Gaidāmā konference ir pētnieciskā projekta “Latviešu folkloristika (1945-1985)” noslēgums. Tā notiks angļu valodā un tajā piedalīties iespējams jebkuram interesentam. Tā notiks bez maksas “Zoom” platformā, un dalību konferencei var pieteikt, aizpildot reģistrācijas anketu. Pirms konferences reģistrētajiem dalībniekiem tiks nosūtīta piekļuves saite. Plašāka informācija atrodama Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta mājaslapā.
Sociālisma folkloristika bijušajās sociālisma bloka valstīs
Latvijas Radio raidījumā "Kultūras Rondo", projekta vadītājs un pētnieks Toms Ķencis norādīja, ka runāt par padomju folkloru ir svarīgi arī šodien.
“Kad tad, ja ne tagad, citādi tas viss būs palicis par mītisku aizlaiku un cilvēki būs aizmirsuši par to, kas ir sociālisms, kas ir padomju sistēma, ko nozīmē strādāt nebrīvības apstākļos,
kā veidojušies lielāki aukstā kara priekšstati, kuri vēl jo projām ietekmē to, kā mēs skatāmies uz savu pagātni vai noliedzam kaut ko no tās. Ir ļoti daudz ļoti labi iemesli, lai paskatītos uz sociālisma pagātni un to izvērtētu,” atzīmēja pētnieks.
Konferencē paredzēti gan priekšlasījumi, gan arī diskusijas, tajā piedalīsies arī ārvalstu – Lietuvas, Igaunijas, Ungārijas, Polijas pētnieki. Toms Ķencis arī skaidroja, ka
vēl viens konferences rīkošanas iemesls ir vēlme Latvijas pieredzi, Latvijas mantojumu iekļaut starptautiskā kontekstā.
Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta Latviešu folkloras krātuves vadītāja Rita Grīnvalde piekrita Tomam Ķencim, bet atzīmēja, ka nozīme ir arī dažādo sociālisma bloka valstu līdzīgajām pieredzēm.
“Mēs šo konferenci rīkojam, lai iegūtu mūsu latviešu folkloristikai plašāku kontekstu, bet līdztekus mēs arī zinām, ka ir tipoloģiskās līdzības, sociālisma bloka valstīs, no kurām pārsvarā ir arī referenti, kuri analizē folkloristikas vēsturi. Mums ir daudz kas kopīgs, bet kaut kādās niansēs atšķirīgs,” skaidroja Rita Grīnvalde.
Padomju sociālistiskā folklora
"Latviešu folkloristika (1945–1985)" ir projekts, kurš gada garumā pētījis folkloristikas zinātnes un ar to saistītās kultūras dzīves paralēlo attīstību Padomju Latvijā un latviešu trimdas kopienās.
Toms Ķencis skaidroja, kāpēc Padomju Latvijas folkloras mantojumu noteikti nevajadzētu aizmirst: “Man kā zinātniekam, tas, ko es visvairāk vērtēju, ir zināšanas, un tās ir zināšanas, kuras caur atsevišķiem lauka pētījumiem mēs varam gūt par vēsturi, par sabiedrību, par plašākiem jautājumiem kas neattiektos tikai uz vienu artefaktu vai vienu parādību, kuru uzlikt uz skatuves un teikt – tas ir labs vai slikts. Ir svarīgs ir tieši konteksts, kas tam ir visapkārt. Otra lieta ir radīts daudz kas skaists, vērtīgs, nozīmīgs, mūsu mantojums, kas ir bijis iepriekšējos gadsimtos ir turpinājis dzīvot un pārmainīties. Daudz kas no tā, kas ir noticis padomju laikā turpinās arī mūsdienās."
Viņš arī stāstīja, ka folkloras elementiem bijusi sava vieta arī Padomju Savienības politikas veidošanā.
“Tas ir pēckara fenomens. 1950. gadā notiek Padomju Savienības komunistiskās partijas centrālkomitejas propagandas vai komunikācija departamenta sēde, kurā tiek apspriesta folkloras loma visas Padomju Savienības ietvaros.
Tiek radītas dažādas iniciatīvas, kā veidot jaunu folkloru, kā to izmantot padomju varas stiprināšanā un kultūras pašizpausmēs.
Folkloristikai līdzīgas disciplīnas ir tuvas tam, ko mēs pazīstam ar tautas pašdarbību, tautas pašdarbniekiem Padomju Savienībā,” skaidroja pētnieks.
Toms Ķencis atzina, ka folkloristika Latvijā ir vieglāk pieejama un izsekojama salīdzinājumā ar trimdinieku pētījumiem.
“Folkloristika Latvijā ir vieglāk izsekojama, jo tā lielā mērā koncentrēta vienā vietā – Latviešu Folkloras krātuvē, savā laikā tā atradās Folkloras institūtā, tad Folkloras etnogrāfijas institūtā, tad Valodas institūtā. Biedrības mainās, bet ir viens folkloras arhīvs, kurā kopš 1924. gada turpina krāties visa folklora un kurā lielākoties arī strādā visi vadošie speciālisti un pētnieki.”
Folkloristu darbs trimdā
Rita Grīnvalde savukārt savā darbā ir pievērsusies tieši trimdas pētnieku darbiem. Galvenā atšķirība, pēc viņas domām, ir bijusi tieši pētniecisko darbu pieejamība.
“Dzelzs priekškars nošķīra Latvijas Padomju Savienības Republiku un Rietumu valstis, bet rietumniekiem tomēr bija iespējas uzzināt visu, kas notika šeit un Rietumu presē par visiem nopietnajiem publicējumiem, kas folkloristikā parādās, ir recenzijas, izvērtējumi. Protams, netiek nepamanīta arī šis hibrīdās padomju folkloristikas fenomena izveidošana, mākslīgi veidotās kohortnieku dziesmas tiek kariķēti apspēlētas presē. Viens bibliogrāfisks jauks piemērs, kas parāda, cik ironiski trimda skatījās uz padomju folkloristiku ir brošūra “Padomju folklora”, kur šī te viltotā folklora sapublicēta vienkopus, un izdota viens pret viens, bet ar karikatūriskām ilustrācijām Zviedrijā. Trimdinieki bija labi informēti par to, kas notiek šeit, bet otrā virzienā gan tas tā nebija,” skaidroja Rita Grīnvalde.
Pētniece atzina, ka trimdā devušies daudzi latviešu folkloras pētnieki.
"1945. gads ir šķirtne, kad Latvijas intelektuālā pasaule sadalījās – vieni devās uz Rietumiem un citi palika šeit. Tas pats notika arī mūsu nozarē folkloristikā. No tiem, kas emigrēja bija, piemēram, Kārlis Straubergs – izcils buramvārdu pētnieks un folkloras krātuves vadītājs, klasiskais filologs, Ludis Bērziņš – dainologs, Arveds Švābe, Heronims Tihovskis. Tie ir cilvēki, kas bija jau pievērsušies folkloras pētniecībai Latvijā. Viņi to turpināja darīt arī trimdā, protams, pilnīgi citādos apstākļos, jo akadēmiskā struktūra trimdiniekiem pašiem bija jābūvē no jauna,” stāstīja pētniece.
“Es gribētu uzsvērt, ka trimda, arīdzan, kad runājam par politisko trimdu, jau nav vienota sabiedrības struktūra, viņa ir izkaisīta pa dažādām laika joslām, dažādām darba vidēm, tā ka tas ir apbrīnojami, ka viņi turpināja publicēt un pētīt latviešu folkloru.”
Pētniece arī atzina, ka tieši trimdas folkloristika līdz šim nav pētīta, jo lielākoties pētnieki ir pievērsušies trimdas pētniecībai tieši no politiskā skatu punkta. Arī pati pētniece, strādājot ar šo materiālu, sastapusies ar daudz pārsteigumiem.
Tomēr viņa arī atzīmēja, ka ir zināmi divi slaveni izdevumi, kas saitīti ar Latviešu folkloru un tikuši izdoti trimdā.
"Tas, ko mēs zinām, ka tapa trīs fundamentālie folkloras publicējumi, tā sauktās “Kopenhāgenas dainas”, ko izdeva Imantā, Kopenhāgenā divpadsmit sējumos. Folklora nebija pieejama, bet vajadzēja tekstus, materiālus, lai trimdiniekiem ir iespēja gan stiprināt latvisko identitāti, gan arī pētniecību. Šis izdevums ir viens stūrakmens. Tā redaktori – Arveds Švābe, Kārlis Straubergs, Edīte Hauzenberga-Šturma,” stāstīja Rita Grīnvalde. “Otrs ir atkārtoti izdotais Pētera Šmita “Latviešu tautas teikas un pasakas”, kas iznāk Amerikā, faktiski kā reprints, bet ar Haralda Biezā starptautiskai auditorijai domātu motīvu rādītāju katra sējuma pielikumā – kopā ir 15 sējumi.”
Rita Grīnvalde arī uzsvēra trimdas pētnieku nozīmīgo lomu folkloras digitalizēšanā.
“Faktiski digitālās humanitārās zinātnes, kas strādā ar latviešu folkloru, sākas trimdā. Tas ir Monreālas dainu projekts, kas jau 60. gados aizsākas Imanta Freiberga un Vairas Vīķes Freibergas vadībā. Folkloras digitalizācija aizsākās tieši trimdā.”
