Ar Latvijas Radio žurnālisti Ingvildu Strautmani sarunājas Atis Rozentāls (laikraksts "Diena"), Nora Rieksta-Ķenģe (portāls "Delfi") un Toms Grēviņš (Latvijas Radio 5 jeb "Pieci.lv").

Mūzika

Kā pirmo no maija mūzikas notikumiem Ingvilda Strautmane rosina apspriest grupas "Sigma" albuma "Ostinācijas" atvēršanas koncertus. Iesāk Nora Rieksta-Ķenģe: "Pavisam bija trīs koncerti, un es biju vienā no tiem – tas bija otrais pēc kārtas. 

Neliels, salīdzinoši mazā telpā, bet ļoti pārdomāts priekšnesums; kvalitatīvs gan skaniskā, gan, protams, tekstuālā ziņā, jo "Sigma" pārsvarā vai pat simtprocentīgi izmanto latviešu dzejnieku dzeju. 

Jā, brīnišķīgs viena vakara piedzīvojums." Viņa atzīst, ka viena nepiepildīta interese tomēr palika: "Katru vakaru bija savs iesildītājs. Es redzēju to koncertu, kur bija Platons Buravickis. Bet trešā koncerta iesildītājs bija Nacionālā teātra aktieris Igors Šelegovskis, kurš tur startēja kā reperis – tā ir viena tāda lieta, ko es būtu gribējusi redzēt." 

Turpinot šī paša mūzikas stila ietvaros, Toms Grēviņš atklāj, ka viņam maijs Latvijas mūzikas kontekstā palicis atmiņā kā repa mēnesis. Sajūtai par pamatu divi jauni mūzikas albumi: vienu izdevis viņa Latvijas Radio 5 kolēģis rolands če, bet otru – Arturs Skutelis un "Tvērumi". Turpina Rieksta-Ķenģe: "Artura Skuteļa hiphops un tas, ko viņš dara, tomēr izkāpj ārpus šī žanra rāmja -–tas noteikti ir kaut kas, kas varētu būt interesants arī cilvēkiem, kuri neklausās šāda veida mūziku."

Izrādās, ka klausītāji no Latvijas Igaunijā var jaunatklāt pašmāju mūziķus. Tā gadījās Grēviņam. Lūk, viņa pieredzētais festivālā kopumā: "Maijs sākās ar Tallinas Mūzikas nedēļu, ar ļoti interesantu igauņu akcentu šī brīža karadarbības virzienā, pārvācot Tallinas Mūzikas nedēļas noslēgumu uz Narvu. Un arī lielākais ārzemju ciemiņš  "Floating Points" uzstājās Narvā, burtiski skatoties Krievijas virzienā. Tas man liekas ļoti interesants gājiens – savu gada svarīgāko mūzikas industrijas pasākumu parādīt šādā nogrieznī. [..] Vienmēr Tallinas Mūzikas nedēļā diskusijas raisa Latvijas mūzikas pārstāvji, kas tur uzrodas. Igauņi ļoti mīl paši savu mūziku, un latviešiem viņi atvēl no kādiem simts māksliniekiem tikai kādas sešas septiņas vietas. Ir forši, ka vēl joprojām tur ir iespējami pārsteigumi. 

Mans lielākais pārsteigums no mūsu pašmāju mūziķiem bija vokāliste Elīna Ose, kura ir radījusi pavisam interesantu projektu "Kuolm randõ". Lībiešu mūzika, lībiešu dzeja, džezs un tas viss kopā ar Austri Kalniņu, Staņislavu Judinu, Kristapu Krievkalnu un Ernestu Mediņu.

Tas skanēja absolūti jauki un forši, un es nevaru sagaidīt, kad mēs saņemsim to ierakstā."

Teātris 

Uz vienu no pēdējā laika, iespējams, populārākajiem jautājumiem – vai tu biji uz Malkoviču? – apstiprinoši var atbildēt gan Atis Rozentāls, gan Nora Rieksta-Ķenģe. Rozentāls gan abu vārdā steidz iebilst vien Džona Malkoviča izcelšanai, jo izrādē "Kokvilnas lauku vientulībā" ļoti patika arī Ingeborgas Dapkūnaites aktierdarbs; un režisora Timofeja Kuļabina vārds zinātājiem arīdzan esot kā magnēts. 

"Izrāde ir ļoti viltīga. Koltess ir dramaturgs, kurš neraksta sižetu. Viena lieta ir, ja mēs bez programmiņas lasīšanas skatāmies – tad mēs nolasām kaut ko vienu. Ja mēs izlasām, ko tieši izrādes veidotāji ir domājuši – tad mēs skatāmies uz to savādāk. Tur var ļoti daudz ko ļoti dažādi nolasīt. Principā luga ir rakstīta diviem vīriešiem, tā ir ar zemtekstu par homoseksualitātes tēmu. Šeit mums ir Dapkūnaite, kura ir androgēns tēls [..], un tas atkal dod kaut ko citu. 

Domāju, ja vienai daļai skatītāju pēc šīs stundas un desmit pajautātu, par ko tas bija, būtu diezgan grūti. Ar Undīni Adamaiti runājām un konstatējām, ka tā luga ir dzejolis. Tas ir dzejolis, ko tu skaties," 

spriež Rozentāls. Viņam piebalso Rieksta-Ķenģe: "Kad izrāde beidzās, dzirdēju aiz muguras sēdošos skatītājus sakām: "Man tagad ir tik daudz versiju, par ko tas ir!" Es, to dzirdot, iekšēji visam piekritu. Protams, ir skaidrs, ka tur ir runa par aizliegtu, nosodāmu kaislību, iekāri. Tas nolasās. Es, starp citu, esmu viens no tiem cilvēkiem, kurš neizlasīja programmiņu. Bet par to dzejiskuma momentu – Atis, manuprāt, to ļoti precīzi noformulēja."

Arī nākamais no apspriestajiem maija iestudējumiem izspēlēts Dailes teātrī – tā ir koncertizrādē "Keruaka ceļš", režisore Laura Groza. Rozentāls uzslavē Džeka Keruaka romāna "Ceļā" dramatizējumu: "Keruaks tur ir ļoti smuki saglabāts. Es paņēmu tagad bibliotēkā pārlasīt un sapratu, ka Artūrs Dīcis ir diezgan smalki rīkojies, lai galvenās lietas uz skatuves uzliktu." Viņaprāt, īstā Keruaka seja gan ir mūziķim Miķelim Putniņam, ne aktieriem Niklāvam Kurpniekam un Klāvam Kristapam Košinam: 

"Viņš sēž pašā priekšā, un viņam piemīt tā dabiskā, ļoti patīkamā nekaunība sejā, kuras varbūt nav abiem jaukajiem aktieriem. Man liekas, ka tur ir jābūt tādam Andrim Bērziņam jaunībā, vēl nekaunīgākam." 

"Keruaka ceļa" muzikālo daļu Rozentāls raksturo kā brīnišķīgu un atzinīgus vārdus velta arī koncertizrādes kopējai noskaņai: "Atmosfēra ir absolūti lieliska, jo tur iet cauri tā draudzības stīga un beigas ir gaiši skumjas, jo viņi [varoņi] šķiras (kad viens no viņiem brauc uz Metropoles operu un otrs ir nonācis ļoti bēdīgā dzīves situācijā, jo skaidrs, ka viņi vairs nekad netiksies). Cilvēcisko attiecību skaistums tur tik smuki izvijas cauri. Man liekas, ka šo izrādi ideālā variantā būtu spēlēt piepīpētā krogā (un to saku es kā nesmēķētājs), tā ka nevar īsti redzēt, kas uz skatuves notiek, jo tagad tā ir drusku sterila, tāpēc, ka tā izrāde. Bet tur ir ļoti daudz jauka."

Rozentāla maija kalendārā ir ne tikai profesionālo, bet arī amatieru teātra izrādes, un viens pārsteigums šajā laukā jau gadījies: "Es dzirdēju baumas, ka rudenī šī izrāde varētu būt arī Rīgā – tā ir Rēzeknes Tautas teātra izrāde "Sibīrijas haiku" Māras Zaļaiskalns režijā. Tas ir vēl viens apliecinājums tam, ka labs amatierteātris spēj nostāties blakus profesionālam teātrim un savās kvalitātēs gan inscenējuma ziņā, gan aktierspēles ziņā, gan atmosfēras ziņā [neatpalikt]; pie tam paņemot grāmatu, kas pēc savas būtības ir daļēji komikss, un spējot to tik ļoti interesanti, it kā caur atsvešinājumu, bet tai pašā laikā emocionāli uzlikt uz skatuves, ka viena no mūsu žūrijas loceklēm sāka raudāt apmēram divdesmitajā minūtē (bet tas jau nav galvenais). Tur visu laiku ir eksistenciālās lietas: kā tie cilvēki eksistē Sibīrijas vidē, kā viņi iztur, kā dibina kori, lai izturētu garīgi. Tās ir ļoti būtiskas tēmas, kas uz mūsdienu konteksta izceļas ar jaunu asumu." 

Ukrainu pieminot 

Uz Ingvildas Strautmanes jautājumu, kādus filtrus vai prasības kultūrai uzliek šis laiks, kad pandēmija vēl nav beigusies un karš Ukrainā pavisam noteikti nav beidzies, pirmais atbild Toms Grēviņš: "Raugoties šīs vasaras mūzikas festivālu virzienā, un ne tikai Latvijas, bet visas Eiropas kontekstā, visur tiks atzīmēta Ukrainas mūzika. Glastonberijas festivāls publicēja pilnu programmu, un "DakhaBrakha" arī dabūs uzstāties miljoniem BBC televīzijas auditorijas priekšā. Man liekas, tas ir arī pats svarīgākais – kā mūzikas industrija reaģē uz karu." 

Bet vai kvalitatīvo Ukrainas kultūrā mēs līdz šim gandrīz vispār neesam pamanījuši, vaicā Strautmane. Grēviņš atteic:

"Es uzskatu, ka mēs vienkārši vienmēr dzīvojam populārajā mākslā, populārajā kultūrā, sekojot kaut kādiem modes kliedzieniem. Un, lai cik tas stulbi neizklausītos, šādi to nosaucot – līdz ar karadarbību Ukraina ir kļuvusi par modes kliedzienu."

Nora Rieksta-Ķenģe pauž pārliecību, ka jau iepriekš mums šis tas bija labi zināms, piemēram, nupat pieminētā ukraiņu grupa "DakhaBrakha", arī skaļi vārdi popmūzikā. Viņasprāt, atšķirība ir tā, ka senāk šī mūzika netika tik ļoti nodalīta no krieviskās popmūzikas telpas. 

Maijā Ukrainas mākslinieku viesizrādes vai arī pašmāju izrādes, kas vēstītu par Ukrainu, vēl nebija. Jūnijā sākumā situācija cita: izrādi "Sliktie ceļi" Rīgā spēlēja Kijivas Drāmas un komēdijas teātra kolektīvs un šo pašu ukraiņu dramaturģes Natālijas Vorožbitas lugu ar Jaunā Rīgas teātra aktieriem iestudēja režisore Kristīne Krūze. 

Atis Rozentāls piebilst: "Protams, mēs varam sev uzdot jautājumu: "Sliktie ceļi" galu galā ir par 2014. gadu – tad kur mēs bijām ātrāk? Donbasa un Krimas drāmas, kas notika – tās tomēr tik lielā veidā neietekmēja Ukrainas teātra ienākšanu pie mums. Bet tagad tas būs, es domāju, salīdzinoši intensīvāk [..]."

Purvītis

Vārds, kas atkal skan skaļāk, ir mākslinieka Vilhelma Purvīša vārds. Kopš 28. maija Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā skatāma meistara 150 gadu jubilejai veltīta izstāde "Purvītis". 

"Man liekas, ka "Purvītis" ir viens no retajiem gadījumiem, kad izstāde pēc pandēmijas ir "iepakota" un parādīta publikai tā, ka tā iziet ārā no ikdienas muzeju apmeklētāju burbuļa," 

vērtē Toms Grēviņš. Tas viņam atgādina par pieredzēm, kuras gūtas, viesojoties, piemēram, Stokholmā, Helsinkos vai Londonā. Grēviņš rosina par jaunpiesaistīto publiku domāt ilgtermiņā; latviešu mākslinieku, kurus "iepakot" un rādīt tāpat kā Purvīti, mums netrūkstot: "Galu galā tas kļūst par foršu notikumu, un vienā brīdī katrs jauns cilvēks, kurš apgrozās sociālajos tīklos, sajūt vajadzību – man arī ir jāaiziet."

 "Tas, bez šaubām, ir notikums," par Purvīša darbu izstādi teic Atis Rozentāls, "Gleznu izcelšana no krātuvēm ir ārkārtīgi svētīga. Ir jau kaut kādas ikoniskās lietas, kas stāv Mākslas muzeja pastāvīgajā ekspozīcijā un izstādes brīdī tās nones lejā. Bet ir jau arī tās lietas, kas stāv krātuvēs un kuras mēs, labākajā gadījumā, reprodukcijās esam redzējuši. Dzīvā enerģētika jau tomēr ir pilnīgi cita lieta."

Grēviņš norāda, ka pasaules mākslas izstāžu vidē jau gandrīz desmit gadus pastāv ideja (it īpaši, ja runājam par seniem darbiem), ka kurators vienu brīdi ir pat svarīgāks par mākslinieku. Arī Rozentālam kas sakāms par kuratora darbu un muzejiem: "Ārzemēs ir vesels lērums tā, ko es saucu par "lausku un bultu uzgaļu muzejiem". Tad ir ārkārtīgi svarīgi, kā tu tās poda lauskas un bultu uzgaļus "iepako", kā tu tos parādi. Ir tādi, kuri ļoti konservatīvi to dara, un ir tādi, kuri parāda tā, ka tu ej un domā – paklausies, es šobrīd eju pa poda lausku muzeju, bet man ir mežonīgi interesanti. Teiksim, Prāgā ir Kafkas muzejs, kurā nav neviena autentiska Kafkas priekšmeta, un tu izej cauri un tev ir skaidrs, kas ir Kafka. Tas ir jautājums, kā tu to parādi, kur ir talants tai mākslinieku grupai, kura strādā pie tā un izceļ kaut kādas lietas." Kas būtiski – "iepakojums" ir satura daļa.  

Eirovīzija 

Lūgts dalīties secinājumos par šīgada Eirovīziju, Toms Grēviņš saka: "Šis konkurss, protams, bija interesants un atšķīrās no visiem pārējiem konkursiem ar to, ka (un to es atļāvos pateikt arī 1. pusfināla vakarā Latvijas Televīzijas tiešraides skatītājiem) mums jau bija zināms uzvarētājs. Ja kāds nesaprot, kur tagad meklēt prieku, tad prieks ir jāmeklē kaut kādās citās lietās. Šeit nebija nekāda sacensība šoreiz." Tā gan neesot tikai politika, jo uzvarējusī ukraiņu grupas "Kalush Orchestra" dziesma "Стефанія" patiesi ir forša, viņš atteic.

Grēviņš paturpina iepriekš sacīto: "Eirovīzija ir pietiekami interesants "dzīvnieks", kam pavisam noteikti nav svarīgas tikai muzikālās lietas, un to mēs paši uz savas ādas kārtējo reiz pārbaudījām ar mūsu dziesmu." Seko vēl kāda viņa piebilde: "Vai Eirovīzija ir kaut kas, par ko būtu jārunā "Kultūras rondo" – tas arī, man liekas, ir ļoti labs diskusijas jautājums."

Nākamā par Eirovīziju izsakās Nora Rieksta-Ķenģe: "Eirovīzija, ja tā vēsturiski skatāmies, ir popkultūras fenomens. Jā, mēs varam diskutēt par dziesmām, kas piedalās, par priekšnesumiem un par to, cik tas vispār rezonē ar to, kas aktuālajā mūzikā notiek.

Bet pēdējo gadu laikā, manuprāt, Eirovīzija ir kļuvusi no izteikti politiski neitrāla un viedokļu ziņā neitrāla pasākuma par vietu, kas tomēr pauž kaut kādas nostājas, kur ir kaut kādi manifesti. 

Manā paziņu lokā cilvēki, kuri nebūt nav Eirovīzijas formāta klausītāji, iepriekšējos gados Eirovīzijā ir balsojuši tā iemesla dēļ, lai atbalstītu tās valstis, kurās ir problēmas ar, teiksim, homoseksuālu cilvēku tiesību jautājumiem. Respektīvi, tas nav stāsts tikai par mūziku; tas ir stāsts par kaut ko Eiropu vienojošu, par sadošanos rokās, jā, karnevāla atmosfērā."

Arī Atis Rozentāls sekojis līdzis Eirovīzijai, un uzvarētājdziesmas piedziedājums žurnālistu ir aizkustinājis. Viņš arī atgādina par citos gados pieredzētajām kaislībām, interpretējot, pēc kāda domām, taisno vai netaisno vietu sadalījumu.