Sadaļas Sadaļas

Kultūras ziņas

Kultūras ziņas

Kultūras ziņas

Latvijas Kultūras akadēmijā diplomus saņem 146 absolventi

Pilis un muižas Kuldīgas novadā

Par naudu svarīgāka pacietība. Jauna elpa Kuldīgas novada muižās

Muiža kā ģimenes loceklis un dzīvesveids – tāda tā pavisam noteikti ir to saimniekiem. Piļu un muižu asociācijā norāda, ka nav jābūt ļoti bagātam, lai kļūtu par pils saimnieku, bet pacietīgam gan. Šobrīd ir tendence, ka muižas tiek atjaunotas pakāpeniski, ieguldot tik līdzekļu, cik izdevies piesaistīt. To rāda arī norises Kuldīgas novadā. Pēdējos piecos gados jaunu elpu iegūst ne viena vien muiža.

Padures muiža Jāņa Lazdāna rokās nonāca 2007. gadā. Tas bija pirmsfinanšu krīzes laiks, un plāni atjaunošanai bija cerīgi. Turklāt muiža bija labā tehniskā stāvoklī, pēc restaurācijas tā būtu lielisks bīdermeijera stila paraugs. Tomēr viss nevedās, kā ieplānots. Restaurācijas darbiem izdevās pievērsties pēc aptuveni astoņiem gadiem. Un te viss tiek darīts pamazām. Veidi, kā šai valsts nozīmes arhitektūras piemineklim tiek piesaistīti līdzekļi, ir dažādi – valsts atbalsta fondi, īpaša programma šādu ēku restaurācijai ir arī Kuldīgas novada pašvaldībai. Atbalsts tiek meklēts arī dažādās pūļa finansēšanas platformās. Šobrīd notiek ēdamistabas loga restaurācija.

Kuldīgas novadā šobrīd ir vairāk nekā 20 muižas un pilis. To apsaimniekošanas modeļi ir dažādi – ir gan pašvaldības, gan privātā īpašumā esošas. Tādu, kuras varētu saukt par graustiem, daudz nav. Daļa no pašvaldībai piederošām tiek izmantotas tās funkciju veikšanai, bet tiek iets arī cits ceļš – muiža ilgtermiņā tiek iznomāta. Tā pie jauna saimnieka un jaunas elpas tikusi Īvandes muiža – cēsinieks Renārs Sproģis ar ģimeni muižu iedzīvinājis ar reiz te bijušu putnu dārzu un citām idejām. “Tas objekts no sevis paģēr ļoti daudz: uzturēšana, lai saprastu, ko tu darīsi, vai būs plūsma, vai būs ieņēmumu daļa, tas ir izaicinājums,” atzīst Īvandes muižas saimnieks.

Savukārt Ķimales muiža, varētu teikt, ka pie jauniem saimniekiem tikusi pandēmijas dēļ. Pērn Inese Andersone ar ģimeni ceļojusi pa Latviju. Redzot labus atjaunotu muižu piemērus, viņa nolēmusi kādu iegādāties arī sev un dot tai otru elpu. Meklējumi atveduši līdz Ķimalei, kur pēc skolas iziešanas privātais uzņēmējs neko muižā nebija darījis astoņus gadus.

“Nožēlojuši mēs neesam,” stāsta Inese Andersone. “Mēs esam sapratuši, ka esam kļuvuši par muižas kalpiem, mēs atbraucam, te ir darba nometne, kur notiek nemitīgi darbs, bet arī kā hobijs atjaunot senu ēku. Šeit ir vismaz kādas 6–7 dzimtas bijušas – no 15. gadsimta minēta arhīvos. Mēs esam viens stafetes posmiņš, tas svarīgi, ka saglabājas nākamajām paaudzēm, tā ir tā motivācija arī pārējiem.”

Sabiedrības uzmanību muižām pašvaldība vēl pirms pandēmijas pievērsa arī ar izglītojošiem pasākumiem, kuros varēja ne tikai baudīt profesionāļu kamermūzikas koncertu, bet iepazīt novada muižu un piļu vēsturi.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt