Sarunā ar Jāni Daugavieti par šiem un citiem jautājumiem piedalās mākslas zinātņu maģistre Līva Zolneroviča, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas (BKUS) Bērnu psihiatrijas klīnikas vadītājs, Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) docētājs, Pusaudžu resursu centra attīstības vadītājs Ņikita Bezborodovs un pankroka grupa "ŠŅK", kuras sastāvā ir Nikola, Katrīna, Lauma un Emīls.
Jānis Daugavietis: Paldies visiem sarunas dalībniekiem, kuri piekrituši piedalīties šajā diskusijā ar īso nosaukumu, kuru vakar izdomāju bārā "Aleponija", – "Panki nemirst (bet turpina vairoties). Kāpēc?". Varētu teikt, ka pēdējos 2–3 gados parādījusies tik liela jauno pagrīdes pankroka, bet ne tikai pankroka grupu, scēna, kāda līdz šim Latvijā nav bijusi. Galvenais diskusijas jautājums varētu būt – kā interpretēt jeb izprast šo scēnu un nerimstošās subkultūras no teorijas un prakses skatu punktiem, zinot, ka subkultūras tomēr joprojām tiek nedaudz stigmatizētas? Kā to izprot pētnieki, profesionāļi un paši mūziķi? Ko tā dod vai ņem visām sabiedrībā iesaistītajām kopienām un indivīdiem?
Vai tiešām pēdējos gados Rīgā ir uzplaukusi tāda pagrīdes mūzikas scēna, kāda īsti nav bijusi nekad?
Līva Zolneroviča: Man šķiet, ka jā. Kaut gan es to nenofiksēju pašā sākumā. Man liekas, ka tā jau ir kādus 4–5 gadus, bet pirms 2–3 gadiem pēkšņi sāka parādīties vairāk "jaunie panki". Ir ļoti daudz panku mūzikas pasākumu. Faktiski, arī rīkojot pasākumus, ja tev ir piecas grupas un trīs no tām nav panku grupas, bet divas ir, tad pārsvarā publika būs tieši panku publika. Manuprāt, tas kopskaits aptuveni ir daudz lielāks nekā pat deviņdesmitajos visā neformālajā scēnai kopumā. Raksturīgi arī, ka tie visi lielākoties ir ļoti jauni cilvēki. 15, 16, 17, varbūt 18 gadi, droši vien pat sākas no 13.
"ŠŅK", jūsuprāt, kas ir tās centrālās un labās grupas bez jums scēnā šobrīd?
Nikola: "Tavas māsas nāsis", kur spēlē arī Emīls.
Katrīna: "Nikotīņi" noteikti būtu populārākā grupa.
Raimonds Pauls varbūt?
Nikola: "Pauls Raimonds", jā, bet viņi pēdējā laikā maz ko dara.
Emīls: Raimonds Pauls viennozīmīgi arī!
"PXWLL"? Vakar "Aleponijā" bija ļoti labs koncerts.
Emīls: Jā, es vispār par to grupu esmu pārsteigts, jo, man šķiet, nebija iepriekš krievvalodīgās grupas, kur visi ir krievi, bet kas tik ļoti ir iekšā latviešu scēnā.
Lauma: "PXWLL" mazliet saved kopā krievu un latviešu scēnu, jo pārsvarā šīs scēnas nav īpaši draudzīgas.
Kas varētu būt tie faktori, kas radījis šīs scēnas uzplaukumu?
Emīls: Tieši par šo esmu domājis. It kā viss sākās īsu brītiņu pirms kovida, bet tam, ka parādījās tik daudz grupu, kovids varētu būt diezgan liels iemesls. Atceros, ka ar Katrīnu sākām runāt par to, ka jātaisa grupa, tieši kovidlaikā. Bija garlaicīgi, nekas nenotika, daudzi sāka mācīties spēlēt instrumentus mājās.
Līva Zolneroviča: Man liekas, to varētu ietekmēt faktors, ka parādās kaut kādi līderi, kas organizē koncertus. Galvenais, ka arī ir mūzikas grupas. Ja ir vairākas mūzikas grupas, tad cilvēkiem ir, kur iet. Viņi paņem līdzi draudziņu, kuram vēl tas nepatīk, bet tad atnāk un arī pievienojas. Tā arī tā scēna aug un aug. Ja nav muzikālu grupu, tad tā scēna arī nespēj pastāvēt.
Lauma: Man liekas, arī internetam ir ļoti liela ietekme. Iepriekš nebija tik viegli pieejamas visas šīs subkultūras, ko internetā var redzēt.
Daudzi redz šīs subkultūras interneta platformās un nodomā, ka arī vēlas iesaistīties tajā.
Emīls: Es vēl esmu domājis par to, ka panku scēna nevar pastāvēt laikos, kad nav pret ko dumpoties. Tieši bija tas panku zudums desmitajos gados, sākumā. Tie bija vismierīgākie laiki, kad nekas nenotika, visi bija draudzīgi, tāpēc spēlēja postroku vai ko tamlīdzīgu.
Man arī ir pāris potenciālie faktori, kas šo scēnu "uzplaucināja". Viens no tiem ir dzimstība, kas no astoņdesmito beigām gāja uz leju, bet jau deviņdesmito beigās sāka iet uz augšu. Dzimstības pīķis bija 2008. gadā. Tādēļ arī prognozēju, ka nākošajos pāris gados parādīsies vairāk jauno grupu un uz jūsu koncertiem ies cilvēki. Vēl viens faktors, protams, ir vecāku muzikālā gaume. Mana paaudze klausījās labu mūziku un savus bērnus gribot negribot izskolojām. Cits faktors ir arī radio "Naba". Pirms kāda gada viens no panku scēnas puišiem pastāstīja, ka viņa tēvs teicis: "Latvijā ir viens labs radio – radio "Naba"!" Kurš tad vēl bez radio "Naba" spēlēs "Nikotīņus", "ŠŅK", "Pauls Raimonds" un Raimondu Paulu – gan, gan! Neviens!
Viena no lietām, par ko vienmēr pārmet vai tieši slavē subkultūras scēnas, ir to redzamība vai krāšņums, kas arī panku scēnā ir novērojams. Viena no pazīmēm – ļoti daudzi krāso sejas gan blekmetāla stilā, gan gotu stilā. Kāpēc?
Lauma: Tas izskatās stilīgi. Tā ir īsā atbilde. Mēs personīgi esam pārāk slinkas palikušas, lai krāsotos, bet tās pašas "Tavas māsas nāsis", piemēram, spēlē corpse paint.
Emīls: Nu to mēs izdomājām, jo mums šķita smieklīgi, ka mēs nespēlējam blekmetālu, bet gan kaut kādu sintezatoru popmūziku. Tādēļ uzkrāsoties kā blekmetālistiem šķita ļoti smieklīgi. Vismaz kādu brīdi tā šķita.
Tā kā mans akadēmiskais hobijs ir mūzikas socioloģija, es šobrīd diezgan intensīvi mēģinu intervēt jaunos mūziķus, kamēr viņi ir jauni. Es jautāju Matīsam, grupas "Nikotīņi" līderim – kāpēc tu krāso matus, acis, nagus? Viņš teica, ka "tas ir smuki"! Sabiedrība arī noteikti ir daudz iecietīgāka.
Cik es zinu, daudzi no šiem mūziķiem, kas ir panki vai pārstāv dažādas subkultūras, nāk no labām ģimenēm. Kāpēc cilvēki, kas nāk no labām, kulturālām, izglītotām ģimenēm, pievēršas šādai mūzikai, kas bieži vien ir ļoti agresīva, dažreiz pat naidīga?
Ņikita Bezborodovs: Pirmkārt, šo jautājumu var mēģināt sadalīt. Pirmais jautājums ir par to, kādēļ jaunieši vispār veido subkultūras. Tas gan droši vien ir diezgan skaidrs. Tā ir universāla cilvēciskuma izpausme, kas saistīta ar mūsu attīstību un to, ka esam sociālas būtnes. Tieši šis jaunības periods, pusaudžu vecums ir brīdis, kad mums vajag veidot savu identitāti.
Identitāte veidojas tikai caur grupas piederību. Tādēļ viens no galvenajiem uzdevumiem šajā vecumā ir piederēt vienaudžu grupai.
Tas, ka jaunieši veido grupas, kurām piederēt, ir universāla parādība, kas ir bijusi vienmēr. Tad vēl jautājums ir par to saturu – kā mēs veidojam grupas un identitāti? Jauniešiem raksturīgi identitāti veidot caur grupu piederību, bet, ņemot vērā, ka iepriekšējās dzīves pieredzes un socializācijas pieredzes tik lielas nav, tad grupas identitāte tiek internalizēta pilnībā. Ja tu jaunībā esi panks, tad tu esi panks ar visām pareizām izpausmēm. Dzīves laikā, protams, mēs piederam daudz un dažādām grupām, un identitāte amalgamējas un kļūst komplicētāka. Vēl viens faktors ir veids, kā mēs veidojam grupas. Protams, pēc dažādām pazīmēm, bet
daudz vieglāk grupu ir definēt nevis caur "par ko" mēs esam, bet "pret ko" mēs esam.
Mans minējums panku subkultūras kontekstā būtu, ka pēdējos gados ārējais spiediens, ārējais rāmis, ieskaitot pandēmiju un ierobežojumus, ir pieaudzis. Absolūti loģisks veids, kā veidot šo subkultūru, identitāti jauniešiem, ir veidot reakciju pret to. Manuprāt, tas daļēji arī ir faktors, kas ietekmē to, ka jaunieši, kas nāk no labvēlīgas, izglītotas vides, kurā ierobežojumu, kulturālo normu spiediens ir liels, veido šo pretreakciju.
Emīls: Gribēju ieminēties, ka es ar pankroku un šo kultūru iepazinos diezgan agrāk vecumā. 4. klasē iepazinos ar savu pirmo pankroka grupu, bet pirmo reizi ar kādu alternatīvu cilvēku, kurš ģērbjas tā pat kā es, iepazinos kādos 16 gados. Man tas tiešām nebija veids, kā socializēties, bet gan kā attālināties.
Lauma: Es diezgan vēlu iegāju alternatīvajā, pankroka subkultūrā. Kad iepazinos ar pankroku, tas bija ļoti viegls veids, kā iegūt draugus. Tiešām, tev nav jācenšas. Vienkārši atnāc un tev uzreiz būs draugi.
Kāda ir mūsdienu Rīgas scēna? Cik tā varētu bīstama no sociālā viedokļa? Kādas tur normas valda?
Nikola: Bīstama tā nav.
Lauma: Salīdzinot ar Berlīnes scēnu, latvieši ir ļoti pacifiski. Tas, ko esmu pamanījusi, Latvijā ir daudz depresīvāks skatījums uz pasauli. Citās valstīs, piemēram, crust panki var izdzīvot uz ielas, bet
Latvijā "panks" vairāk ir kā hobijs, ne kā dzīvesstils. Tu nevari gulēt parkā visu gadu.
Ņemsim klasisko lietu – narkotikas. Cik narkotikas ir nopietna problēma Rīgas scēnā šobrīd?
Lauma: Es domāju, ka varētu būt sliktāk. Nav tik traki. Cilvēki nav īpaši akceptējoši pret smagām narkotikām.
Nikola: Protams, ir indivīdi, kuri ir "uzsēdušies" uz sliktākām lietām, bet mēs tiešām cenšamies palīdzēt kādam, ja mēs redzam, ka ir problēma. Nav tā, ka mēs kā panki dosim mazgadīgiem cilvēkiem heroīnu.
Katrīna: Nevienam jau nav tik daudz naudas, lai dāvātu narkotikas uz visām pusēm.
Līva, kas ir tas, ko vēl "normāli" cilvēki pārmet subkultūrām?
Līva Zolneroviča: Nu, jā, pārmet to, kāpēc ir alkohols, narkotikas, vēl kaut kas. Ārējais izskats. Mēdz pārmest parazītismu un to, ka tu nestrādā vai nemācies.
Manuprāt, kad cilvēks izvēlas būt subkultūrā, viņš kaut kādā ziņā izvēlas brīvību no normām, kas pastāvējušas viņa galvā līdz tam. Tad ir diezgan svarīgi viņam pašam saprast, ka jebkurai brīvībai ir kaut kādas robežas.
Brīvībā ir tās bīstamības lamatas, ka tev ir iespējas kļūt par parazītu, narkomānu, bet, ja ir kāds, kas to apzinās, kaut vai tu pats, tad tām lamatām var tikt pāri. Tev jāsaprot, ka ir tās pāris lamatiņas. Vari kļūt viegli par parazītu vai viegli par narkomānu. Tad tu nokļūsti vēl sliktākās atkarībās nekā māmiņa, tētiņš vai darba diena no 9 līdz 5.
Kāda ir mūsdienu sabiedrības reakcija par ārējo izskatu?
Lauma: Es esmu pieradusi, ka cilvēki uz mani skatās. Vienā brīdī pierod tik ļoti, ka vairs nepamani, ka cilvēki skatās. Daudzi ir pienākuši klāt un pateikuši, ka ir stilīgi, bet lielākā daļa tiešām mūsdienās vairs nereaģē slikti.
Līva Zolneroviča: Bet kā jums pašiem? Vai jums gribas, lai reaģē slikti vai nereaģē slikti? Vai jums gribas izaicināt vai lai aplaudē?
Nikola: Godīgi sakot, es būtu laimīga, ja nereaģētu. Varbūt kāds ir kaut ko pakomentējis, ejot garām, bet sliktākais, ar ko esmu saskārusies, ir cilvēki, kas fotografē.
Emīls: Manam izskatam mērķauditorija ir lielākoties mani vecāki un radinieki, it īpaši vecmamma. Man bija dredi 16 gados, un katru reizi, kad tikāmies, viņa man kaut ko par tiem pārmeta. Tajā dienā, kad viņa samierinājās un pateica, ka labi izskatās, es nākošajā dienā tos nogriezu.
Cik atceros no kursiem psiholoģijā, ir laiks pusaudzībā, pret kuru sabiedrība ir daudz iecietīgāka – lai tie jaunieši iztrakojas. Tā mūsdienās joprojām ir?
Ņikita Bezborodovs: Tas kopumā ir saglabājies un ir pareizi. No manas puses tas būtu balstīts izpratnē, ka mūsu smadzenes turpina attīstīties līdz 25 gadiem. Periods no brīža, kad sākās hormonālā nobriešana, ir laiks, kurā jaunieši attīstās un dara un izmēģina visādas lietas. Tas attiecas gan uz dažāda veida uzvedībām, gan uz vielu lietošanu. Es domāju, ka globāli tā izpratne ir. Protams, ka lokāli visādas problēmas ar to sanāk. Runājot par to, ka [panku subkultūrā] mūzika un saturs var būt zināmā mērā agresīvs, manuprāt, tas ir absolūti labvēlīgs un pasargājošs faktors.
Agresīvās dziņas ir mums visiem. Tajā brīdī, kad kontroles spējas nobriest pilnībā, ir lielāka iespēja tās regulēt, bet jauniešu vecumā ir jābūt iespējai realizēt šo agresīvo dziņu.
Velkot paralēles, mēs zinām, ka agresīvu videospēļu spēlēšana nepalielina agresijas risku sabiedrībā, bet samazina pēc būtības, jo tas ir viens veids, kā cilvēks var realizēt savas agresīvās dziņas sociāli pieņemamā veidā.
Emīls: Sākumā pankroks mani ievilka tieši muzikāli, jo man patika ātra un skaļa mūzika. Tagad, kad palieku pieaugušāks, es vairāk piekrītu pankroka idejām. Idejiski esmu panks, bet pēdējā laikā klausos arī ļoti daudz popmūziku. Ja paskatās manā atskaņošanas sarakstā, to nevarētu pateikt.
Lauma: Ir atšķirība starp pankroka spēlēšanu un paša identificēšanos kā pankam. Tev nevajag būt pankam, lai spēlētu pankroku, un otrādi.
Daudzi scēnā ļoti labi spēlē savus instrumentus, ne visi, protams. Emīls ar Pūķi radio "Naba" vada raidījumu "Ej apskrieties", kur bieži vien komentē, ka "tā jau laba grupa, bet īsti spēlēt nemāk". Mūsu laikā tā nebija, mums kaut kā bija vienalga. Laikam tāpēc, ka mēs paši pārsvarā slikti spēlējām.
Emīls: Bet tas nevienā brīdī nav teikts kā "uzbrauciens". Mūsdienās varbūt pankroks varētu būt vairāk idejisks, un ir ļoti daudz moderno grupu, kas skan labi un ir nopulētas studijā, bet sākotnēji tas ir žanrs, kas ir pretstats grupām, kas vāc stadionus un māk labi spēlēt. [Pankroks] tieši pretojas tam.
Kā ir būt meitenēm vīriešu, puišu dominētā subkultūrā?
Lauma: No sākuma nezināju īpaši daudz [meiteņu], varbūt no "Purple Negative" solisti. Es neko nepratu, protams, bet visur apkārt tikai vīrieši dziedāja par savām lietām. Tās bija labas dziesmas, bet neuzrunāja mani. Daudzas no tām tēmām man personīgi skanēja par neko. Es gribēju uztaisīt kaut ko, kas, manuprāt, būtu interesantāks sievietēm.
Kā tu juties, kad ienāci šajā scēnā?
Lauma: Es jutu, ka daudzi norakstīja un vēl joprojām noraksta mūsu grupu kā "meiteņu roku". Tā jau ir pasaules problēma – ja grupā ir daudz meiteņu, tas tiks norakstīts kā "meiteņu roks".
Ko jūsu vienaudži saka? Jo attiecības starp vīriešiem un sievietēm vēl joprojām ir problemātiskas Latvijas sabiedrībā.
Lauma: Es neteiktu, ka starp vīriešiem un sievietēm. Esmu pamanījusi, ka ir lielāka atšķirība starp tiem, kuri jūtas, ka jau ilgu laiku bijuši scēnā, un jaunpienācējiem. Mēs vēl joprojām it kā esam jaunpienācējas, un ir cilvēki, kuri negrib dalīt savu skatuvi ar mums, jo viņiem šķiet, ka mēs neko nesaprotam, nespēlējam labi.
Nikola: To es arī esmu pamanījusi. Man ir tāda sajūta, ka mums ir sevi vairāk jāpierāda nekā vīriešu dominētām grupām. Viņi var sadzerties pirms koncerta un slikti nospēlēt, bet visi tāpat slavēs. Ja mēs slikti nospēlējam, man ir sajūta, ka ir daudz smagāka kritika, jo mēs esam meitenes.
Ko vēl subkultūras un scēnas dod gan cilvēkiem, gan kopienai, gan sabiedrībai un valstij?
Līva Zolneroviča: Subkultūras vienmēr ir bijušas avangards, kuras grūž uz priekšu robežas, kuras vairāki cilvēki pieņem un ar laiku samierinās ar zaļiem matiem un pīrsingiem. Subkultūra faktiski ir avangards, kurā jaunatne skatās uz priekšu, ko viņi meklē. Ar laiku tas tiek pieņemts. Tas jau ir, sākot no sešdesmitajiem pilnīgi noteikti. Faktiski mēs mūsdienās dzīvojam sešdesmito gadu kontrakultūras ideju laikmetā, kas šobrīd ir realizējušās.
Es uzskatu, ka tie jaunieši, kas aiziet subkultūrā, savā ziņā ir elitāra lieta. Tev mazliet vairāk ir jādomā un vairāk pūles jāpieliek, lai tiktu līdz subkultūrai, nekā lai tiktu līdz popkultūrai.
Sākotnēji ir emocionālais impulss, tad cilvēks sāk vairāk domāt par lietām un idejām, kas ir apakšā.
Emīls: Es varu piekrist, bet pankroks sākās septiņdesmitajos un ar laiku kļuva par popmūziku, tad tas notika ar hiphopu. Ko dara tādi cilvēki kā mēs, kas tagad ir panki, kuru subkultūra ir tur "atpakaļ"?
Līva Zolneroviča: Es nezinu, vai jūs esat "atpakaļ", jo jūs esat tāpat esat mazliet savādāki un jums ir citas idejas. Jūs faktiski jau vizuāli esat atšķirīgi. Jums nav grebenes visiem. Kad es biju jauna, visiem pankiem bija grebenes. Jūs kaut kādā veidā atspoguļojat mūsdienas, kur subkultūras sajaucas.
Cilvēkam ar stereotipiskiem uzskatiem par pankiem, uz jums skatoties, šie uzskati mainās. Tas jau vien ir labi.
Emīls: Ņemot arī mūsu tekstus un tēmas kā piemēru, manuprāt, mūsdienu panku domāšana nedaudz atšķiras no veco panku domāšanas.
Līva Zolneroviča: Noteikti! Tu jau pats atbildi uz savu jautājumu. Jūs esat savādāki! Jūs nevarat būt tieši tādi paši. Jums ir citas problēmas. Jūs arī iekšēji bīdat panku subkultūru uz priekšu!
Līva, ja salīdzina hipijus padomju Latvijā, ko esi pētījusi, un jauno panku scēnu, kas tev šķiet atšķirīgs un kopīgs?
Līva Zolneroviča: Man grūti uzreiz atbildēt, jo starp hipijiem un pankiem vispār ir atšķirība. Tās atšķirības vispār no padomju kustībām ir milzīgas. Tajā brīdī tas bija protests pret padomju sistēmu un tur bija citas prioritātes.
Mūsdienās pastāv arī pastarpināta hipiju subkultūra, kas ir ar ezotēriku, garīgumu saistīta, bet viņi sevi nesauc par hipijiem.
Ļoti daudz kas ir mainījies. Nav vairs tā ārēja spiediena, un tu vari daudz brīvāk izpausties. Tu daudz ko zaudē un iegūsti no tā.
Lauma: Man personīgi šķiet, ka agrāk pankiem bijusi lielāka ideja par to, ko viņi vēlas. Mūsdienās panki nav tik koncentrēti. Varbūt tieši tas padomju spiediens vairāk lika būt dumpinieciskākiem.
Pagrīdes subkultūrām kā pozitīvu aspektu piedēvē to, ka daudz kas tiek darīts DIY (do it yourself, latviski: dari pats) garā. Vai jūs arī to piekopjat?
Emīls: Jā. Tas viss sākas tā, ka pusaudžu gados izdomā, ka būsi panks. Kad pieaudz, izvācies no vecāku mājām, tu vairs nevari atļauties to 30 eiro "Ramones" kreklu no "Randoms", tāpēc tu uztaisi savu.
Arī runājot par ierakstu izdošanu, koncertu organizēšanu, jūs ļoti daudz paši veicat.
Emīls: Tam ir tā pati atbilde. Vienkārši nevar atļauties to izdarīt, kā nākas, tāpēc tu dari to pats!
Kā jūs skatāties uz vecajām panku pagrīdes grupām, kuras joprojām spēlē?
Nikola: Mums ir milzīgs respekts pret viņiem.
Katrīna: Visu cieņu, ka cilvēki spēj noturēt savas vērtības visu dzīvi.
Emīls: Jā, tas ir apsveicami, ka viņi šādā vecumā dara to pašu, ko darīja tad. Es nezinu, cik patiesi viņi to dara, bet tas ir ļoti apsveicami, ka viņi turpina to darīt. Gribētos tādā vecumā būt tādam pašam.
Lauma: Kā arī ļoti iedvesmojoši. Mēs varam mācīties, paņemt kaut ko un veidot ko jaunu uz tā.
Varētu iedomāties, ka jūsu angļu valoda ir tieši tik pat laba kā latviešu valoda, bet pārsvarā visas jaunās grupas dzied latviski. Kāpēc tā?
Lauma:
Tāpēc, ka mēs esam latvieši un gribam radīt latviski mākslu. Kāda jēga mums radīt mākslu, kas radīta jau citur apkārt pasaulē, ja mēs varam radīt ko īpašu, kas nekur citur nebūs.
Emīls: Daudzas grupas dzied angliski, jo domā, ka "ja mēs dziedāsim angliski, mēs paliksim pasaulslaveni". Bet katrā valstī ir simtiem grupu, kas dzied angliski tādu pašu mūziku kā tu. Tādēļ tās pazūd savā starpā. Ja tu spēlē labu mūziku, tevi tāpat klausīsies, lai arī kādā valodā tu nedziedātu.
Ko jūsu vecāki saka par jūsu aktivitātēm?
Nikola: Maniem vecākiem patīk "ŠŅK" un tas, ko mēs darām, bet mana mamma ļoti uztraucas par mūsu dziesmu tekstiem. Tas, par ko mēs rakstām, ir daudz saistīts ar mūsu mentālo veselību. Viņa man vienmēr saka: "Es ceru, ka tu nejūties tā kā dziesmā." Par izskatu – mana mamma ļauj darīt to, ko vēlos. Viņa saprot, ka man ir dumpinieciskais periods dzīvē. Varbūt tas pāries, varbūt ne. Tēvs ir stingri pret to, bet ko viņš man izdarīs?
Katrīna: Man ir ļoti līdzīgi. Vecākiem patīk, viņi pat klausās, bet arī pajautā, vai es tiešām jūtos tā, kā dziesmā "Nevajadzīgs". Kopš uzzināja, ka ir tetovējumi, katru reizi prasa, vai nav kāds jauns.
Emīls: Mani vecāki no sākuma bija atbalstoši. Pēc tam man sāka palikt sliktākas atzīmes vidusskolā, izkritu no skolas āra, un tad vairs negribēja, lai nodarbojos ar mūziku. Tagad jau laikam ir sapratuši, ka es nepadodos, un tāpēc paši ir padevušies. Tagad cer, ka es pabeigšu augstskolu.
Lauma: Mani vecāki no sākuma nebija laimīgi. Viņi laikam sagaidīja, ka būšu universitātes absolvents. Tiešām nebija priecīgi, kad es sāku ar pankiem "tusēt apkārt". Bet, tiklīdz grupai parādījās atzinība, pēkšņi kļuva par faniem. Viņi paši ir folkloristi – varbūt priecājas, ka latviski dziedu.
Ņikita, ko tu vecākiem iesaki tādos pusaudzības gados?
Ņikita Bezborodovs: Diezgan liela daļa no tā, kas notiek konsultācijās [ar bērniem un pusaudžiem], ir darbs ar vecākiem un viņu izglītošana. Par to, kas ir pusaudžu periods, kādas ir īpatnības un vajadzības. Tas nav tikai par vecākiem, bet arī kopumā par sabiedrības izglītošanu. Strādājot ar jauniešiem, ir jāsaprot – ja mēs pieiesim pie jaunieša, piemēram, vielu lietošanas kontekstā, ar abstinences paradigmu – "tev nebūs lietot nekad neko" –, tad mēs zinām, ka mēs būsim ļoti vīlušies. Nebūs tā, ka viņš nelietos. Ir vecuma periods, kurā ir skaidrs, ka šāda uzvedība un izmēģināšana ir absolūti normāla. Mūsu pieeja, ja mēs gribam palīdzēt, ir kaitējuma mazināšana. To mēs arī mēģinām ar vecākiem kopā panākt – mazināt potenciālo kaitējumu, bet ļaut piedzīvot šo vecuma periodu. Izpētīt sevi, izpētīt savu ķermeni, savas robežas, bet pēc iespējas drošākā veidā.
