viņus interesēja – neviens nezinām. Kaut ko pastāstot, tu skaities informators. Šodien visi saka “Es jau nevienu nenodevu”, bet tu jau nevari izmērīt, ko tu esi izdarījis, nevari aptvert to apmēru.
Jums nācās parakstīt kādu dokumentu?
Domāju, ka neko neparakstīju. Šķiet, pat nevienam sākumā par to nestāstīju. Kad pēc tam stāstīju Jurim Podniekam, viņš teica: “Ko tu satraucies, viņi taču tā dara.” Es jau nezinu – varbūt esmu kartotēkā ierakstīta. Bet nevienam neko neesmu ziņojusi. Mēs jau nezinām, kā tā sistēma strādāja.
Zinām, ka lielākā daļa mākslinieku, rakstnieku, kas devās uz ārzemēm, bija spiesti ziņot.
Domāju, tas bads, kas jebkuram māksliniekam bija, dzīvojot šajā sistēmā, bija pietiekami liels. Domāju, nevienam no šiem māksliniekiem nelika spiegot par tehnoloģiju lietām vai tamlīdzīgi – tā bija informācija par pārējiem.
