"Pilsētnieks nepārtraukti atrodas duālā stāvoklī – viņš reizē ir vērotājs un tas, kuru novēro. Viņa skatienam piemīt tēlnieka skalpelim līdzīga vara. Tādēļ ir gandrīz neiespējami iztēloties ainavu “aiz” cilvēka skatiena – kaut ko, kas vienkārši un patstāvīgi ir, nevis kalpo par atskaites punktu," teikts Kirila Ēča un Artūra Čukura izrādes pieteikumā. “Iztiku bez tevis pirms mūsu tikšanās, iztikšu bez tevis arī turpmāk” ir pārrāvums ikdienas vērojumā un pilsētas struktūrā, vieta, kur klātbūtne un prombūtne pastāv vienlaikus.
Dāvis Eņģelis: Virspusēji vērojot no malas, varētu likties, ka laikmetīgais teātris ir kā tāds lokans zars, kas zem sniega nesalūzt un kas nav tik smagnēja institūcija kā, piemēram, opera un kas vieglāk iztur smagus laikus un krīzes. Kā ir patiesībā?
Gundega Laiviņa: Nezinu, vai vieglāk, bet noteikti apzinātāk un esot vairāk nomodā nekā citas institūcijas. Tas noteikti nav viegli, bet mēs noteikti reaģējam uz to, kas notiek, un reaģējam ne tikai tehniskajā ziņā, bet arī mentāli un konceptuāli.
Atsacīšanās no tradicionālas skatuves un meklējumi pilsētā – arī tas parāda prāta elastību un spēju pielāgoties.
Gundega Laiviņa: Tā ir "Homo Novus" rakstura iezīme. Gēns. Mēs ar to esam nodarbojušies jau gandrīz divdesmit piecus gadus, jo 1995. gadā festivāls ļoti minimāli izgāja ārpus Daugavpils teātra, bet pēc tam katru reizi bijuši nestandarta telpas meklējumi – ne tikai tāpēc, lai būtu kaut kā savādāk. Sākot strādāt festivālā un tiekoties ar māksliniekiem, man ļoti ātri kļuva skaidrs, ka telpa ir ļoti svarīgs izrādes elements un līdzradītājs. Līdz ar to esošā situācija tehniskajā ziņā nesit tik stipri pa mūsu identitāti, jo nestandarta laika un telpas pieredze vienmēr bijusi mūsu interešu zonā.
Jautājums Kirilam un Artūram. Izlasot jūsu izrādes aprakstu, uzreiz ienāca prātā Italo Kalvīno stāsts par pilsētu, kurā ierodas ceļinieks uz kamieļa muguras un ceļinieks ar laivu, un pēc tam viņu stāsti par šo pilsētu ir radikāli atšķirīgi. Kiril, vērojot tavu uzstāšanos ar dzejas lasījumiem un redzot, kā tu izmanto un jūti skatuvi, iekļaujot to savā vēstījumā, man likās, ka tā tevi ļoti likumsakarīgi novedusi pie jūsu izrādes un tās tēmas.
Kirils Ēcis: Italo Kalvīno grāmata "Neredzamās pilsētas" pavisam noteikti bijusi viena no pamatiedvesmotājām...
Artūrs Čukurs: Jā gan, mūsu pirmajā tikšanās reizē tā patiesi bija viena no referencēm, par kurām runājām. Bijām jau izdomājuši, kurā vietā notiks izrāde – bijušās Sporta pils teritorijā, kas šobrīd aizaugusi. Šāda tukša vietā pilsētas kartē – tieši Kalvīno "Neredzamās pilsētas" bija pirmā atsauce gan man, gan arī Kirilam.
Kiril, vērojot tevi, man vienmēr šķiet, ka tu ļoti skaisti izjūti telpu un tā savukārt skaisti saaužas ar tavu dzeju. Vai tu to dari apzināti vai arī vienkārši nespēj nostāvēt pie mikrofona statīva, jo redzi, kā paplašināt savu dzeju un telpu, kurā tā skan?
Kirils Ēcis: Jā, man tiešām vienmēr ir interesējis, kā dzeja skan. Un ir arī skaidrs – lai kaut kas skanētu, tam vajadzīga telpa. Tāpat kā grāmatas jāuztver kā telpa, kurā var ieiet un kuru var pētīt, tāpat arī dzīvajās uzstāšanās reizēs vieta, kā jau Gundega teica, ir līdzās pastāvošs radītājs, un tev ar viņu kaut kā jāsadarbojas – lai pats darbs vērstos plašāks.
Kā Kalvīno impulss jūs aizveda līdz idejām par to, ko vēlaties pavēstīt šajā izrādē? Kā to mēs varēsim pieredzēt, varbūt šajā sarunā neatklājot pārāk daudz?
Artūrs Čukurs: Kalvīno bija sākuma punkts, bet vēlāk esam izgājuši cauri daudz kam. Šobrīd izrādes pamatā ir viens Kirila dzejolis, kura nosaukums ir "Karte".
Kirils Ēcis: To sarakstīju karantīnas pirmajā vilnī, laukos, un tas izrietēja no pieredzes, kas, manuprāt, arī ir centrālā mūsu darbam ar nosaukumu "Iztiku bez tevis pirms mūsu tikšanās, iztikšu bez tevis arī turpmāk". Savos laukos Vecpiebalgā kādu dienu iegāju dziļi mežā, pie mežezera, un uz kādām piecpadsmit, divdesmit minūtēm apsēdos un sastingu uz kāda praula. Pēc kāda brīža visa ainava, kurā biju kā tāds ienācējs ielauzies, sāka man apaug apkārt: pēkšņi kāds bebrs sāka ārdīties pa niedrājiem, kādā brīdī astoņas baltas zosis nosēdās šajā mežezerā. Tad nu arī dzejolis ir par šo pieredzi.
Un kā jūs atradāt savas izrādes telpu? Vai bija arī citas?
Artūrs Čukurs: Kad Gundega izstāstīja šīgada festivāla ideju – ka tas notiks pilsētvidē, nevis teātra telpās, pirmā vieta, par kuru runājām, bija tieši bijušās Sporta pils teritorija. Par to ar Kirilu bijām jau runājuši arī iepriekš. Kad Gundega pastāstīja koncepciju, palikām pie tās.
Kirils Ēcis: Sporta pils padomā bija jau kādu laiku – ļoti gribēju tur iekļūt. Mūsu interese šī darba sakarā – būt ļoti piesardzīgiem pret šo telpu, tai neuzmākties, jo tā pati par sevi ir tik piepildīta ar pieredzi, ka mēs tikai centīsimies tai iedot mikrofonu.
