Kultūršoks

Kultūršoks: "Priekšvēlēšanu solījumos kultūras maz"

Kultūršoks

Kultūršoks: ""nepareizos" ielu nosaukumus grib mainīt ar speciālu likumu"

Kultūršoks: "Priekšvēlēšanu solījumos kultūras maz"

Partiju priekšvēlēšanu solījumi kultūrā – vispārīgas frāzes par identitāti un mantojumu

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada.

No 19 partijām, kas kandidē uz pārstāvniecību 14. Saeimā, kultūras nozari savās programmās (kas publicētas Centrālās vēlēšanu komisijas (CVK) mājaslapā) nav pieminējušas sešas. Arī pārējās 13 savos solījumos ir piesardzīgas. Piedāvājumā ir ļoti vispārīgas frāzes par latviskās identitātes stiprināšanu, kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanu un radošo procesu atbalstīšanu. Kultūras nozares profesionāļus konkrētības trūkums nepārsteidz. Viņu pašu pieprasījums jaunajai Saeimai un valdībai ir ļoti tiešs – celt kultūras nozarē strādājošo algas un saprast, ka kultūra ir dzīves daļa, kurā ir vērts ieguldīt.

ĪSUMĀ: 

Politiķiem nav piedāvājuma, jo sabiedrībai nav "vētraina" pieprasījuma

Laikā, kad sabiedrības uzmanība pievērsta karam Ukrainā, enerģētikas krīzei un bažām par grūtu ziemu, politiķi par kultūru savās priekšvēlēšanu programmās tikpat kā nerunā. Konkrētības un jaunu ideju ir ļoti maz. Tikai "Tautas kalpi Latvijai" piedāvā mainīt kultūras un izglītības modeli, pakārtojot to saulgriežu ritam un gadskārtu svētkiem, bet politiskā partija "Stabilitātei!" grib Kultūras ministriju iekļaut Izglītības ministrijas sastāvā.

Arhitekts Andis Sīlis uzskata, ka šādam politiķu kūtrumam attiecībā pret sava piedāvājuma definēšanu kultūras nozarē ir vairāki objektīvi iemesli: "Visticamāk, politiķi un partijas pirms vēlēšanām mēģina uztaustīt sabiedrības viedokli un atbildēt uz tiem jautājumiem, kas ir sabiedrībai ir aktuāli. No tā var secināt, ka sabiedrība šobrīd nepieprasa no politiķiem vai no valsts pārvaldes aktīvu un vētrainu rīcību kultūras jomā. Tas ir diezgan nožēlojami. No otras puses – interesanti ir tas, ka valsts pārvaldība vai tie, kas pretendē un kandidē kā valsts pārvaldītāji, vispār pat neaizdomājas, ka – ja šī pieprasījuma nav, no tā varētu izrietēt kaut kādas tālejošas sekas. Un viņi var mierīgi atļauties neko nepiedāvāt.

Tas nozīmē, ka mēs esam sasnieguši tādu stāvokli, ka 100 cilvēki, kas pārvalda valsti, mierīgi var iztikt bez kultūras."

Arhitekts Andis Sīlis
Arhitekts Andis Sīlis

Politiķiem nav priekšstata, kas ir kultūra

Režisore Krista Burāne uzskata, ka kultūra ir neredzama ne tikai topošajiem, bet arī esošajiem politiķiem: "Nav brīnums, ka situācija ir tāda, kāda ir. Šeit arī varētu pārmest iepriekšējiem kultūras ministriem un ministrijai nespēju skaidrot to, kas patiešām ir kultūra. Tas priekšstats lielā mērā ir izveidojies Nacionālās apvienības politikas rezultātā, ka kultūrai galvenokārt ir tradīcijas saglabātājas loma." Režisore norāda, ka šis priekšstats padara kultūru kā kaut ko "blakus viņu dzīvei", un kultūras un mākslas notikumi ir paredzēti izklaidei vai vienkārši, lai atpūstos: "Kultūra netiek skatīta ļoti aktīvajā cilvēka veidošanas un sabiedrības veidošanas kontekstā, un

kultūra netiek skatīta kā pamats kopīgai vērtību izveidei, kopīgai vērtību bāzei, un tas ir tas, kāpēc kultūras nav arī politiķu programmās, jo viņi vienkārši nezina, ka kultūra ir tāda."

Mākslas kritiķis Vilnis Vējš norāda, ka politiķi dzīvo realitātē, kurā kultūras pasaule nav līdzāsesoša: "Tie ir tie, ko viens no premjera kandidātiem savulaik nosauca par "hozaistveņikiem" – saimnieciski cilvēki. Un var noprast, ka mākslas pasaule, radošie cilvēki un tie, kas dod ieguldījumu ne tikai kultūras vērtību saglabāšanā, bet to radīšanā – tur ir plaisa, mēs neesam pārāk labi pazīstami."

Politiķiem katram sava izpratne par kultūrvēsturiskā mantojuma jēdzienu

Ejot cauri partiju politiskajam piedāvājumam nākamajiem četriem gadiem, visbiežāk parādās frāze – kultūrvērtību saglabāšana. Kamēr Latvijas Krievu savienība ar to saprot padomju laikos celtos pieminekļus karavīriem, tad latviskās partijas ir daudz vispārīgākas. Programmās ir frāzes – stiprināt nacionālo identitāti, veicināt latviešu valodas, latviskās kultūras un tradīciju attīstību. Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Laikmetīgās mākslas kolekcijas glabātāja Astrīda Rogule norāda, ka daudzas jomas nav atrunātas partiju dokumentos, jo partijām kultūras mantojums, gan materiālais, gan nemateriālais saistās ar kaut ko ļoti senu: "Bet, piedodiet, tas ir arī Laikmetīgās mākslas muzejs, kura mums nav.

Mēs pašlaik sēžam šajā Laikmetīgās mākslas muzeja kolekcijā, kas gaida savu muzeju, un te nu ir tas kultūras mantojums.

Kādā veidā mēs to saglabāsim un komunicēsim? Viena lieta, ka mēs varam gluži kā Pompejā neatrakt tās divas trešdaļas un vienkārši saglabāt, kamēr būs vairāk naudiņas, bet mums ir liels robs šajā zinību nozarē, kā nesenās mākslas vēstures izpēte un arī komunikācija ar cilvēkiem, cilvēki nav redzējuši ļoti daudz ko. Un viņiem ir tikai tāda vāja apjausma par to, kas tad īsti ir mūsu nesenais kultūras mantojums, nesenais vizuālās mākslas mantojums un kā to saglabāt."

LNMM Laikmetīgās mākslas kolekcijas glabātāja Astrīda Rogule
LNMM Laikmetīgās mākslas kolekcijas glabātāja Astrīda Rogule

Akustisko koncertzāli sola uzcelt tikai viena partija 

Solījumu uzcelt galvaspilsētā akustisko koncertzāli, kuru politiķi dokumentu kalnos ceļ jau 30 gadus, priekšvēlēšanu programmā iekļāvusi vairs tikai viena partija "Katram un katrai". Nacionālā apvienība aprobežojusies ar vārdiem – "attīstīt profesionālās mākslas infrastruktūras objektus". Diriģents Māris Sirmais atzīst, ka koncertzāles jautājums viņam tiešām ir apnicis: "Es vienkārši brīnos, ka nevienam no šiem līderiem un arī valsts galvenajiem līderiem nav bijis tāds uzstādījums – mīļie, varbūt pieliekam tam beidzot punktu. Saprotiet, mēs runājam par kultūras kaut kādiem spožiem momentiem. Dziesmu svētki, lieli, nozīmīgi pasākumi. Mēs runājam par kaut kādu nacionālu audzināšanu. Manuprāt, tas ir ūdens, tā audzināšana ir jau ikdienas process, un tas sastāv no apstākļiem, kas ir izglītība. Tās ir vietas, kur notiek šie notikumi, kas ir atbilstoši mūsdienu prasībām, kur cilvēki, pat tādi, kuriem pirms tam nav bijusi interese, būtu vilināti ierasties šajās vietās un baudīt šo procesu. Iepazīt to visu un atvērt sev jaunu pasauli."

Diriģents Māris Sirmais
Diriģents Māris Sirmais

Nacionālā apvienība sola īpašas rūpes par nacionālo kino

Lasot partiju piedāvājumu, atsevišķas kultūras nozares tajās nav pieminētas vispār. Kino nozare šādā griezumā ir veiksmes stāsts. Pieminēta vienreiz – Nacionālās apvienības programmā ar vārdiem – "turpināsim īpaši rūpēties par nacionālā kino attīstību". Producentu Gintu Grūbi tieši vārds "īpaši" dara uzmanīgu:

"Ceru, ka nav šai partijai tas pats mērķis, kas Vladimiram Iļjičam Uljanovam-Ļeņinam – veidot kaut kādas proletāriešu masas no tiem, kuri skatīsies nacionālo kino nākotnē.

Bet, no otras puses, varbūt arī jokus pie malas, jo ir zināmas daudzas Austrumeiropas valstis, kuras šādā īpašā attieksmes ziņā dažkārt sāk realizēt jau tādus patiešām propagandējošus mērķus." Kino ļaudis no jaunās Saeimas sagaida izmaiņas likumos, lai piesaistītu jaunu finansējumu. "Mums ir arī vairākas likumdošanas iniciatīvas kino jomā. Ir jāievieš Eiropas direktīva Latvijā, kura ir pieņemta vairākās valstīs, ka lielās, populārās straumēšanas platformas, tai skaitā "Netflix" un citi, piedalās nacionālā kino līdzfinansēšanā. Ir valstis, kuras šo Eiropas direktīvu jau ir ieviesušas, un es ceru, ka Latvijas Saeimas nākamajiem deputātiem nebūs problēmas ar šīs iniciatīvas ieviešanu. Tāpat ir citi likumdošanas aspekti, kuri šobrīd traucē mums kvalitatīvi kopproducēt ar citām Eiropas valstīm mūsu filmas," norāda Gints Grūbe.

Teātri un vizuālo mākslu programmās nepiemin neviens politiskais spēks 

Vārds "teātris" partiju programmās gan nav pieminēts ne reizi. Režisore Krista Burāne stāsta, ka teātra nozare bez savas attīstības stratēģijas dzīvo jau divus gadus un būtu labi saprast darbības plānu: "Mums šobrīd joprojām ir trīs teātri bez sienām un jumtiem. Tas ļoti apgrūtina šo teātru pastāvēšanu. Īpaši gribētu uzsvērt Valmieras teātri un arī Leļļu teātra stāvokli, kurš ir ļoti neapskaužams. Un, kas ir ārkārtīgi svarīgi, teātri, domājot par teātra mākslas piedāvājumu gan reģionos, gan bērniem un jauniešiem, bet vienlaicīgi es gribētu teikt, ka ir svarīgi atkal neiekrist galējībās, kur infrastruktūra kļūst par noteicošo, lielāko budžeta daļu tādēļ, ka mums patiešām beidzot ir jāsāk investēt cilvēkos un jāmēģina saprast, kā mēs varam šo aktuālo mākslas procesu un arī aktuālo teātra mākslas procesu vairs nesaistīt tikai ar teātra telpu, bet patiešām ar visdažādākajām formām, kuras spēj pastāvēt arī ārpus noteiktas mājas."

Politiķi ignorējuši arī vizuālo mākslu, pieminot mākslu kā vispārinātu jēdzienu. Mākslas kritiķis Vilnis Vējš, analizējot politiķu piedāvājumu, atzīst, ka vīziju var noprast:

"Tie daži vārdi, kas partiju programmās ir, tie iezīmē virzienus. Ļoti skaidri, uz tradīciju, uz masveidību un uz izpildītājmākslu.

Es pārstāvu vizuālās mākslas nozari, kas ir pilnīgi pretējais – individualitāte, oriģinalitāte, profesionālā māksla. Tas ir arī jautājums, kādu sabiedrību mēs vēlamies redzēt, – vai labus, disciplinētus izpildītājus vai cilvēkus ar neordināru domāšanu, ar idejām, ar iniciatīvu, ar līderību." Eksperts norāda, ka kovida krīze un Krievijas uzbrukums Ukrainai iezīmēja divas ļoti nopietnas problēmas, kas ir mākslā: "Viena ir tā, ka neviens kovida krīzē nezināja, cik to mākslinieku ir, kādā veidā viņi naudu pelna, kā viņus aizsniegt. Tas izrādījās brīnums. Un otrs ir informatīvās telpas un arī naudas izcelsmes jautājums, jo vairāki lieli, grandiozi projekti, kas bija stabili "uzkarināti" uz privātām iniciatīvām jeb mecenātismu, kā mēs to saucām, izrādījās, ka viņi tādā veidā nevar eksistēt. Tās būtu degošās lietas, kas ir jālabo."

Mākslas kritiķis Vilnis Vējš
Mākslas kritiķis Vilnis Vējš

Kultūras nozares prioritāte numur viens – algu jautājums 

Neviens no uzrunātajiem ekspertiem nekritizē Krišjāņa Kariņa ("Jaunā Vienotība") valdības darbu, lai gan, lasot valdības deklarācijas kultūras sadaļu, tikai dažos punktos, tostarp par Valsts kultūrkapitāla fonda finansējumu pakāpenisku palielināšanu, gatavošanos Dziesmu svētku 150-gadei un pakāpenisku valsts aizsardzības mācības ieviešanu skolās – var pretī ielikt krustiņu. Pārējie punkti par atalgojuma paaugstināšanu kultūras nozarē, par latviešu valodas stiprināšanu kā valsts saliedētības instrumentu, par latgaliešu rakstu valodas apguvi Latgales reģionā, par Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja veidošanas modeļa izstrādi nav izpildīti.

Asas kritikas nav, jo "Kultūršoka" eksperti apzinās, ka pandēmija un Ukrainas karš mainīja spēles noteikumus. Taču ekspertiem ir teju vienota vīzija, ar ko vispirms būtu jānodarbojas tai valdībai, kuru apstiprinās 14. Saeima. Pirmkārt, tas ir kultūras darbinieku atalgojums. Diriģents Māris Sirmais neslēpj, ka algu apmērs mūziku padara par hobiju: "Strādājot Mūzikas akadēmijā, jau ir ļoti grūti atrast koncertmeistarus, kuri būtu gatavi par šādu atalgojumu strādāt. Ļoti grūti atrast pasniedzējus, kuri pat profesora statusā par šādu algu būtu gatavi strādāt. Viņi to dara, bet patiesībā, man šķiet, ka tas nav īsti normāli, ja valsts profesors var atļauties strādāt augstākajā mūzikas iestādē tādā hobija līmenī." Kino producents Gints Grūbe uzskata, ka valsts nevar izvirzīt "ārprātīgus" mērķus cilvēkiem par nožēlojamu atalgojumu:

"Mēs nevaram gribēt, lai mūsu filmas nonāk Kannu un kādos festivālos, lai to mērķtiecīgi realizētu, tam ir jābūt patiešām pietiekami reprezentablam administratīvajam resursam, kas to dara."

Producents Gints Grūbe
Producents Gints Grūbe

Politiķiem jāsaprot, ka kultūrā ir vērts ieguldīt

Otra lieta, ar ko politiķiem ir jātiek galā, ir domāšanas maiņa. Jāsaprot, ka kultūra ir mūsu dzīves daļa, kurā vērts ieguldīt. Arhitekts Andis Sīlis norāda, ka šobrīd ir "dīvains stāvoklis", jo politiķi var konstatēt, ka kultūra nav vajadzīga: "Pirms 100 gadiem Majakovski lasīja gan Staļins, gan visa valsts pārvalde, gan katrs iedzīvotājs, katru dzejoli gaidīja, un tas bija – kāda jauna paradigma, kaut kas liels notika un kultūra bija avangardā. Šobrīd, visticamāk, ka cilvēks ir nogāzis Dievu no pjedestāla, uzrāpies tur pats, un – cik ilgi var rakstīt dzeju par kaut kādām ekoloģiskām problēmām. Nekas tāds liels nenotiek. Un tā ir arī laikmeta pazīme. Un nav ko brīnīties. Viss notiek visnotaļ loģiski."

Diriģents Māris Sirmais atzīst, ka ļoti vēlētos, lai vara nonāk to cilvēku rokās, kuri ciena kultūru: "Cilvēki, kuri būtu auguši vidē, kuriem kultūra ir kā nepieciešama garīgā bagātība ikdienā.

Es būtu ļoti priecīgs, ja būtu tāda tiešām kulturāla inteliģence mūsu valsts veidošanā."

Mākslas zinātnieces Astrīdas Rogules vēlme – lai pie varas ir cilvēki ar plašāku apvārsni: "Vajadzīga domāšanas maiņa. Kultūras mantojums nav tikai vecas lietas, ko mēs saremontējam un atstājam līdz nākamajam remontam." Mākslas kritiķis Vilnis Vējš vēlētos lielāku radošumu: "Es esmu pa šo laiku vienu drosmīgu lēmumu kultūrā redzējis, un tas ir lēmums attīstīt laikmetīgā cirka mākslu pilnīgi no nulles, bet tas arī balstījās tajā, ka bija jāglābj māja. Tas bija – "wow", kā to var izdomāt. Latvijā nav neviena laikmetīgā cirka mākslinieka, un pēkšņi no nulles mēs radām veselu nozari."

Ticības "laimes lācim" nav

"Kultūršoka" uzrunātie eksperti netic, ka jaunā Saeima un valdība nāks kā "laimes lācis". "Es ceru tikai uz tiem cilvēkiem, kuri patiešām ir kaut ko reāli izdarījuši un pierādījuši. Atvēruši Nacionālo bibliotēku, panākuši to, ka ir simtgades kino programma un skatītājs atgriežas, – tur ir ļoti konkrēti izmērāmi darbi", atzīst kino producents Gints Grūbe.

Tomēr režisorei Kristai Burānei ir ticība, ka sabiedrība lēnām mainās, un viņa cer, ka valsts pārvaldē ienāks jauni spēki ar jaunām idejām, jo nauda ne vienmēr būs izšķirošā: "Mēs pārāk ilgi esam dzīvojuši ar ideju, ka bagātība ir laime vai ka tikai bagātība ir laime. Man liekas, ka tieši tas ir viens no tādiem būtiskiem domāšanas maiņas punktiem, pie kā vajadzētu strādāt arī nākamos četrus gadus, redzēt, ka

labklājība nozīmē ne tikai ar ekonomisko izaugsmi, bet arī noteiktas un ļoti svarīgas izmaiņas kultūrvidē.

Beidzot politiķiem vajadzētu sākt redzēt, ka kultūra un aktuālie mākslas procesi rada šādu vidi, kurā cilvēks jūtas labi, ka māksla un aktuālie mākslas procesi ir tie, kuri nodrošina arī to ekonomisko izaugsmi, jo cilvēkiem vienkārši gribas dzīvot kultūras bagātā vidē."

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti