Pašlustrācija

Antra Cilinska raksturo VDK metožu efektivitāti

Pašlustrācija

Džemma Skulme skaidro, kāpēc nevajadzēja publicēt «čekas maisus»

Antra Cilinska. Pašlustrācija

Pašlustrācija. Antra Cilinska

Režisore un producente Antra Cilinska stāsta par savu saskari ar čeku, par dzīvi padomju laikā un analizē, kas varētu izskaidrot čekas maisu saturu. 

Antra Cilinska ir režisore un producente, Jura Podnieka studijas direktore. Bijusi filmu montāžas režisore Rīgas kinostudijā (1981–1990), montāžas režisore filmām “Komandieris” (rež. J. Podnieks, 1984), “Veļ Sīzifs akmeni” (rež. J. Podnieks, 1985), “Vai viegli būt jaunam?” (rež. J. Podnieks,1986.), “Hello, Do You Hear Us? (Mēs?)” (rež. J.Podnieks,1987–1989), “Krustceļš. Post Scriptum” (rež. J. Podnieks, 1990), “Impērijas gals” (rež. J.Podnieks,1991) un “Klusuma stunda” (rež. J.Podnieks, 1992)

Producente un režisore-producente filmām “Naivie” (1992), “Nepabeigtā filma” (1993), “Nolādētā pilsēta” (1995), “Provokācijas anatomija” (1996), “Čaka ielas meitenes” (1997), “Vai viegli būt…?” (1996/98), “Dina” (rež. P. Krilovs, 2005), “Papiņš” (2006), “Vai viegli...? Pēc 20 gadiem” (2010), “Kā Tev klājas, Rūdolf Ming?” (2010), “Divas sievietes” (2014, rež. V. Glagoleva, Krievija, Francija, Latvija) un citām. Kopš 2009. gada ir docētāja Latvijas Kultūras akadēmijā.

Pašlustrācija

Režisora Ginta Grūbes un Sanitas Jembergas veidotā filma “Lustrum” aizsāka stāstu par Kultūras sakaru komiteju, par kultūras un inteliģences sadarbību ar toreizējo Valsts drošības komiteju. 

Filmas veidotāji uzsvēra: “Ja filmas iznākšana radīs jaunus ziņu virsrakstus, ka tas un tas ir iznācis no maisa, tad filma nav sasniegusi savu mērķi, tad esam kaut nepareizi izdarījuši.” Ciešā sadarbībā ar “Mistrus Media”, Latvijas Televīzijas Kultūras raidījumu redakciju un cilvēkiem, kuri vēlas turpināt sarunu par kultūras un inteliģences sadarbību ar LPSR Valsts drošības komiteju (VDK), LSM.lv piedāvā platformu tiem, kas izrādījuši iniciatīvu sarunu turpināt un atklāt savu stāstu visai sabiedrībai. 

"Pašlustrācijas" stāsti.

Antra Cilinska: Tas ir ļoti liels bubulis, mīts, kas bijis gaisā. Esam to daudz pieminējuši kā saprotamu lielumu. Es domāju, ka tas ir nebūt ne vienkārši saprotams un izskaidrojams – kāpēc vispār tur ir tie vārdi. Paies ilgs laiks, kamēr mēs vispār tiksim skaidrībā, kas tas vispār ir, kāpēc viens tur ir, cita nav un ko tas vispār nozīmē. Šodien mums vajadzētu meklēt un intervēt tos, kas šos pierakstus veikuši – viņi jau vienīgie zina, kā tu varēji nokļūt šajā sarakstā. Nezinu, vai vispār ir iespējams nokļūt pie taisnības un patiesības. Ir ļoti daudz nezināmo.

Sandra Kiršberga: Vai jūs apzināties, ka arī varētu atrasties čekas maisos?

Es nezinu, ceru, ka ne, jo neesmu tik svarīga persona. [Antra Cilinska publiski pieejamajā aģentu kartotēkā nav. Red.piez.] Bet personīga pieredze man ir bijusi, no kā es saprotu, kā tas varētu būt bijis. Tajā brīdī, kad es dabūju atļauju, ka kopā ar Juri Podnieku braukšu uz Angliju strādāt  pie filmas “Mēs” montāžas. Pagāja ilgs laiks, kamēr dabūju atļauju un vīzu – sarunas sākās 1987. gadā, un 1988. gadā es beidzot braucu. Kādu dienu es saņemu zvanu ar aicinājumu ierasties uz interviju. Tikšanās tika sarunāta Latvijas Universitātē, kafejnīcā. Tajā kafejnīcā beigās sapratu, ka tas ir Kinostudijas kurators. Bija vēl viens vīrs, kuram seju neatceros. Sistēma bija ļoti tradicionāla – vispirms viņš pastāstīja visu par mani (man tad vispār bija 23 gadi), pastāstīja par visiem puišiem, ar kuriem man kaut kas bija bijis. Ļoti efektīvs paņēmiens, jo tajā kafejnīcā jutos kā izģērbta. Tālāk sekoja – tu brauksi uz Angliju, jūs tur noteikti tiksieties ar trimdas latviešiem. Pavēro, atbrauksi atpakaļ – pastāstīsi. Tas ir diezgan briesmīgi jaunam cilvēkam – tu nesaproti, vai esi saķēdēts, kas tagad notiks. Man paveicās, jo Anglijā uzkavējos pietiekami ilgi. Kad atgriezāmies, sistēma jau bija sagruvusi.

Tiekoties ar trimdas cilvēkiem, šis jautājums arī no viņu puses bija aktuāls. Tas darbs arī trimdā bija ticis veikts ļoti rūpīgi. Tā ir vesela mašinērija, kas tā strādāja; kas viņus interesēja – neviens nezinām. Kaut ko pastāstot, tu skaities informators. Šodien visi saka “Es jau nevienu nenodevu”, bet tu jau nevari izmērīt, ko tu esi izdarījis, nevari aptvert to apmēru.

Jums nācās parakstīt kādu dokumentu?

Domāju, ka neko neparakstīju. Šķiet, pat nevienam sākumā par to nestāstīju. Kad pēc tam stāstīju Jurim Podniekam, viņš teica: “Ko tu satraucies, viņi taču tā dara.” Es jau nezinu – varbūt esmu kartotēkā ierakstīta. Bet nevienam neko neesmu ziņojusi. Mēs jau nezinām, kā tā sistēma strādāja.

Zinām, ka lielākā daļa mākslinieku, rakstnieku, kas devās uz ārzemēm, bija spiesti ziņot.

Domāju, tas bads, kas jebkuram māksliniekam bija, dzīvojot šajā sistēmā, bija pietiekami liels. Domāju, nevienam no šiem māksliniekiem nelika spiegot par tehnoloģiju lietām vai tamlīdzīgi – tā bija informācija par pārējiem.

6 komentāri
Juris Berzins
Skumjākais ir tas, ka nevienam nav drosmes atzīties. Šobrīd jau kļūst skaidrs, ka pilnīgi visi sadarbības faktu noliegs. Bet nu lai jau katram tas paliek uz savas sirdsapziņas rēķina.
Edgar Indran
"Domāju, tas bads, kas jebkuram māksliniekam bija, dzīvojot šajā sistēmā, bija pietiekami liels." Tas "bads" (brīvības deficīts) - tas ir vajadzīgs, tā izcilais kinorežisors A.Kančalovskis (Sk. You Tube - Андрей Кончаловский: культура определяет политику..) Novērtēsim tajā "reālā komunisma" (A.Zinovjevs) izaugušās personības (t.sk. J.Podnieks) - un viņu sasniegto objektīvi!
Edgar Indran
"Tas ir diezgan briesmīgi jaunam cilvēkam – tu nesaproti, vai esi saķēdēts, kas tagad notiks." Vai viegli būt jaunam neoliberālā kapitālisma apstākļos, kad jauniešus saķēdē naudas totalitārisma važās? Pārdomās dalās režisore un scenāriste Agneška Holande:"...Pēkšņi manā priekšā bija briesmīgi nobijies cilvēks bālu vaigu. Un viņš sacīja, ka viss ir tieši tā, kā es to redzu. Vajadzēja daudz laika, lai viņš atvērtos, sajustos drošs attiecībās ar mani un patiesi dalītos savā redzējumā. Sapratu, cik ļoti šie cilvēki ir atkarīgi no sava darba – kredītkartes viņus padara par vergiem. Viņi kredītā pērk mājas, kredītā skolo bērnus, kredītā saņem medicīnisko palīdzību. Un katrs kļūst atkarīgs no korporācijas labvēlības. Tādu konformisma līmeni Polijā netiku redzējusi, varbūt Čehoslovakijā 1968. gadā, taču tur tas bija dramatiski, jo valdīja vardarbība. Šeit nekā tāda nav, brīva valsts, brīvs tirgus, bet cilvēki pilnīgi nobloķēti." Sižeti, kas izstāsta mūs. (arterritory.com)
Guntis Pauliņš
viss sabiedribas krējums ir bijuši vai nu čekisti, vai CKisti ! :DDDD gandrīz vai jutos apdalīts, ka neesmu šamos interesējis vervēšanai :DDDDD
Bruno Druķis
Balti un pūkaini... Lielākā traģēdija, ka varu sagrāba nelikumīgi tie paši KOMUNISTI un palika tajos pašos krēslos kur bija. Čekas maisi ir tikai novirze no "Tēmas". Iet jau runa, ka Latvijas valsts netika ATJAUNOTA, kādai bija jābūt 1940.gada pirmsokupācijas... Un ko darīsim ar tiem 350 000 Dvēselītēm ,kas guļ Sibīrijā? Štrunts par bitēm, ka tik medus!!! Visu iznīcināja, izzaga... Pataisīja Tautu par PERSONĀM-vergiem bez tiesībām. Ko domājiet paši....?
Edgar Indran
Domāju svinēt dzīvi! Kā 1919.g. , kad Rainis radīja savus garadarbus (piem. "Spēlēju, dancoju"), lai latviešu tautu nepārņemtu pesimisms, bezcerīgums, apātija utt., utml. Neļausim pašreizējā hibrīdkara apstākļos iedēstīt "cilvēku sirdīs un dvēselēs vārguma un nevarīguma kompleksu" (J.Lejiņš) - nepārtraukti vaimanājot par traģēdijām un pārestībām - un nepārtraukti piesaukt čekistus, cekistus un cehovikus. Latviešu tautas patriotus un viņu paveikto vajag atcerēties - viņu paveikto slavēt! "....tā viegli pārslīdēt mums brīvā Latvijā neizdosies." (J.Podnieks, 1990)
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālo mediju profiliem
Kultūrtelpa
Kultūra
Jaunākie
Interesanti