Pasaule, ko nevar ieraudzīt ar acīm. «Muzejs tumsā» ļauj iepazīt neredzīgo cilvēku izaicinājumus

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 2 gadiem.

Kā neredzīgs cilvēks jūtas un orientējas redzīgo pasaulē? Ar kādiem stereotipiem viņam ikdienā nākas saskarties? To apmeklētājiem piedāvā noskaidrot jaunatklātais "Muzejs tumsā". Šajā muzejā neko nevar redzēt, bet visu var sataustīt, saost un sadzirdēt.

Attīstīt sensoro uztveri

Baltie spieķi – dāvinājums no Latvijas Neredzīgo biedrības
Baltie spieķi – dāvinājums no Latvijas Neredzīgo biedrības
Muzejs nav veidots neredzīgajiem un arī nav par tiem. Tas stāsta par sajūtām, kas rodas, nonākot pilnīgā tumsā. Tā kā telpās nav logu un visi "spīdīgie priekšmeti" priekšlaicīgi jāatstāj skapītī, apmeklētājiem pie ieejas tiek izsniegti balti spieķi, kas palīdz orientēties izstādē.

"Muzeja tumsā" dibinātājs Maksims Mihejevs skaidro, ka apmeklētāji ''piedzīvo'' vairākas istabas un katra no tām ir veltīta savai maņai – ožai, taustei, dzirdei, garšai. Aptaustot dažādus priekšmetus, apmeklētājiem jāuzmin, kam viņi pieskārušies, un jāatbild uz gida jautājumiem.

Viena no istabām ir dzīvojamā istaba, kurā cilvēkiem jāatpazīst dažādi ikdienišķi priekšmeti. Apziņa, ka tie ir pazīstami, mazina spriedzi un trauksmes sajūtu. Turpat pie sienas ir arī pasaules karte, kas veidota speciāli neredzīgajiem. Pārējās istabās apmeklētāji nokļūst muzejā, pārtikas veikalā, parkā, kurā jāspēj tikt pāri ielai.  Savukārt pēdējais pieturas punkts – kafejnīca, kur pie galdiņa, degustējot dzērienu un ēdienu, brīvā atmosfērā var pavaicāt pavadonim, kā tad viņš redz šo pasauli.  

Bailes no nezināmā

Ar līdzīga koncepta muzeju Mihejevs pirmo reizi saskārās Sanktpēterburgā, un tas patīkami pārsteidza. Ekskursijas laikā neredzīgais gids bija kļuvis par viņa varoni.

"Tāpat kā sabiedrība kopumā es par neredzīgajiem nezināju neko, bet tur noskaidroju, ka starp viņiem ir gan programmētāji, gan mākslinieki, arhitekti un pat alpīnisti.

Ja cilvēki ar ierobežojumiem prot pielāgoties, attīstīties un rast dzīvē pozitīvus momentus, tad tādas problēmas kā vecs telefons, slikts darbs vai nokavēta tikšanās liekas sīkums".

Viņš atzīst, ka sākumā cilvēki izjūt diskomfortu, bailes no tumsas jeb nezināmā, kas pielīdzināmas bailēm doties ceļojumā, nomainīt darbu vai pieiet un iepazīties ar meiteni. Prātā var rasties dažādi jautājumi. Kāda varētu būt komunikācija ar neredzīgu gidu? Vai varēs saprast, kāds priekšmets atrodas priekšā? Cik ātri cilvēka smadzenes adaptējas un palīdz orientēties tumsā, veidojot kopējo priekšstatu par telpu, kurā atrodamies? Tie ir tikai daži jautājumi, par kuriem ikdienā neaizdomājamies, jo tā ir ierasta daļa no redzīga cilvēka dzīves.

"Muzeja tumsā" dibinātājs Maksims Mihejevs
"Muzeja tumsā" dibinātājs Maksims Mihejevs

Aptuveni pēc piecām minūtēm cilvēki jau atbrīvojas, un neviens nedomā par kompleksiem, savu izskatu, pazūd darba hierarhijas sadalījums, jo tumsā visi cilvēki ir vienlīdzīgi.

Meitene, kuras interesēm nav robežu

2019. gadā bija pirmā tikšanās ar Latvijas Neredzīgo biedrību. Tika izsludināta vakance uz gida amatu, un aprīlī jau notika pirmā tikšanās reize ar kandidātiem.

Šobrīd muzejā strādā pieci gidi. Viena no tiem ir 25 gadus vecā Anastasija Proskurjakova no Ventspils. Viņa ir neredzīga kopš bērnības, taču, ja blakus kāds stāv, spēj saskatīt tā siluetu. Viņai patīk mijiedarboties ar cilvēkiem, tāpēc arī pieņēmusi lēmumu pieteikties uz gida vakanci. Komunikācija ar viņu ir pavisam brīva, bet pārvietošanās – droša, neradot šaubas, vai viņai var uzticēties. Apmeklējuma laikā bija noskanējis trauksmes signāls, un  Anastasija, pārliecinoši ņemot autori pie rokas, ātrā solī vedusi to uz evakuācijas izeju.

"Lai gan izstāde katru reizi ir viena un tā pati, te nav garlaicīgi, jo nāk dažādi cilvēki. Arī viņu iespaidi ir dažādi. Zināju, ka būs arī žurnālisti, ar kuriem varētu būt interesanti parunāties. Iedomājos, ka tā ir mana iespēja," stāsta meitene.

"Muzeja tumsā" gide Anastasija Proskurjakova
"Muzeja tumsā" gide Anastasija Proskurjakova

Viņa norāda, ka ir normāli, ja cilvēki nesaprot, kā jūtas un pasauli uztver neredzīgie, – tam ir domāti jautājumi. Bet, ja viņai uz tiem būtu jāatbild uz ielas, tad, visticamāk, nekur nepaspētu nokļūt.

Meitene ir ieguvusi bakalaura grādu krievu filoloģijā, strādā ar tekstu, uztur blogu komunikācijas lietotnē "Telegram", dzied un ceļo. Savukārt rudenī viņa dosies studēt maģistrantūrā Sanktpēterburgā, tāpēc gida amatā viņa būs sastopama tikai vasaras periodā.

Vaicāta, vai viņai nav bail pārvākties, Anastasija Proskurjakova smejas un atklāj: "Nē, man tur ir draugi, bet īrēšu dzīvokli un dzīvošu tur pati. Pasarg dievs, ja mani vestu pie rociņas! Es arī ikdienā pārvietojos ar sabiedrisko transportu, un, ja nepieciešams pāriet pāri ielai, jautāju cilvēkiem kādā krāsā gaisma luksoforā. Ar mentalitāti man viss ir kārtībā, valodu es pārzinu. Šobrīd plānā apmeklēt Ermitāžu (mākslas muzejs Sanktpēterburgā aut.), kur ir ekspozīcijas, kuras drīkst aiztikt. Sveiciens Latvijas muzejiem, kur neko nevar ne sarunāt, ne arī adaptēt!"

Izkļūt no noslēgtā komunikācijas loka

Muzeja dibinātājs norāda, ka cilvēkiem ir maza izpratne, ko neredzīgs cilvēks var vai nevar darīt. Nereti izskan pieņēmumi, ka viņiem vienmēr būs nepieciešama palīdzība, un arī paši neredzīgie ir stāstījuši, ka cilvēki, vēloties, piemēram, palīdzēt tikt pāri ielai, ņem aiz rokas un sāk kaut kur vest. Savukārt vietnē "Tik Tok" tiek vaicāts – kā cilvēki vispār var strādāt, ja neko neredz? Bet var. Tas atkarīgs no tā, cik ļoti viņi ir pielāgojušies un attīstījuši savas prasmes.

 "Man prātā joprojām skan vārdi, ko teica gids Sanktpēterburgā:

Mēs neesam cilvēki ar ierobežotām spējām, patiesībā mums vienkārši vajag nedaudz vairāk laika, lai saprastu, izzinātu, apgūtu kaut ko jaunu.

Šeit notiek mijiedarbība ar cilvēkiem ar invaliditāti, motivējot nebaidīties pie viņiem pieiet, parunāt vai pajautāt, kā var palīdzēt. Viņi ir tādi paši cilvēki kā visi citi, un mūsu mērķis ir paaugstināt toleranci, iznīcināt stereotipus un parādīt, ka viņi ir vajadzīgi, pieprasīti dažādās jomās."

Pielāgotie materiāli cilvēkiem ar redzes traucējumiem
Pielāgotie materiāli cilvēkiem ar redzes traucējumiem

Šis ir pirmais šāda veida muzejs ne tikai Baltijas valstīs, bet arī visā Ziemeļeiropā. Tas ieguvis sociālā uzņēmuma statusu un finansiālu atbalstu no finanšu institūcijas "Altum". Drīzumā tiek plānots rīkot arī randiņus tumsā, pilsētas izjūtu tūri,  maņu pielietojuma meistarklasi u.c. projektus, arvien vairāk piesaistot jaunus gidus.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti