Par nāvi jārunā. Festivāls «Ars Moriendi» aicina pievienoties sarunai

Pavasarī Latvijā notiks pirmais nāves tēmai veltītais mākslas un zinātnes festivāls “Ars Moriendi”. Vecums un nāve Rietumu sabiedrībā ir jau ilgus gadus nepopulāras un par depresīvām uzskatītas tēmas, kas izstumtas no sabiedrības redzesloka. Pārpārēm toties dominē mūžīgās jaunības un optimisma kults, kā arī diskriminācija vecuma dēļ, ko dēvē par eidžismu.

Šādi nedabiski uzstādījumi tagad sāk atspēlēties ar smagām psiholoģiskām krīzēm, ko cilvēkos raisa nespēja pieņemt vecumu un nāvi.

Par nāvi jārunā. Mākslas un zinātnes festivāls «Ars Moriendi» aicina pievienoties sarunaiBaiba Kušķe

    Lai situāciju mainītu, pēdējā laikā arvien aktuālāka kļūst tendence drosmīgi runāt par šīm ilgi necilātajām tēmām, un nu šai sarunai pievienosies arī Latvija.

    Festivāls “Ars Moriendi” ietvers gan starptautisku zinātnisku konferenci, gan kultūras programmu, veltītu nāves tēmai mūzikā. Tajā Latvijas pirmatskaņojumu piedzīvos arī vācu komponista Hugo Distlera “Nāves deju cikls”.

    Visa šī lielā pasākuma idejas autors un galvenais organizators ir teologs un vēsturnieks Rinalds Gulbis. Viņam minētā tēma ir interešu objekts jau ilgāku laiku, arī visus zinātniskos darbus viņš rakstījis tieši par to. Regulāri viņš piedalās arī starptautiskās konferencēs un jau vairākus gadus tādu apsvēris rīkot arī Latvijā, un nu šī ideja arī īstenosies.

    Rinalds Gulbis skaidro: “Tas pēdējais grūdiens bija pagājušā gada nogalē konference Transilvānijā, kur es referēju par latviešu kapusvētku tradīcijām. Tur man kolēģi no visas Eiropas teica, bet kāpēc Latvijā nav nekā tāda, un tas bija pēdējais grūdiens, jo tā ideja bija briedusi jau vairākus gadus, un tad mēs esam tagad nonākuši finiša taisnē.”

    Kā vienu no piemēriem, kas Latvijā aktuāli runā par nāves tēmu, Rinalds Gulbis min Latvijas Radio un sabiedrisko mediju portāla LSM paliatīvajai aprūpei veltīto projektu.

    Taču kopumā Latvijā par šo tēmu runā ļoti maz, kaut arī mūsu kapusvētki un kapu kopšanas tradīcijas pat iekļautas kultūras kanonā.

    Citviet Eiropā šādu sarunu ir daudz vairāk, kaut arī kopumā nāves pētniecība nav pārāk sens fenomens, par to uzsāka runāt 2000. gadu sākumā.

    “Nāves pētniecības tēmas tiek aktualizētas arvien vairāk, pirmkārt, jau tās tēmas, kas saistās ar cilvēku apbedīšanu, jo kapsētas, piemēram, kļūst aizvien lielākas, un cilvēki apzinās to, ka tā varbūt ir lieka zemes tērēšana. Un arī sabiedrības novecošana ir Eiropas problēma.

    Mums šogad būs viens referents no Japānas, kurš akcentēs, kā Japāna, kas ir patiesībā šobrīd visvecākā un ilgdzīvojošākā sabiedrība pasaulē, domā cīnīties ar vientulības un citām problēmām, kas sagaida cilvēkus dziļākā vecumā,” stāsta Rinalds Gulbis.

    No ārvalstu viesiem Latvijas konferencē piedalīsies arī referenti no Somijas, Vācijas, Anglijas un Dienvidāfrikas, un akcents būs uz tādām tēmām kā nāves un ētikas pētniecība, bailes no nāves, nāves svinēšana un nāves izdzēšana.

    Rinalds Gulbis atklāj: “Viens no akcentiem ir, piemēram, nāves svinēšana, kas ir raksturīga latviešiem ar kapusvētku tradīciju. Tad, piemēram, nāves izdzēšana, ko cilvēki cenšas pilnībā izslēgt no savas dzīves un apziņas, piemēram, ka mēs visu uzticam apbedīšanas birojiem un mums vairs nav tādas sajūtas kā kādreiz, kad mūsu senči glabāja bēniņos savus zārkus un bija tā sajūta, ka nāve ir klātesoša cilvēka ikdienā. Tie ir divi lielie virsraksti, ar kuriem strādājam, pavisam tēmu ir desmit.”

    Tieši šī nāves izslēgšana no savas dzīves un apziņas arī ir galvenais iemesls, kādēļ mēs tik traģiski nāvi uztveram – skaidro Rinalds Gulbis:

    “Mums ir mūžīgās jaunības kults, tas ko saucam par eidžismu, kad vecāki cilvēki tiek izstumti no darba tirgus, tas viss mums rada apziņu, ka mēs mūžīgi būsim jauni. Un līdz ar to, ja mēs paši saslimstam ar kādu neārstējamu slimību vai ko citu, vai kad mūsu tuvinieki aiziet aizsaulē, mēs to traģiski pārdzīvojam, jo mēs vairs to neuzskatām par dzīves daļu, bet kā kaut ko ārkārtēju un ekstraordināru.

    Bet, ja mēs par nāvi runājam kā par dzīves sastāvdaļu, gluži tāpat kā par piedzimšanu, tad tas jau psiholoģiski mums ļauj justies daudz labāk, jo mēs visi zinām, ka mēs esam ar kaut ko sākuši un ar kaut ko beigsim.”

    Iecerēts, ka festivāls “Ars Moriendi” notiks reizi divos gados, bet tā starplaikā tiks rīkotas tā sauktās nāves kafejnīcas, kas Latvijā ir jaunums, bet citviet Eiropā jau gana populāra parādība.

    “Nāves kafejnīcas ir tāds gana spontāns notikums, kas tiek izziņots nedēļu vai divas iepriekš, un tad, piemēram, kādā Rīgas vietā mēs pulcējamies un varbūt pie vīna glāzes reflektējam par konkrētu tēmu, kas tajā vakarā tiek izvirzīta. Kur cilvēki dalās savās pieredzēs, kā viņi, piemēram, ir zaudējuši savus tuviniekus, kā viņi ar to ir tikuši galā, kāds ir šis psiholoģiskais aspekts,” stāsta Gulbis.

    Bet pirmais festivāls “Ars Moriendi” risināsies 20. un 21. martā Latvijas Universitātē. Pa dienu notiks konference, bet vakaros būs koncerti. Pirmajā vakarā muzicēs grupa “Pamirt”, kam drīzumā gaidāms albums, bet otrajā vakarā būs akadēmiskās mūzikas koncerts, kurā līdzās jau minētajam Hugo Distlera “Nāves deju cikla” pirmatskaņojumam skanēs arī Sensansa, Baha mūzika, kā arī Aivara Kalēja “Bezvainības dziesmu cikls”.

    Festivāls būs martā, bet šobrīd līdz 10. februārim dažādu jomu pētnieki, studenti un interesenti vēl tiek aicināti pieteikt savus referātus konferencei angļu valodā.

    Kļūda rakstā?

    Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

    Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

    Kultūrtelpa
    Kultūra
    Jaunākie
    Interesanti