"Vienā 1980. gada pavasara dienā pie manis nonāca lūgums – ko bija uzrakstījusi vietēja Valmieras rajona lauksaimniecības organizācija – noplēst kādu ēku, kas atrodas tālu no Valmieras. Man likās, ka tas atrodas ļoti tālu. Šķiet, ka toreiz autobusu nebija. Tad es saņēmos un pēc nedēļas aizgāju.
Es ieraudzīju pamestu tornīti, kurā pirmā stāvā stāvēja sakaltusi betona kaudze, otro un trešo stāvu nez kāpēc kāds bija izgleznojis ar tādiem austrumnieciskiem motīviem.
Likās, ka tas tornis ir pelnījis kaut ko labāku. Netika dota atļauja to nojaukt (pie kā es neesmu vienīgais vainīgais)," par to, kā paglābts Valmiermuižas pils tornis, stāsta Jānis Kalnačs.
Tolaik mākslas zinātnieks strādāja Valmieras muzejā par pieminekļu inspektoru un viņa pārliecība bija, ka inspektoram ne tikai jāsastāda akti un jāaizrāda, ja kaut kas nav kārtībā, bet arī jāmēģina noskaidrot vairāk, kas tad Valmiermuižā kādreiz ir bijis.
"Tā kā toreiz par muižu tikpat kā nekas rakstīts nebija, tad sākās materiālu vākšana, pasūtījumi un šis tas cits," skaidro Kalnačs.
Vaicāts, cik tad sena ir Valmiermuižas vēsture, Kalnačs atbild: "Pilnīgi droši – 1680. gadi, kad pēc Vidzemes iekarošanas vai pakļaušanas tā nonāca Zviedrijas varā, Zviedrijas karalis uzdāvināja valsts premjerministram vai, kā toreiz teica, kancleram Akselam Uksenšernam apmēram trešdaļu Vidzemes, tai skaitā Cēsis, Valmieru, tās apkārtni un arī Valmiermuižu." Kalnača sarakstītajā monogrāfijā apkopota informācija par Valmiermuižas īpašniekiem, starp kuriem ir arī Lielbritānijas karaļa Čārlza III priekštecis Holšteinas-Bekas princis Pēteris Augusts Frīdrihs, tāpat grāmatā var uzzināt par nomniekiem un viesiem, apbūvi un saglabāšanas centieniem. Pētījumā izcelto personāliju pulkā arīdzan ģenerāliene Magdalēna Elizabete fon Hallarte.
Monogrāfijā uzrādīto faktoloģisko informāciju papildina arī bagātīgs materiāls ar vizuālām laikmeta liecībām – fotogrāfijām, portretiem, vēstulēm un citiem dokumentiem; izmantotie materiāli ir no Latvijas, Igaunijas, Vācijas un Krievijas muzejiem un krātuvēm, kā arī privātkolekcijām.
Grāmata vienlaikus ļauj izskanēt Valmiermuižas atdzimšanas stāstam, ko palīdz veidot aktīva vietējā kopiena sadarbībā ar Valmieras novada pašvaldību. Valmiermuižas kultūras biedrības vadītāja Sabīne Vandāna uzsver:
"Ir ļoti svarīgi stāstīt par vēstures norisēm, par nacionālo modināšanu, par izglītību, par sabiedriskajām kustībām, kas ir aizsākušās senajā laikā, bet labās sekas ir jūtamas vēl mūsdienās."
Pētījumu izdevusi Valmiermuižas kultūras biedrība un Vidzemes Augstskolas Sociālo, ekonomisko un humanitāro pētījumu institūts (HESPI) ar Valsts kultūrkapitāla fonda, Valmieras novada pašvaldības atbalstu.
