Diena sākusies

Paši ar savu smaržu. Garšīga saruna ar "Braku" saimnieci Annu Kuzinu

Diena sākusies

Par tautas deju ansambļu veidoto fotoprojektu "Savā rokrakstā" stāsta Dagmāra Bārbale

Par mākslu, cirvi un politiku. Atklāta saruna ar LMA rektoru Kristapu Zariņu

Par mākslu, cirvi un politiku. Atklāta saruna ar LMA rektoru Kristapu Zariņu

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 3 gadiem.

Latvijas Mākslas akadēmijā (LMA) klusums ir tikai šķietams – Covid-19 it visā ieviesis savas korekcijas, un daudzas darbības notiek virtuālajā vidē, taču vairāk par pandēmijas izraisītajām blaknēm gleznotāju, LMA profesoru un šīs augstskolas rektoru Kristapu Zariņu satrauc politiķu rosinātās pārmaiņas.

"Tas, ko pašlaik iniciē Izglītības ministrija un vadošā koalīcija to apstiprina, manuprāt, ir ceļš uz totalitārismu. Katrai augstskolai vajadzēs vēl trīssimt tūkstošus gada budžetā, lai varētu uzturēt politisko ielikteņu padomi, par kuras kompetenci jāšaubās! Tas ir absolūti nepārdomāts solis, lai sagrautu ļoti labo Latvijas izglītības telpu," intervijā Latvijas Radio3 "Klasika" sašutumu neslēpj Zariņš.

Sandra Ņedzvecka: Šobrīd akadēmija ir pilnīgi tukša – tāpat kā daudzas vietas šais laikos. Nojaušu, ka klusums ir ļoti, ļoti maldinošs. Kur šobrīd akadēmijā notiek īstā darbība? Jo ir maijs, tūlīt būs vasara – šis ir gan ražas, gan sēšanas laiks.

Darbība notiek, jo studenti pašlaik ir augšupielādējuši savus darbus "Google" vietnē, kur pasniedzēji tos apskatās un izliek semestra atzīmes, savukārt diplomandi veido un strādā pie savas diplomdarba tēmas – sākot ar šodienu, kad atļauts izstrādāt diplomdarbu mācību iestādē, keramiķi iedarbinājuši krāsnis, stiklinieki un grafikas katedras studenti tiek pie oforta un litogrāfijas spiedēm, bet modes studenti – pie šujmašīnām un pogu mašīnām... Bet, neskatoties uz to, katram mājās ir savs artelis, jo

mākslinieks jau neizbeidzas, aizverot augstskolas durvis – viņš ar to tikai sākas.

Studenti atraduši iespējas strādāt arī savās mājās jeb darbnīcās. Diplomdarbi būs, un no 1. jūnija tos varēs apskatīt virtuāli – esam izstrādājuši paši savu individuālo platformu, kurā ieskenējam akadēmijas daļu, tā ka darbi būs it kā izlikti akadēmijā, bet apskatāmi internetā. Arī diplomandu aizstāvēšanās notiks šajā vietnē. Maģistriem goda profesors un maģistra aizstāvēšanās komisijas vadītājs būs bijušais Norčēpingas mākslas augstskolas rektors, kurš pandēmijas dēļ aizkavējies Rīgā. (..) Mūsu akadēmija iesaistīta starptautiskā universitāšu alianses procesā, kurš sākās pagājušajā gadā – tajā kopā ar mums ir arī Budapeštas Mākslas akadēmija, Drēzdenes Mākslas akadēmija un Romas Mākslas akadēmija, un visi kopā izstrādājam programmu, ko prezentēsim pēc diviem gadiem – kā students var mācīties šajās četrās augstskolās un iegūt Eiropas diplomu mākslās. Manā izpratnē tas ir gan milzīgs gods, gan izaicinājums, jo ne no Baltijas reģiona, ne Skandināvijas nav nevienas citas augstskolas, kas būtu tikušas šajā aliansē – tas bija starptautisks konkurss. Esam starptautiski novērtēti, ko diemžēl nesaprot Izglītības ministrija... Jo tas, ko pašlaik iniciē Izglītības ministrija un vadošā koalīcija to apstiprina, manuprāt, ir ceļš uz totalitārismu. Akadēmijas Satversmi 1924. gadā apstiprināja prezidents Čakste, bet

pašlaik likumprojektā ir doma, ka augstskolu Satversmes apstiprinās Izglītības ministrija, kas, manuprāt, ir absolūti nedemokrātiski un grauj augstskolas autonomiju! Tur vispār tiek atmesta doma par akadēmisko brīvību, akadēmisko un vispārcilvēcisko domu.

Koalīcijas interešu vārdā tiek kontrolēts simt miljonu budžets – tas ir augstākās izglītības budžets Latvijā, kas ir absolūti zem jebkuras kritikas, jo budžets Latvijas izglītības telpai ir zemākais Eiropā. Vienīgais, par ko koalīcija varēja cīnīties un risināt – kā palielināt finansējumu augstākajai izglītībai, jo padomes, kuras pašlaik tiek ieviestas un uzspiestas, būs jāfinansē: katrai augstskolai vajadzēs vēl trīssimt tūkstošus gada budžetā, lai varētu uzturēt šo politisko ielikteņu padomi, par kuras kompetenci būs jāšaubās. Tiek rakstīts, ka tas būs starptautisks konkurss, bet nezin kāpēc tiek minēts, ka šajā konkursā nevar piedalīties tie, kas ir VDK sarakstos. Tad jājautā – ja tas ir starptautisks konkurss, tad būtu jāpieraksta, ka pretendenti nevar būt arī "Al-Qaida" sarakstos, narkokarteļa dīleru sarakstos un tamlīdzīgi.

Tas ir absolūti nepārdomāts solis, lai sagrautu ļoti labo Latvijas izglītības telpu, kurai, protams, ir arī savi mīnusi, tāpat kā jebkurai lietai.

Tas taču ir normāli. Bet iedomāties, ka ar kaut kādu papīru varētu uzlabot augstāko izglītību, ir absolūti īslaicīga domāšana.

Kam jānotiek, lai šo procesu apturētu?

Politiķiem jāatmet alkatīgā tieksme sadalīt izglītības un arī citus budžetus savā labā un jādomā par tautu, kas viņus ir ievēlējusi. Bet ne jau tāpēc, lai viņi piebāztu savas kabatas.

Gluži praktiski – kas tagad notiks šo padomju sakarā?

Katrai augstskolai padome noteikta no septiņiem cilvēkiem, kas ir minimums, līdz vienpadsmit, kas ir maksimums. Septiņdesmit pieci procenti no šīs padomes būs ministrijas ielikteņi, bet

no pārējiem divdesmit pieciem procentiem tikai viens būs studentu pārstāvis, kas ir nonsenss, jo līdz šim jebkuras augstskolas Satversme, ko apstiprinājis demorātisks parlaments, paredzēja to, ka studentu klātbūtne gan Senātā, gan Satversmē ir divdesmit pieci procenti kā minimums.

Respektīvi, ka studentiem arī ir kāds vārds sakāms par izglītības sistēmu. Šajā gadījumā ar lielām mokām un iejaucoties Valsts prezidentam, atļāva viena (!) studenta balsi, kas neko nemaina, ja ir desmit citas balsis. Un katrai augstskolai vajadzēs trīssimt tūkstošus, lai uzturētu šīs padomes.

Ko spēj mākslinieks? Visas dusmas ielikt mākslā? Raugoties jūsu studentu darbos – vai šodien tas notiek? Vai māksla iet pa priekšu laikmetam, vai arī laikmets diktē?

Varu komentēt sevi. Nesen galerijā "XO" man bija izstāde "Apziņa, laiks un telpa", kurā bija divi lielformāta darbi. Varbūt tas nosaukums bija plašāks, nekā vispār mākslinieks spēj redzēt, bet gribētu citēt krievu dzejnieku Brodski, ko atveidoja baletdejotājs Barišņikovs – 1985. gada atmiņās

Brodskis saka apmēram tā – dzejnieks, sākot rakstīt pirmo rindu, nespēj aizdomāties, cik tālu viņu aizvedīs dzejas doma. Un, baidoties no šī pirmā vārda, viņš nekad nenonāks domas plašumā un dziļumā.

Gribētu to pārfrāzēt: arī gleznošanā, kad uz balta audekla uzvelc pirmo strīpu jeb uzklāj pirmo triepienu, tu nekad nezini, kur tā ota tevi aizvedīs tad, kad glezna būs gatava, jo – ja poēzija ir viena no augstākajām izpausmes formām tādā ziņā, ka tā ietver sevī visu tautas kultūru, vēsturi un arī to vēsturi, kā mainās vārdu un zilbes lietojums, tad arī glezniecības valoda ir plaša – tur ir līnija, triepiens, faktūra, lazējums, audekla struktūra, formāts, kompozīcija – izteiksmes līdzekļus vēl var skaitīt un skaitīt.

Pašlaik strādāju pie sešmetrīga darba, kura nosaukums būs "The Munky Party" jeb "Mērkaķu dzīres", kurā varbūt pārāk didaktiski, bet mēģinu parādīt to, ka telpa, kuru nekopj, aizaug.

būt uzcelts visskaistākais templis, bet, ja visapkārt tam neizpļauj zāli un nenogriež staipekņus, šie staipekņi templi nožņaudz. Tā es šobrīd jūtos šajā pasaulē, šajā mirklī.

Tas nenozīmē, ka pēc nedēļas neiesākšu citu darbu, jo sešmetrīgu darbu nedēļas laikā nevar uzgleznot, vismaz es nē. Varbūt Pikaso varēja. Tad, lūk. Katrs mākslinieks, kā Brodskis teica, sāk to vārdu, bet laiks, kamēr viņš strādā, ir pilns ar notikumiem. Agrākajā pasaulē, kurā nebija interneta, un ar zirgu, lai aizbrauktu no Parīzes uz Milānu, vajadzēja laiku, mākslinieki bieži vien apspēlēja reliģiskas tēmas, kas bija dogmatiskas, un no mākslinieka lieluma un viiņa formas izjūtas bija atkarīgs rezultāts. Laikmetīgajā mākslā dominē visdažādākā informācija, kas nav lokāla, bet vispasaulīga. Un te vēlreiz jāatgriežas pie tā, ka pirmā zilbe ģenerē visu tālāko.

Pašlaik Mākslas akadēmijā kopā ar "Latvijas Valsts mežiem" un Kultūrkapitāla fondu būvējam valsts nozīmes stipendiju jaunajiem māksliniekiem visās izpausmēs, ieskaitot teorētiķus, kura palīdzēs būvēt karjeru pēc akadēmijas beigšanas,

jo visi zinām, ka Latvijas infrastruktūra mākslai ir nožēlojama – Latvija savas atjaunotās neatkarības pastāvēšanas trīsdesmit gados, ko mēs lepni svinam, nav spējusi uzbūvēt nevienu jaunu muzeju, nemaz nerunājot par Laikmetīgās mākslas muzeju. Jautājums – par ko gan šos trīsdesmit gadus politiskā vara ir domājusi? Tāpēc būvējam šo stipendiju, ko ceram īstenot nākamgad.

Tāpat Vecrīgā iepretim Vāgnera zālei pēc mēneša tiks atklāta Mākslas akadēmijas galerija "You for Art", kura daļēji kalpos kā instruments universitāšu aliansei, bet tā darbosies arī kā starts jaunajam talantiem.

Mākslas akadēmija domā arī par mācību programmu attīstību, un pašlaik kopā ar Ivaru Mailīti izstrādājam arhitektūras pogrammu maģistrantūrai, jo visapkārt citās Eiropas valstīs arhitektūru iespējams studēt vismaz divās vietās. Viena ir tāda kā Rīgas Tehniskā universitāte, kas vairāk orientēta uz būvniecību, bet otra ir mākslas augstskola, kas vairāk orientēta uz vispārcilvēcisko domu par arhitektūru, un tas ir tas balanss, kas rada sabiedrībai vajadzīgu un – nebaidos no šī vārda – skaistu, paliekošu, iekļaujošu arhitektūru. Un tad vēl mums rit darbs, lai radītu programmu par pakalpojuma dizainu – tā arī būs pirmā Baltijas valstīs. Septembrī vai oktobrī uzsāksim praktiskās doktorantūras studijas. Tā ka darbs rit.

Lasu tos pareģojumus, kā pēc "Covid-19" mainīsies situācija... Man vislabāk patīk pareģojums, ka nebūs jāpērk citas kurpes, jo pēc "Covid" kāja nebūs kļuvusi lielāka, jo viss pārējais ir spekulācijas, interpretācijas un vēlēšanās izlikties gudrākiem nekā esam.

Labas idejas iepretim prasmei – prasmei gleznot, zīmēt, tēlniekiem veidot. Kādas tās ir reflektantiem, kuri stājas Mākslas akadēmijā pēdējos gados salīdzinājumā ar brīdi, kad viņi beidz Mākslas akadēmiju? Vai esat mierā ar visbūtiskākajām pamatprasmēm?

Katrā laikmetā sabiedrība zināmā veidā definē, ko tā sagaida no mākslas. Šis laiks ir piebāzts ar interneta un elektroniskajām mantām – kustīgs ekrāns jeb kustīgs attēls cilvēku uztveri piesaista ātrāk, un bieži vien liekas neinteresanti vienkārši skatīties uz gleznu vai skulptūru.

Man personiski ir tā – ja skatos uz gleznu, man tas ir Visums. Bet es nepārmetu cilvēkiem, ka viņi mākslā Visumu nesaskata un viņiem vajadzīga akcija, skaidrojums vai aktīva darbība.

Renesansē vecāki savu bērnu sešu septiņu gadu vecumā atdeva audzināšanai pie kāda meistara, atvadoties no viņa kā mīļa bērna uz mūžu, jo pēc šīm mācībām viņš visdrīzāk palika traks mākslinieks – kā Karavadžo, kurš paspēja arī kādu noslepkavot... Kad mācījos es, bija septiņi gadi “Rozīšos”, un seši – akadēmijā: izglītība gandrīz tuvinājās dakteru apmācībai. Pašlaik “Rozīšos” jāmācās četri gadi. Tā ka prasme ir atbilstoša pašreizējai situācijai, bet tas nenozīmē, ka ir sliktāk vai labāk, jo nākuši klāt citi instrumenti. Nupat dzirdēju, ka mākslīgais intelekts drīz ģenerēs "Bītlu" dziesmas. Tas attīstījies tiktāl, ka spēj atdarināt balsis un dzejot. Par dvēseli tur nav runas, runa ir par instrumentiem. Bet nu – ja talantīga amatnieka rokās cirvis pārvēršas par Jūrmalas skaistajām mājām, slepkavas rokās tas pārvēršas par kaut ko citu, bet neveiksmes gadījumā tas var pārvērsties par zilumu uz pirksta vai atvadām no tā.

Jebkurš instruments apdāvināta un strādīga cilvēka rokās pārvēršas par rezultātu, bet jebkurš instruments slinka, skaudīga, nenovīdīga cilvēka rokās var kļūt vienīgi par politiku.

Meistars un māceklis – vai šīs attiecības šobrīd zūd vai mainās? Cik liela loma ir tām? Jo ļoti reti dzird sakām – tas un tas ir tā un tā māceklis. Vai ari – lūk, tas bija mans skolotājs, mans meistars.

Tam var pieiet plašāk, jo izglītība jau sākas ar ģimeni. Cik bērns ciena savus senčus, tik viņš ciena arī savus meistarus. Es teiktu tā. Bet katram laikmetam savas paražas.

Agrāk sveicinot piecēlās kājās, telpās vīrieši vismaz noņēma cepures, tagad tā nav. Zināmā veidā arī feminisms, kas sākās vienlaicīgi ar marksismu, izraisījis savu efektu.

Viss mainās un plūst. Latvija ir bagāta ar talantīgiem cilvēkiem un, neskatoties uz visām lietām, kas aizkavē talantu, tas tomēr izraujas. Ļoti bieži radošajam darbam vajadzīgs kāds sastrēgums – garīgs, fizisks, emocionāls, un tad notiek izraušanās – kā putns izcērtas no olas. Manuprāt, pasaulē ir vajadzīgs spriegums, tāpēc jau arī cilvēkiem nepatīk šī dīkstāve.

Cilvēki pieraduši pie sprieguma. Iekāpt pārpildītā trolejbusā un izkarot vietu, kad durvis aizcērtas aiz muguras, nevis priekšā – tā ir 21. gadsimta situācija.

Mākslas akadēmijā kopš seniem laikiem un arī vēl aizvien ir koris, tagad arī kādā no katedrām nosaukumā lasām vārdu "audio". Aizvien spēcīgāk šeit ienāk tehnoloģijas. Un – arī dzeja. Kas labs no tā ir sanācis, un kur šādā žanru virzienā vēl varētu iet?

Nenoliedzami, laikmetīgās mākslas izpausmes ir starpnozaru. Ar ko mēs atšķiramies Eiropas telpā? Kaut gan izmērs mums tāds pats kā, teiksim, Dānijai un Holandei, esam maza valsts – cilvēku ir maz. Līdz ar to mums, par laimi, ir tikai viena Mākslas akadēmija, kurā ir apvienots dizains, pētniecība un vizuālā māksla. Un tas arī pamatā ģenerē šo iespēju – apaugļoties no visām šīm sfērām un radīt savu mākslu, izpaužoties dizainā, vizuālajā komunikācijā, grafikā, tēlniecībā, modē, keramikā – visās piecpadsmit apakšnozarēs, līdz ar to tā ir mūsu unikalitāte, ko vienmēr uzsver ciemiņi, kas šeit ierodas. Nīderlandē, ja nemaldos, ir septiņas mākslas augstskolas, un katra iet savā virzienā. Otrkārt, viņiem ir tuvu Beļģija – flāmi, un, ja esi Roterdamā, pabrauc 50 kilometrus un nonāc tajā vietā, kur van Gogs nedaudz mācījās gleznot. Latvijā teritorija ir paliela, bet

tas skudru pūznis tomēr ir Rīgā, Mākslas akadēmijā – ja runa par mākslu, un tās darba skudras to mākslas ideju baro un līdz šim arī sargā. Cerams, ka Izglītības ministrijas pūles to visu izjaukt beigsies ar krahu.

Vai jaunu skudru pieplūdums šogad nav apdraudēts?

Ceru, ka viena iemesla dēļ reflektantu būs vairāk nekā pērn. Ārzemju augstskolās nepārbauda jūsu pieminētās prasmes, bet primāri skatās radošo ideju, ko var apskatīt portfolio – arī Latvijas Mākslas akadēmija šogad ies šo ceļu un varbūt arī nekad neatgriezīsies pie iepriekšējā. Bet mūsu portfolio uzbūvēts tā, ka blakus radošajiem darbiem lūdzam ielikt gan zīmējums, gan gleznojumus ar zināmu uzdevumu – teiksim, glezniiecībā portretus, bet tēlniecībā – veidojumus, un ceram, ka nolasīsim gan prasmes, gan ideju. Paļaujamies arī uz godaprātu, ka tā identitāte, kas slēpjas aiz reflektanta, ir viņa paša, nevis kāds cits to ir darījis.

Bet ir jātic cilvēkiem, jo skatītājs jau arī tic mākslas darbam tikai tad, ja mākslinieks ir melojis patiesi (smejas).

Akadēmijā gaidot jaunus reflektantus un sveicot absolventus, vai viņu darbi, diplomdarbi, par kuriem sākumā minējāt, varētu būt pieejami arī skatītājiem?

Jā, publicēsim tos mājaslapā, izsūtīsim 140 partneraugstskolām un droši vien arī pie akadēmijas būs baneris ar virtuālo adresi, jo tas arī ir ieguvums. Pagājušogad bija "Svaiga gaļa kritikai", kas bija ļoti labi apmeklēta – pēc tam Mākslas akadēmijas simtgades izstādē "Arsenālā" Mākslas muzeja direktore Māra Lāce teica milzīgu paldies, jo tā izrādījās visu laiku apmeklētākā izstāde... Virtuālajai izstādei ir tā priekšrocība, ka to varēs redzēt visā pasaulē. Mūziķi parasti saka – pasaules pirmatskaņojums. Par mākslas izstādēm tā nesaka, bet šajā gadījumā var teikt arī tā, ka tā būs Mākslas akadēmijas pasaules diplomdarbu aizstāvēšana.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti