"Emīlu Pudeli man patīk dēvēt par vienu no mums, tikai pirms simt gadiem – viņš dzīvojis Mazsalacas pusē, saimniekojis savās mājās un jau deviņpadsmit gadu vecumā, 1912. gadā, sācis rakstīt savu dienasgrāmatu. Palūkojoties uz šo dienasgrāmatu 2018. gadā, likās – tas ir kas tāds, ko mūsdienu cilvēki raksta tviterī – vienkāršos, īsos teikumos par to, kas tajā dienā noticis, un likās ļoti piemēroti un tieši laikā katru dienu sākt publicēt vienu ierakstu, mazliet ievelkot simtgadu vēsturi sociālajos tīklos – mazliet atšķaidot to saturu, kā pagātnes balsi mūsdienīgā noformējumā," stāsta LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētniece Sanita Reinsone.
Pudeļa dienasgrāmatas tika publicētas visu 2018. gadu. "1919. gada pavasarī viņš devās Brīvības cīņās un veselu gadu nerakstīja, tāpēc klusēja arī mūsu sociālie tīkli. Bet tagad, no 1. aprīļa, viņš ir atgriezies savā Mazsalacas pusē un atkal katru dienu ir viens ieraksts."
"Emīls ir zemnieks – tāpēc ļoti svarīgi viņam ir laika apstākļi, un arī tas ir ļoti interesants dokumentējums – kad laiks bijis ļoti jauks, kad uzsnidzis sniegs. Paskatoties uz to šodien, precīzi pēc simt gadiem, ir ļoti interesanti salīdzināt," stāsta Reinsone. "Emīls raksta arī par saviem lauku darbiem – kā viņš ar zemi, kā ķer zivis. Raksta arī par kultūras norisēm Mazsalacas pusē, sevišķi tagad, kad viņš ir atgriezies. Arvien svarīgāka viņam kļūst kultūras dzīve – viņš dodas uz teātra izrādēm Mazsalacā, uz koncertiem un piefiksē to dienasgrāmatā. Viņam jāmeklē arī sieva – tas notiks tieši šajā periodā! Protams, arī politika – 1919. gads un 20. gadu sākums bija trauksmains laiks arī Mazsalacā – arestēja gan Emīlu, gan viņa draugus. Tie ir īsi mikrovēstures fiksējumi, kas dod pamatu plašākam kontekstam caur viena cilvēka dzīves skatījumu."
Interesanti, ka izdevies arī atšifrēt ierakstos minētos cilvēkus. Gan pateicoties ierakstiem sociālajos tīklos, gan Emīla Pudeļa pēctečiem. "Plašāku kontekstu dienasgrāmatai sniedza Emīla dēls Uldis Pudelis un mazdēls Juris Pudelis, kurš šobrīd dzīvo Mālpilī un atbalsta mūs šajā pasākumā. Viņiem pateicoties, mums ir arī ļoti daudz Emīla bilžu."
Sociālajos tīklos sekotāju pulks aug augumā, lai gan valoda un daudzi vārdi ir tādi, kurus šodien jau esam piemirsuši. "Arī tas ir tas, ko sekotāji sociālajos tīklos mēdz prasīt un vēlas noskaidrot," atzīmē Reinsone.
LU Folkloras un mākslas institūta rīcībā ir Emīla dienasgrāmatas līdz 1938. gadam. "Redzēs, vai mēs tik ilgi noturēsimies,” pasmaida Reinsone. Dienasgrāmatu Emīls rakstījis līdz pat 1946. gada sākumam, taču pēc padomju otrreizējās okupācijas pēdējo gadu dienasgrāmatas, vairīdamies no represijām, Emīls sadedzinājis. "Bet materiāla publicēšanai mums pietiek gadiem astoņpadsmit," saka Reinsone.
Kopumā LU LFMI šajā laikā klājas līdzīgi kā citiem: "Pētnieciskais darbs, protams, nav apstājies, un tas, ka mēs nesatiekamies institūtā uz vietas – tā tam jābūt. Mēģinām pielāgoties un darīt to, kas mums jādara – tveram šo laiku, mēģinot to arī dokumentēt folkloras krātuvē. Pirms nedēļas sarunā ar "Klasiku" jau stāstīju par "Pandēmijas dienasgrāmatu". Ja pirms nedēļas teicu, ka tie ir 35 rakstītāji, šobrīd jau mēs tuvojamies simtam dienasgrāmatu rakstītāju, un viņu veikums ir pieejams tiešsaistē."
Vēl joprojām par palīdzību senu tekstu šifrēšanā priecājas arī ''garamantas.lv''. "Digitālie palīgi mums ir nemitīgi norisošs pasākums – cilvēki aicināti nākt palīgā atšifrēt un pārrakstīt senus rokrakstus un manuskriptus, kas glabājas Folkloras krātuvē. Tie ir visdažādākie – tautasdziesmas, teikas, pasakas, klasiskie folkloras žanri; ir arī senas dienasgrāmatas un dzīvesstāsti. Ienākot vietnē ''garamantas.lv'', kreisajā pusē ir atšifrēšanas aicinājums. Šobrīd cilvēki darbojas pat vairāk nekā citkārt. Kopumā pa trim četriem gadiem, kopš esam šo uzsākuši, ir atšifrēti 130 000 manuskriptu lappušu, kas ir ļoti daudz. (..) Esmu runājusi ar ļoti daudziem pārrakstītājiem, un jāteic, ka sākotnējais priekšstats – vienkārši pārrakstīt datorā – nebūt nav tikai tehnisks darbs, cilvēki to neizjūt kā darbu, tās ir jaunas zināšanas, ko viņi iegūst. Var izvēlēties manuskriptus no savas dzimtās puses, un, tos pārrakstot, ir gluži kā satikties ar senčiem, jo visvairāk manuskriptu ir no 20. un 30. gadiem. Ir arī padomju laikos pierakstīti, bet tas, ko agrāk cilvēki ir zinājuši un stāstījuši, man šķiet ļoti interesanti. Ir cilvēki, kuri "iesēdušies" šajā arhīvā, un viņiem šis ir kļuvis par brīvā laika pavadīšanas veidu un hobiju."