Diena sākusies

Spārni un dzīve. Saruna ar dzejnieci Katrīnu Rudzīti

Diena sākusies

Par mākslu, cirvi un politiku. Atklāta saruna ar LMA rektoru Kristapu Zariņu

Paši ar savu smaržu. Garšīga saruna ar "Braku" saimnieci Annu Kuzinu

Paši ar savu smaržu. Garšīga saruna ar «Braku» saimnieci Annu Kuzinu

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 3 gadiem.

"Latvietis jau nav atradināms ne no rupjmaizes ēšanas, ne sviesta, kārtīga speķa, sautētiem kāpostiem un arī Blaumaņa – tas viss kaut kā iet kopā," saka literatūrzinātniece Anna Kuzina, kuras darba mūžs jau kopš 1978. gada saistīts ar Rūdolfu Blaumani. Rakstnieka memoriālajā muzejā "Braki" novadītas neskaitāmas ekskursijas, bet brīvos brīžus Kuzinas kundze atvēlējusi Blaumaņa dzīvei, daiļradei un valodai veltīto grāmatu rakstīšanai. Nule viņai piešķirts Atzinības krusts, un tas ir lielisks iemesls, lai dotos pie Annas uz viņas mīļajiem "Brakiem", kur putni šobrīd dzied kā traki, bet vasaras vidū liepas smaržos tā, ka galva reibs.

Dina Dūdiņa-Kurmiņa: Kādas bija pirmās sajūtas, uzzinot par apbalvojumu?

Anna Kuzina: Tas bija milzīgi liels pārsteigums! To uzzināju no ērglēniešiem, kuri jau agri no rīta man sāka sūtīt apsveikuma īsziņas. Sākumā domāju, ka tas ir aprīļa joks... Neticēju, jo pat nenojautu, ka kaut kas tāds varētu būt. Kad no Prezidenta kancelejas saņēmu oficiālu vēstuli, kas apstiprina, ka piešķirts Atzinības krusts, ar šo domu jau biju samierinājusies (smejas).

Vai 1978. gadā jūs kaut ko darījāt lietas labā, lai nokļūtu Ērgļos, Rūdolfa Blaumaņa "Brakos", vai tomēr liktenis tā lēma?

Liktenis tā lēma – tur manas gribas nebija nemaz.

Tā bija tīrā nejaušība, ka šeit nokļuvu. Uz šejieni atnācu no Daugavpils muzeja, turklāt sākumā šejiene man likās nesaprotama vieta…

Kāpēc nesaprotama? Šobrīd šķiet, ka te ir atjaunots pilnīgi viss – pat strazdi tikuši pie jaunas, skaistas mājas, nerunājot par niedru jumtiem, kas visām mājām ir ļoti glīti uzlikti. Vasarā šeit zied puķes...

Kad šurp atnācu, tā bilde bija daudz savādāka. Bija 16. novembris, muzeja darba sezona jau bija beigusies, un varēju brīvi justies, jo apmeklētāju nebija. Pirmais iespaids bija – ai, te jau nekas nav jādara, cilvēku nav, nu, tad metīšos lasīt Blaumani. Arī mana priekšgājēja Līvija Volkova mani drusku vēl pamudināja gan lasīt Blaumani, gan mācīties par viņu. Klausījos Līvijas ekskursijas.

Pirmais, kas mani šeit fascinēja, bija saimes istaba. Kad tajā kurējās uguns, bija tik ļoti specifiska smarža, kādu nekur citur pasaulē nebiju sajutusi. Būtībā tieši smaržas mani vadājušas pa muzejiem.

Arī Daugavpils muzejā nokļuvu smaržas dēļ. Toreiz iegāju tajā, un mani pārņēma tāda veclaicīguma smarža – kādreiz tur bijusi viesnīca, kurā pat Rainis uzturējies. Kā to smaržu sajutu, momentā kāpu pa trepēm augšā pie muzeja direktores un prasīju, vai nevajag darbiniekus. Tā nokļuvu Daugavpils muzejā, kur nostrādāju divus gadus. Tad liktenis mani pārsvieda uz "Brakiem".

Vasaras viducī liepas šeit smaržo tik reibinoši, ka šķiet – kur nu vēl labāka darba vieta. Bet tagad, pavasarī, putnu dziesmas ir tādas, kādas jebkurš profesionāls kolektīvs varētu apskaust.

"Brakus" jau paceļ Blaumaņa daiļrade – viņš "Brakus" iemūžinājis savos literārajos darbos. Caur tiem "Brakus" var izjust vislabāk. Man bija arī tāda sajūta, ka te ir manas mājas, kaut manas īstās mājas, kur dzīvoja vecāki, bija Latgalē, Šķaunes pagastā, pie pašas Baltkrievijas robežas. Līdz trīs gadu vecumam bija Latgalīte, tad Lubāna, tad atkal Latgale, un tad aizgāju plašajā pasaulē.

Jūs vadāt ne tikai ekskursijas un stāstāt par Blaumani – jums par viņu ir arī vairākas grāmatas, kas novērtētas atzinīgi: gan "Rūdolfa Blaumaņa mantojums", gan "Rūdolfa Blaumaņa valodas vārdnīca". Tiešām tik sarežģīti, ka Blaumanim vajag veselu vārdnīcu?

Lai šodien lasītu Blaumani, vārdnīca ir vajadzīga. Daudzi vārdi, kas it kā ir zināmi un pazīstami, tomēr jāpaskaidro. Rūdītam pilsētniekam var arī nebūt skaidrs, kas ir rija, klēts vai laidars. Nerunājot jau nemaz par priekšmetiem, kas mūsu ekspozīcijā tagad atrodas – tur ir gan droškas un kubuliņi, gan muldas un zagļu lukturis... Tie visi ir jēdzieni, kas jāpienes lasītājiem, sevišķi jaunajiem. Gribas, lai viņi saprot, par ko lasa. Daudziem vārdiem mainīti patskaņi, arī galotnes mainītas.

Nekur vairs nesaka "es biju dzirdējuse", "redzējuse", bet agrāk tā bija norma. Ir daudz ģermānismu, daudz rusicismu. Blaumanis savos darbos ielicis Vidzemē dzirdēto un runāto latviešu valodu – savos sacerējumos viņš to salicis kā bitīte medu šūnās.

Par katru rakstnieku var vārdnīcu uztaisīt, sevišķi par dižajiem piebaldzēniem, par Annu Brigaderi – viņas leksika ir ļoti interesanta. Būtībā visiem latviešu rakstniekiem, Blaumaņa laikabiedriem, prasās pa vārdnīcai. Varbūt tas drīzāk bija mans vaļasprieks, hobijs, ka gribēju ar Blaumani vēl tuvāk sapazīties un sadraudzēties – vārdnīca tapa it kā pa jokam, un sākumā jau nebija iecerēta kā grāmata, vienkārši – tās bija manas piezīmes uz daudzām lapiņām ar piemēriem. Veidoju tādu kā kartotēku, man pašai likās interesanti. Teiksim, vārds baroklis – šodien tā saucam nobarojamo cūku kaušanai. Bastainis ir galvas lakatiņš no smalka, plāna kokvilnas jeb batista auduma.

"Vai šis bastainis man piedien, vai ņemt rozaino?" - tas ir "No saldenās pudeles". Tas bija lakats turīgajiem cilvēkiem. Vēl arī sadzīves žargonismi – strebjamais ir šķidrs ēdiens, ko ēd ar troksni.

Paši par sevi tie vārdi ir interesanti un ļoti silti, mīļi. Tādi, kurus kā pīrādziņus gribas paņemt rokā, lai sasilda plaukstas.

Vārds "ieprovēt" – izmēģināt. "Ap dienvidu ieprovēsim" – ap pusdienas laiku izmēģināsim. Šie sarunvalodas vārdi piedod īpatnēju garšu Blaumaņa valodai. To ir ļoti daudz.

"Ieskriet bietē" jeb iekļūt nepatikšanās skan pat ļoti mūsdienīgi!

Jā, vēl arī saķēzīt, salampāt, sasist, sadauzīt. Pindacīša šņākdama saka – sāc tik vien, sāc tik vien, salampāšu abas divas, ka skrandas vien apjuks. Cilvēki, kuri jau iegādājušies un izlasījuši šo grāmatu, saka, ka esot interesanti lasīt. Un viņi to lasa nevis kā vārdnīcu, kura izņemta no plaukta kā tāds akadēmisks izdevums, bet kā lasāmgrāmatu. Šie vārdi atsauc atmiņā daudzus Blaumaņa darbus, kurus gribas paņemt no grāmatplaukta un pārlasīt vēlreiz. Blaumanis pieder pie vislasītākajiem, mīlētākajiem rakstniekiem. Negribu to teikt uz citu rakstnieku rēķina, jo katram ir savs lasītāju loks, bet tie saucamie lauku rakstnieki, pie kuriem arī Blaumani pieskaita, pilsētnieku inteliģences vidē nekotējas pārāk augstu. Sak', tie lauķu rakstnieki – ko viņi jaunu tautai var iemācīt? Tas pats vien... Bet tauta viņus mīl, jo latvietis jau nav atradināms ne no rupjmaizes ēšanas, ne no sviesta, kārtīga speķa, sautētiem kāpostiem un arī Blaumaņa – tas viss kaut kā iet kopā.

"Rūdolfa Blaumaņa valodas vārdnīca" nav vienīgais jūsu garadarbs. Esat sarakstījusi arī  grāmatu "Blaumanis tuvplānā", "Aforismus", arī "Blaumaņa pavārgrāmatu". Viņš tiešām šmorēja?!

Tur ir pavisam cita doma (smejas).

Blaumaņa tēvs bija pavārs, kurš trīsdesmit gadus nostrādāja Ērgļu muižā par pavāru – baronam taisīja gan cepešus, gan saldos ēdienus. Kā pavārs viņš bija diezgan iecienīts.

Savukārt Blaumaņa darbos ir ļoti daudz ēdienu, dzērienu un ēdienreižu nosaukumu.

Izveidoju pat kartotēku, jo man likās – pag, kā tas ir, ka tēvs-pavārs pa muižu, bet Blaumanis-pavārs pa saviem literārajiem darbiem. Arī tā nebija domāta kā grāmata, bet – tuvojās Blaumaņa tēva 190. dzimšanas diena, un Matīsam Blaumanim nebija neviena pagodinājuma, kas viņu ieceltu saulītē. Tad nu saliku tēvu ar dēlu kopā vienā grāmatiņā. Par tēvu gan nekāda materiāla nebija, galīgi nekāda. Ņēmu vecu vecās pavārgrāmatas, kuras varētu būt bijušas muižā gan vācu, gan latviešu valodā, kuras savulaik varētu būt šķirstījis arī Blaumaņa tēvs. Gan jau viņš kaut kur tās gudrības ņēma, jo pavāra izglītības viņam nebija – viss tika apgūts pašmācības ceļā. Savukārt Blaumanim ēdienu nosaukumi iegājuši viņa darbos tādā īpatnējā veidā. Ņemsim kaut vai zivis, kas ir galvenais un vienīgais ēdiens zvejniekiem uz ledus gabala novelē "Nāves ēnā". Un kā zivis tiek gatavotas? Tās ēd pusjēlas un sutina ādas cepurē – tā zivs zvejniekiem riebjas, viņi nevar to ieēst. Blaumanis ap to zivju padarīšanu tur izveidojis veselu sižetu, parādījis, ka cilvēks bezizejas situācijā arī tā var ēst un izdzīvot. Nerunāsim nemaz par to pieticīgo ēdienu, ko brokastīs, pusdienās un launagā ēda zemnieks, un to maltīti, ko ēda kungi savās muižās, kuriem bija sulaiņi un speciāli kalpi – pavāri, kas gatavoja ēst.

"Ugunī" barons pieprasa, lai pusdienās viņam būtu meža medījums, un pavārs saka – vai tad es lai meža putnam ar nazi skrienu pakaļ?! Lai baronam pusdienās būtu meža putna cepetis, sulainis brauc uz Rīgu to nopirkt. Tāpat arī saldie ēdieni.

Pats Blaumanis bija gardēdis – viņam patika labi paēst! Viņam garšoja saldumi, patika arī pasēdēt kafejnīcā Rīgā, Vērmanītī.

Kad pusgadu Blaumanis dzīvo Pēterburgā, kādam draugam viņš raksta, ka Pēterburgas kūkas nevar salīdzināt ar Rīgas kūkām – "Rīgā viņas ir daudz garšīgākas".

Reizēm viņš bija miesās pieņēmies, jo, kā jau tuberkulozes slimniekam, viņam ieteica labi ēst: tur krējumiņš, tur putukrējums, tur saldējums jeb kā toreiz teica – sasaldējums. Ogas daždažādas, dārzeņi. Viņam ļoti garšoja spināti, salāti, un mājās to visu audzēja. Bija gan cāļa buljons, gan cepetis – viņu baroja labi; deva dzert saldo krējumu, lai neslimotu. Bet tāpat jau tas nelīdzēja... Redzam, ka arī lielie pasaules rakstnieki ļoti labi orientējas kulinārijā, ēdienu gatavošanā – viņi saprot, kas ir kas, zina jēgu ēdiena vērtībai. Kaut vai palasām Dikensu vai to pašu Puškinu, kurš bijis milzīgi liels, vai Tolstoju – viņi zināja, kas ir labs ēdiens, un ļoti interesanti to arī savos darbos aprakstījuši. Daudzu rakstnieku darbos ir pētīts ēdiens – kā viņi aprakstījuši, kā servēti galdi! Kad šādus darbus lasa, pašam sagribas ēst un gribas noprovēt, kas tad tur tāds īstenībā ir.

Tad vēl Blaumaņa slavenās "Silmaču" pankūkas... Par tām leģendas var stāstīt!

Plānās pankūkas – nu, kas tad tur tāds varētu būt? Bet tās ir tik dziļi iegājušās... Arī ciemiņus mēs dažkārt cienājam ar pankūkām, un saucam tās par Silmaču pankūkām. Miltiņi, oliņa, ūdens vai piens, nolietais vājais piens. Un zināms ir arī tas – kad Blaumanim te, "Brakos", bijuši ciemiņi – jaunie studenti, jaunie rakstnieki, viņa mamma vienmēr cienājusi tos ar pankūkām – tas bija tradicionālais "Braku" cienasts, ko pasniedza ar liepziedu tēju un medu. Kad liepas vasarā te smaržo, tā ir īpaša atmosfēra. Ir apmeklētāji, kuri brauc speciāli uz "Braku" liepu ziedēšanu un saka – tā ir "Braku" aura! Tad viņi stāv pagalmā zem liepas – stāv un smaržo, stāv un smaržo, un skatās, kā mūsu liepa noklāta ar dzelteniem ziediem.

Un sanoša...

Jā, jo bites taču! Arī Blaumaņiem bija medus, bišu stropi. Rūdis ar Kārlēnu gāja medu zagt, ko likt misai klāt... Tas viss savijas tādā interesantā kamolā un nevar to atdalīt, atšķetināt, un nemaz arī nevajag, bet visam kopumā ir sava smarža, sava garša, sava aura un "Brakiem" tāda tiešām ir.

Atbrauc kolēģes no smalkajiem pilsētas muzejiem, kuros zinātniski gudras ekspozīcijas izveidotas – Čaka muzeja vai Akuratera mājas, un saka – vai, kāda jums te aura!

Es viņām saku – bet kādas jums ekspozīcijas, kādi pasākumi ar izciliem rakstniekiem, dzejniekiem! Mums tādu nav, mums jāiztiek tikai ar to, ko daba piedāvā un kas no Blaumaņa darbiem nāk. Bet arī tam ir sava, nenorakstāma vērtība.

Mēs ļoti, ļoti ceram, ka šī vasara atkal būs tāda, kad skanēs bites, liepas ziedēs kā trakas, un cilvēki tiks iekšā "Braku" pagalmā, klausoties jūsu stāstus par Rūdolfu Blaumani.

Bez problēmām viņi tiks, ja tikai nebaidīsies tuvoties un klausīties! Mēs jau gatavi stāstīt. Sev reiz noteicu – nu, cik reizes var vienu un to pašu stāstīt, tāpēc sāku veidot Blaumaņa tuvplānu, papētīt, ko tad viņš ik dienu, ik stundu, ik gadu ir darījis, un tā veidojas stāstu varianti – kāds bija tas gads, kad viņš bija "Brakos", un kāds bija tad, kad viņa "Brakos" nebija. Izveidojās tāda kā Blaumaņa dzīves hronoloģija, kas arī liek pašiem muzeja darbiniekiem pārdomāt un pārvērtēt. Mēs jau varam uzrakstīt vienu tekstu un to kā dzenis kalt un kalt. Viss būs pareizi, un jauna apmeklētāju grupiņa to klausīsies kā pirmo reizi, bet pašam jau apnīk. Sākumā bija strikti noteikts, kam jābūt – ievadam, kulminācijai, pārejai no vienas tēmas uz otru. Vesela sistēma! Beigās es to visu atmetu un sāku darīt pa savam. Katrs stāstījums man nāk spontāni. Otrreiz nevarētu atkārtot, ko stāstīju. Cilvēkus jau vairāk interesē Blaumaņa privātā dzīve – kā viņam ar tām mīlestībām bijis, cik tad īsti to brūšu bijis? Daudz viņu bijis! Vismaz kādi divdesmit vārdi tiek pieminēti. Bet kāpēc tad viņš palicis vecpuisī jeb, kā viņš toreiz teica, puisī? Kā Taukšķis un viņam līdzīgie rūdītie vecpuiši saka – es gribu puisī nomirt un taisns kā svece baznīcā palikt.

Sieviete – tas ir liels ļaunums vīrietim! Blaumanis uzskatīja, ka sieviete radošu vīrieti spēj vai nu pacelt spārnos, vai pazudināt, ja viņa viņu ievelk sadzīves dūkstājā, kur jārūpējas par bērniem, ēšanu, māju, par visu. Tā ir dzīve, kura tevi aprok. Vajag mūzu!

Un tas nozīmē, ka vajag bagātu sievu, kurai ir viss – tad viņš ar viņu var iziet sabiedrībā un vienkārši baudīt dzīvi. Blaumanim pašam naudas nebija, un šādu variantu viņš dzīvē bija atradis – namīpašnieka Vesera meita Leontīne Vesere nāca no Čakstes dzimtas, no bagātajiem Zemgales bajāriem. Tēvam bija divi piecstāvu izīrējamie nami, vasarnīcas Jūrmalā, un Blaumanis šo jaunkundzi bija noskatījis. Viņu bildinot, viņš skaidri arī pateica – jums ir nauda, man ir talants, liksim šīs abas lietas kopā, un mēs būsim viens liels, ievērojams latviešu kultūras pāris. Viņš tiecās uz to, bet Leontīne viņam neatbildēja – arī viņa palika meitās uz visu mūžu.

Sevišķi romantisks tas bildinājums vis nebija, teiksim, kā ir!

Bija arī tur sava romantika, bija rozes un pielūgsme. Blaumanis gan tā, gan šitā izmēģinājās – sūtīja viņai gan rozes, gan ielūgumus uz savām pirmizrādēm Rīgā, un pat ar sevi sacentās lugu rakstīšanā. Pēdējā luga, par kuru viņš tika kārtīgi sists, bija "Skroderdienas". Viņa asākais konkurents arī bija Leontīnes Veseres izredzētais un iecerētais, ar kuru viņa sapratās labāk nekā ar Blaumani, un tad nu viņš gribēja sevi pārspēt. Viņš nokļūst Pēterburgā un raksta "Indrānus" – tie ir viņa klasika, šedevrs, latviešiem tas ir Šekspīra līmeņa darbs. Blaumanis to uzraksta un saka – vai tad vēl nebūs pietiekoši pierādīts, ka viņam ir liels talants?!

Taču Leontīnei Veserei viņa talants bijis nebijis. Un tad, lai to Leontīni Veseri vēl piespiestu viņā dziļāk ielūkoties, viņš uzraksta "Ugunī".

Iedomājieties – visapkārt virmo 1905. gada notikumi, bet viņš rakstīs lugu, kur mīlestība švirkstēs vien – "divas sirdis degs, ka švirkstēs vien". Lugā ielikts arī bildinājums Kristīnei Akmentiņa personā – jo Blaumanis identificē sevi ar Akmentiņu. Tur parādās tāds teikums, ka sākumā dzīvosim kā brālis ar māsu un būsim pieticīgi mīlestības iebūvieši, gan jau mīlestība atnāks vēlāk pati. Arī uz to Leontīne Vesere nereaģē. Negribas nevienu apvainot un ne par vienu neko sliktu domāt, bet uzskatu, ka šis nepārprotamais atraidījums no Leontīnes Veseres puses tomēr saīsināja Blaumaņa mūžu. Nāca arī politiskie notikumi – Blaumanis kļuva par lielās dienas avīzes "Latvija" redaktoru – metās darbā un sevi tajā būtībā sadedzināja. Dzīvoja diezgan pieticīgos apstākļos pie Jaņa Rozentāla Rīgā un strādāja, sevi nesaudzēdams. Ja sevi nesaudzē un ārstu norādījumus neievēro, ja ir iekšējs stress un nesamierinātība...

Dzīves nepiepildījums viņu kremta ļoti, un tas arī viņus sagrāva – viņam bija tikai četrdesmit pieci…

Anna Brigadere to atceras: "Domāju, ka viņš brauks uz "Brakiem" māmiņu sveikt 70. dzimšanas dienā, nāks kājām, nesīs viņai rozes – februārī!, pārsteigumu iztaisīs." Slims būdams, ar temperatūru! Viņam vajadzēja sevi pasaudzēt. Anna Brigadere, kura palika Blaumaņa vietā redakcijā strādāt, par to ļoti, ļoti pārdzīvoja – viņš neklausīja viņas padomam nebraukt, palikt Rīgā un pagulēt. Bet viņam bija savs dzinulis.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti